Aiz sienas atkal bija dzirdama balss. Balss dziedāja. Ņiprā un neatlaidīgā balss dziedāja! Zvirbulēns izlīda no miteklīša ejas un uzlaidās uz palodzes. Istabā dega spuldze, uz grīdas sēdēja Cilvēka Bērns, blakus tam atradās Nedzīvais Putnēns, un Cilvēka Bērns skatījās spuldzē un dziedāja.
Arī Zvirbulēns vērās spuldzē, taču nesaskatīja tajā nekā speciāla. Vismaz vajadzību dziedāt Zvirbulēns tādēļ neizjūta. Vienkārši bija patīkami klausīties Cilvēka Bērnu dziedam. Un Zvirbulēns klausījās. Klausījās, klausījās, klausījās, kamēr ieraudzīja-
— — — uz ziedošas ievas zara sēdēja Zaļā Vārna un kaut ko nedzirdami stāstīja, lejā burbulēja upīte, krastmalā pie ugunskura tupēja Ūdensstrazds un Zirneklis, viņi par kaut ko sačukstējās savā starpā, bet netālu uz niedres zieda uzlaidās Ha-Spāre, un tūlīt sakustējās ūdens līmenis — tur apmeta loku Zaļais Līdacēns. Tikai nekur neredzēja Sarežģīto Zvirbulēnu. Sarežģītais Zvirbulēns nekur neredzēja pats sevi. Viņš ļoti uzbudinājās un… tikko nenovēlās no palodzes.
Tieši pretī viņā vērās zilu un apaļu acu pāris — tik apaļu, kādu Zvirbulēns savā mūžā vēl nebija redzējis. Un tik tuvu!
Cilvēka Bērns skatījās Zvirbulēnā, un Zvirbulēns skatījās Cilvēka Bērnā, un starp viņiem bija stikls — pieskārienu liedzoša caurredzamība.
Tad Cilvēka Bērns ierunājās:
— Es gribu ar tevi draudzēties!
Zvirbulēns pasmaidīja, bet Cilvēka Bērns smaidu nepamanīja.
— Es arī gribu ar tevi draudzēties! — sacīja Zvirbulēns, taču Cilvēka Bērns nesaprata nevienu vārdu.
— Dzirdi, Zvirbulēn, es gribu ar tevi draudzēties! — runāja Cilvēka Bērns, un Zvirbulēns atskārta, ka Cilvēka Bērns nav sapratis viņa sacīto.
— Es arī gribu ar tevi draudzēties! — vēlreiz sacīja Zvirbulēns, kaut gan apzinājās, ka sacīt ir veltīgi. Nevar draudzēties, ja viens otru nesaprot.
— Tu arī gribi ar mani draudzēties, jā? — tad sacīja Cilvēka Bērns, un Zvirbulēns nobrīnījās, kā Cilvēka Bērns uzminējis, ko viņš teicis.
Zvirbulēns pamāja.
— Cik labi! — iesaucās Cilvēka Bērns. — Cik labi, ka tu gribi ar mani draudzēties!
Zvirbulēns priecīgs pasmaidīja.
— Zini ko? — sacīja Cilvēka Bērns. — Es izdomāju! Ielido pie manis, jā? Ielido pie manis istabā!
— Bet kur atrodas Cilvēks? — vaicāja Zvirbulēns. — Vai pie tevis gadījumā nav Cilvēks?
Cilvēka Bērns apmulsa.
— Tu baidies? — viņš vaicāja. — Nebaidies! Te neviena nav. Es esmu viens pats. Nebaidies!' Pagaidi, es atvēršu logu! Labi?
Un tad Zvirbulēns satraukts kādu brīdi stāvēja uz atvērtā loga palodzes. Tikai pārliecinājies, ka istabā bez Cilvēka Bērna tiešām neviena cita nav, viņš nolaidās uz grīdas.
Cik te viss bija nedzīvs! Itin viss, no kā istaba sastāvēja, bija nedzīvs. Zvirbulēnam kļuva pavisam neomulīgi, un viņš aizspurdza atpakaļ uz palodzes.
— Tu baidies? — Cilvēka Bērna balsī varēja dzirdēt vilšanos. — No kā tu baidies? Es tev nekā slikta nedarīšu, nebaidies, Zvirbulēn!
— Kāpēc pie tevis viss nedzīvs? — jautāja Zvirbulēns. — Kā tu te vari izturēt?
Un viņam ienāca prātā: nav brīnums, ka tad var saslimt — un ne tikai saslimt. Zaudēt saprašanu var. «Varbūt arī tāpēc Cilvēks vairs nesaprot mūsu valodu,» iedomāja Zvirbulēns, pats nemaz neapzinādamies, ka atminējis vienu no galvenajiem pasaules noslēpumiem.
— Ja tu baidies nākt pie manis, es došos pie tevis, — pēkšņi sacīja Cilvēka Bērns, pieceldamies no grīdas.
Tobrīd kāds atvēra istabas durvis, un caurvējš aizcirta logu. Trokšņa pārbiedēts, Zvirbulēns pacēlās spārnos, un viņš nedzirdēja ņiprās un neatlaidīgās balss sarunu ar sapīkušo balsi. Viņš nedzirdēja ņipro un neatlaidīgo balsi stāstām par to, ka gandrīz sadraudzējies ar Zvirbulēnu. Gandrīz. Ja tikai viņš, Cilvēka Bērns, saprastu, ko Zvirbulēns viņam saka. .
— Kā gan lai iemācos viņa valodu? — gribēja zināt ņiprā un neatlaidīgā balss.
— Es neticu, ka to var iemācīties, — atteica sapīkusi balss.
Sapīkusi balss netic.
Un ir pavisam bēdīgi, ja ņipra un neatlaidīga balss notic sapīkušai balsij.