Zaļā Vārna tikko bija ieturējusi maltīti un baudīja atpūtu. Zvirbulēns nekavējoties izstāstīja redzēto.
— Tu saki — klakstēdams un raustīdamies? — viņa pārvaicāja, kad stāstāmais bija galā.
— Jā, — Zvirbulēns apgalvoja. — Klakstēdams un raustīdamies.
Zaļā Vārna jau pašā Zvirbulēna stāsta sākumā nojauta, par ko ir runa, taču atcerēsimies, ka viņa tikko bija ieturējusi maltīti un baudīja atpūtu. Tas nozīmēja, ka tobrīd viņa nepavisam nebija noskaņota uz steidzīgu valodu.
— Ja tev nekas nedeg, — viņa sacīja, — tad iekārtojies, lūdzu, šajā ķērpju atzveltnī un klausies uzmanīgi.
Zvirbulēns iekārtojās. Ķērpju atzveltnī bija mīksti un ērti. Zaļā Vārna sāka stāstīt:
— Redzi, es jau mūsu pirmās tikšanās laikā tev darīju zināmu, ka Cilvēku piemeklējusi Slimība, viņš sācis mūs vajāt, un tāpēc no viņa norobežojāmies. Atceries? Ir ļoti svarīgi, lai tu visu atcerētos, citādi nesapratīsi tālāko.
— Es atceros, — dedzīgi apgalvoja Zvirbulēns, un tā bija patiesība, jo viņš patiešām atcerējās visu, ko Zaļā Vārna viņam stāstījusi.
— Nu labi, tad klausies tālāk.
Un Zaļā Vārna turpināja:
— Pakāpeniski Cilvēks izveidoja sev citu apkārtni. Atstājis mežus, kalnus un lauku plašumu, viņš uzbūvēja sev akmens pasaules, nosaukdams tās par pilsētām. Patlaban šajās akmens pasaulēs mitinās lielākā daļa cilvēku.
Tomēr (un tagad klausies īpaši uzmanīgi!) kaut kas, kāda niecīga daļiņa, kāds atspulgs no senatnē pieredzētā un izjustā vēl dzīvo Cilvēkā un visredzamāk parādās tieši Cilvēka Bērnā. Un raugi — Cilvēka Bērns pieprasa Cilvēkam putniņu un lācīti (ievēro, ka es nesaku putnu un lāci, jo Cilvēka Bērns ir mazs un viņa vārdi arī ir mazi!). Un Cilvēks, zaudējis spēju izsaukt Cilvēka Bērnam no meža putniņus un lācīšus, tagad gatavo tos pats.
— Gluži tāpat kā, nemācēdams vairs mitināties mežos un laukos, viņš gatavo sev akmens pasaules, vai ne? — ierunājās Zvirbulēns.
— Gluži tāpat, — apstiprināja Zaļā Vārna, apmierināta, ka viņas jaunais draugs gadījies visai saprātīgs. Bet viņa vēl nebija galā ar savu stāstu.
— Redzi, tieši Cilvēka Bērns ir tas, kā dēļ mēs vēl neesam zaudējuši cerību. Cilvēka Bērns grib būt kopā ar mums. Un Cilvēks mīl savu Cilvēka Bērnu. Vai tagad tu saproti? Vai saproti, kādēļ vēl neesam zaudējuši cerību?
Ta runaja Zaļa Varna, kad bija ieturejusi maltīti un Daudīja atpūtu.