— Pasveicini Zaļo Vārnu no manis! — sacīja Sidrabiņtēvs un piebilda: — Ja viņa mani vēl atceras.
— Neaizmirsti mūs, kad būsi tālumā! — sauca visi piepilsētas zvirbulēni, kurus viņš pazina un kuri pazina viņu.
Viņu — Sarežģīto Zvirbulēnu.
Viņš atgriezās savā vasarā.
— Var jau būt, ka tev taisnība, — sacīja Parastā Vārna, — un gaidot varbūt notiek ne gluži viss.
— Man pēdējā laikā galva gandrīz vairs nemaz nesāpēja, kad tu runāji savu valodu, — iečivinājās Parastais Zvirbulēns.
— Tad jau tu drīz vien būsi Neparastais Zvirbulēns! — Sarežģītais Zvirbulēns iesmējās.
Sidrabiņtēvs smaidīja.
— Neaizmirsti gan mūs, bet tu jau neaizmirsīsi. Cik tad tā vasara gara? Viens divi — un rudens klāt. Tagad gan par to nevajadzētu domāt, bet ko lai dara — vecums nāk virsū, un tad jau tās domas tādas rudenīgas ir.
— Es jūs nevienu neaizmirsīšu! — Zvirbulēns atbildēja viņiem visiem. — Es jūs nemaz nevaru aizmirst! Šī taču bija mana pati pirmā ziema! Vai tad kaut ko pašu pirmo vispār var aizmirst?
Augstu gaisā dzirdēja putnus sasaucamies. Atgriezās tālumam un augstumam dzimušie. Bija tā, it kā tālums un augstums būtu pārplūduši un plašām, varenām straumēm apskalotu visnepieejamākos nostūrus.
Draugi pavadīja Zvirbulēnu līdz piepilsētas mežam, un tur viņi ieraudzīja tobrīd visneparastāko skatu visā pasaulē: rīta saules gaismā virs koku galotnēm pacēlās — jā, nu jau Brīvās Vistas!
— Mēs lidosim tev līdzi! — Zvirbulēnu ieraudzījusi, sauca Baltā Vistiņa, un — dīvaini! — tā vairs nebija kladzināšana vai klukstēšana, Zvirbulēnam šķita, ka viņš dzird iedziedamies jaunu un gaišu balsi. Bet visbrīnumainākais bija tas, ka Brīvās Vistas vairs nelīdzinājās Pagalma Vistām, spēcīgi attīstītie spārni plašiem vēzieniem cēla tās arvien tuvāk augstumam, un to slaidie ķermeņi viegli šķēla pretimplūstošo gaisu.
Bet tālu lejā pa kādu no piepilsētas ieliņām gāja Dzejnieks un Dzejnieka Bērns.
— Kad ir vasara? — jautāja Dzejnieka Bērns, un Dzejnieks viņam atbildēja:
— Kad visi, visi ir tik abi, ka gluži vienkārši ir labi.
— Un rudens? — vaicāja Dzejnieka Bērns.
— Kad visiem gribas līdzi mākoņiem un tā pa zaķi braukt uz dienvidiem.
— Un ziema?
— Kad debesīm no acīm zvīņas krīt un saule viena nevar neko izdarīt.
— Un kad ir pavasaris? — nerimās Dzejnieka Bērns, un Dzejnieks viņam atbildēja:
— Tas ir tad,
kad strazdi dziesmu taisa no knābīša un zila gaisa.
— Tas ir tagad! — iesaucās Dzejnieka Bērns. — Tas ir tagad!
22. V 1979 Imantā