Citu rītu pamodies, Zvirbulēns ieraudzīja virs sava mājoklīša Zirnekli aužam tīklu. Zvirbulēns jau grasījās tīklu izārdīt un Zirnekli padzīt, bet tad sāka domāt un apsvērt, ko ar tādu tīklu varētu iesākt. Un izdomāja: varētu zvejot zivis.
— Klau, brāl, — viņš uzrunāja Zirnekli, — noaud man tik lielu tīklu, lai varu zivis zvejot.
Zirneklis pārtrauca darbu, paskatījās uz Zvirbulēnu un sacīja:
— Ko tu iesāksi ar zivīm? Zvirbulēni zivis neēd.
Bet Zvirbulēns viņam atbildēja:
— Vajag tikai iesākt; starp citu — es neesmu parastais zvirbulēns, bet Sarežģītais. Tu to, protams, nezināji, vai ne?
Zirneklis, protams, to nezināja. Taču viņš bija ar mieru noaust tīklu tikai tad, kad Zvirbulēns apsolīja viņam duci mušu.
Pievakarē tīkls bija gatavs, un Zvirbulēns ar Zirnekli nogādāja to līdz upītei. Tajā vietā upītē atradās ūdenskritums. Abi zvejnieki nosprieda, ka tīkls jāiedabū upītē lejpus ūdenskrituma — tur būšot vairāk zivju. Bet kā? Ne Zvirbulēns, ne Zirneklis nebija nekādi
ūdensvīri, slapjuma abi vairījās cik vien varēdami.
Bet zem ūdenskrituma dzīvoja Ūdensstrazds. Viņš jau bija pamanījis abus zvejniekus un piesteidzās viņiem klāt.
— Es esmu Ūdensstrazds, ja jums tas gadījumā nav zināms. Šī vieta ir mana, un bez manas atļaujas un ziņas šeit jebkāda darbošanās ir aizliegta. Tā.
Bet Zvirbulēns viņam atbildēja:
— Labi, Ūdensstrazd, ka pasacīji. Citādi mēs tiešām būtu rīkojušies bez tavas ziņas. Tagad rīkosimies ar tavu ziņu. Taču, lai tev prāts būtu pavisam mierīgs, es tev rīt atnesīšu veselu klēpi meža zemeņu.
Bet Ūdensstrazds sacīja tā:
— Varbūt es nemaz negribu tās tavas zemenes?
Zvirbulēns viszinoši atbildēja:
— Vajag tikai iesākt. Pats redzēsi, kas tas par gardumu^
Un Ūdensstrazds sacīja:
— Gardumi man patīk. — Un jau rāmākā balsī piebilda: — Paskatīšos, ko jūs te darīsiet.
Bet Zvirbulēns viņam teica:
— Mēs gribam zvejot zivis. Mums ir tīkls, kuru vajag dabūt ūdenī.
Un Ūdensstrazds viņam atbildēja:
— Šajā vietā visas zivis pieder man. Tev būs jāatnes daudz to tavu gardumu, ja gribi tikt pie zivīm.
Bet Zvirbulēns sacīja:
— Dots pret dotu — mums zivis, tev ogas. Bet nu gan palīdzi ievilkt tīklu upītē!
Ūdensstrazds beidzot bija ar mieru un ķērās pie darba. Pa to laiku Zvirbulēns un Zirneklis iekūra ugunskuru, lai sasildītos, jo vakara gaiss ūdens tuvumā kļuva drēgns.
Kad Ūdensstrazds savu darbu bija veicis, viņš piebiedrojās abiem zvejniekiem, un kādu laiku visi trīs tērzēja, pārcilādami gan ticamus, gan neticamus, gan pavisam ērmotus atgadījumus no meža iemītnieku dzīves.
Ap saules rietu visi trīs zvejnieki vilka tīklu no ūdens laukā. Tīklā spārdījās Līdacēns.
— Ū ja! — tas, sarijies gaisu, teica. — Vai liksieties mierā! Ka zvetēšu ar asti!
Taču Zirnekļa noaustais tīkls izrādījās apbrīnojami izturīgs, un Līdacēns velti šķieda spēkus.
— Esi nu prātīgs! — Zvirbulēns centās savaldīt Līdacēnu ar knābi. — Ko dīdies? Redzi nu — apšļakstīji mūs pavisam slapjus! Tu nu gan esi!
Līdacēns, redzēdams, ka tik lēti viss vaļā netiks, uzsāka citu valodu:
— Ja atlaidīsiet, jums no manis būs lielāks labums.
Zvirbulēns tūlīt vaicā:
— Kāds no tevis var būt vēl lielāks labums nekā tu pats?
Bet Līdacēns atbildēja:
— Ja atlaidīsiet, es jums nesīšu krastā zivtiņas, kad vien vēlēsities. Ar mieru?
Zvirbulēns ar Zirnekli saskatījās, un Zirneklis sacīja Zvirbulēnam tā:
— Saki, ka esam ar mieru, citādi mums ikreiz, kad sagribēsies zivis, nāksies stiept tīklu uz upi.
Un Zvirbulēns sacīja Līdacēnam:
— Labi, Zaļsvārcīti. — Bet pie sevis nodomāja: «Zaļā Vārna, Zaļais Līdacēns — iet nu gan man zaļi!»
Kopš tās dienas Zvirbulēna_ ēdienu karte papildinājās ar kaltētām zivtiņām. Bet Udensstrazdam tika vesels zvirbuļa klēpis meža zemeņu. Izrādījās, ka Zvirbulēnam bija taisnība — vajadzēja tikai iesākt.
Vienīgi Zirneklis turpmāk izvairījās aust savus tīklus putnu mājokļu tuvumā, jo vairāk par visu pasaulē viņš cienīja vienatni.