Un Zvirbulēns nolēma, ka viņš Zaļajai Vārnai vairs nepatīk. Jo kā citādi lai izskaidro viņas tik ilgo prombūtni? Nu kāpēc viņam toreiz vajadzēja kasīt aiz auss un urbināt degunu?
Sis es-neko-neredzēju skatiens!
Sī it-kā-nekas-nebūtu-bijis poza!
Un Zvirbulēns deva sev solījumu apgūt labas uzvedības iemaņas.
Taču, pirms ķeras pie šī visnotaļ grūtā darba, nepieciešams patīkams noskaņojums, bet to Zvirbulēns nu nekādi nevarēja iedomāties bez Zaļās Vārnas.
— Došos viņu meklēt, — viņš izsacīja gandrīz balsī un satrūkās. Zvirbulēns ļoti reti domāja skaļi.
Jūlija pēcpusdiena tveicēt tveicēja, saule bija tieši virs galvas, un Zvirbulēnam laiku pa laikam nācās uzmeklēt kādu avotu vai strautu, lai remdētu slāpes. Sādā sutoņā putni rod patvērumu koku pazarēs vai dobumos, kur svelmainie saules stari neiesniedzas.
Gaiss bija tik neparasti kluss, ka varēja dzirdēt ķirzaku pārskrējienus sausajā zālē. Sākumā Zvirbulēns nezināja — bīties no ķirzakām vai ne, bet, pārliecinājies, cik tās tramīgas, iesāka viņas dzenāt.
Aizrāvies jaunatklātajā rotaļā, Zvirbulēns bija sasniedzis kādu ezeriņu. Viņš jau dzīrās uzmeklēt ēnotu pazari ūdens malā, kad skatienu piesaistīja kaut kas lielai un košai puķei līdzīgs. Saulessargs!
Košais saulessargs atradās ezeriņa pretējā krastā. Neraugoties uz nogurumu, Zvirbulēns kļuva ziņkārīgs.
«Došos palūkoties,» viņš izlēma, tomēr nelidoja pāri ezeram, kura ūdens virsma bija tik gluda, ka pat ods varētu nodzerties, bet īsiem pārlidojumiem lavījās cauri krūmājam.
O! Tik košu saulessargu Zvirbulēns redzēja pirmoreiz. Tas vizēja un trīsuļoja, bija gluži kā dzīvs.
Saulessarga ēnā kāds sēdēja. Zvirbulēns palūkojās vērīgāk, un viņa knābis no pārsteiguma palika vaļā,— ēnā sēdētāja bija Zaļā Vārna! Un saulessargs nebija nekas cits kā Pāva astes vēdeklis! Zvirbulēns ļoti uzbudinājās. Viņu nespēja nomierināt pat tas, ka Pāvam bija visai muļķīga sejas izteiksme. Par sejas izteiksmi Zvirbulēns bija pilnīgi pārliecināts. Savu mūžu viņš vēl nebija redzējis tik muļķīgu sejas izteiksmi. «Nesaprotu, ko viņa tādā atradusi,» viņš sacīja pie sevis, taču iespējams, ka daļu sakāmā dzirdēja arī Zaļā Vārna, jo tieši tobrīd viņa pagrieza galvu uz Zvirbu- lēna pusi. Zvirbulēns iespurdza mežā, un pagāja zināms laiks, kamēr viņš nomierinājās. Saule tikām bija sākusi savu ceļu lejup, un Zvirbulēns devās atpakaļ uz savu mājoklīti. Viņš bija izdomājis: viņš vairs nemeklēs Zaļo Vārnu.
«Tik muļķīgu sejas izteiksmi!» — viņam neizgāja un neizgāja no prāta. «Savu mūžu neesmu redzējis tik muļķīgu sejas izteiksmi.»
Šī doma viņam tomēr nedaudz palīdzēja.