BORISS DJACENKO
SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ
No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš
RIGA «LIESMA» 1989
Atklājumu, kas citkārt izlasāms vien lielu filozofu darbos, Vovka šorīt izdarīja pats: pasaule ir bēdu ieleja un dzīve — traģisks tukšums, bez mazākā cerību un prieka stariņa. Pie šīs atziņas Vovka nonāca, līdzko viņa samiegojusies acs pamanīja blakus gultai zīmīti: «Izārdi veco puloveru, gribu tev noadīt jaunu! Un nedauzies cauru dienu apkārt pa ostu! Mamma.»
Lūdzu, te nu cilvēkam vajadzētu saglabāt priecīgu omu un nekrist dziļā pesimismā! «Izārdi veco puloveru!» — tas skanēja gluži tāpat kā: nomazgā savu kaklu! — kas arī bija nepatīkami, bet to varēja pusminūtes laikā nokārtot, kamēr šāds sievišķa darbs aprija stundas. Un tad vēl: «Nedauzies cauru dienu apkārt pa ostu!» It kā tik svarīgo dzīves pieredzi varētu gūt, iebāžot degunu dzijas kamolā.
Saīdzis Vovka izlīda no gultas, uz mazgājamo bļodu — kā protestēdams pret savu verga likteni — tikai nicinoši paskatījās un paņēma bikses. To mugurpusē vīdēja divi ielāpi, un Vovka neviļus iedomājās, cik daudz miesisku un dvēselisku ciešanu tiktu aiztaupīts, ja viņam būtu tādas ādas bikses kā Ērikam. Zēns palūkojās uz kontaktdakšu ar elektriskā vada pagarinātāju. Nopietnā reizē māte to izmantoja kā palīglīdzekli audzināšanā. Un, ja kājās nebija nekas cits kā nodilušas bikses, tas sāpēja. «Āda izolācijai būtu daudz piemērotāka,» mūsu varonis nopūtās. Vai viņš jau nojauta, kādiem piedzīvojumiem liktenis viņu šodien izraudzījis? Ar atbildi nesteigsimies. Taču, ja taisnība, ka lieli notikumi jau iepriekš piesaka savu tuvošanos, tad visai zīmīgi bija tas, ka Vovkam zem biksēm pēkšņi kaut kas ieniezējās un zēnam vajadzēja krietni kasīties, līdz nieze pārgāja.
Tā kā Vovka ilgāk vairs nespēja noskatīties uz ienīsto puloveru, ko māte bija izklājusi uz gultas, viņš nolēma aiziet pēc piena. Zēns paņēma no palodzes desmitsantīmu monētu un kannu. Līdzās kannai stāvēja stikla burka. Tajā peldēja četras- zaļas vardes. Vovka tās vakar bija izmakšķerējis kādā Rīgas parka dīķī; viņš gribēja šīs dzīvās radības iemainīt citiem puikām pret pastmarkām. Man rokā ir desmit santīmi, viņš prātoja,, ko gan visu nevarētu nopirkt, ja tie nebūtu jāizšķiež par tik pliekanu šķidrumu kā piens. Viņš sarauca savu uzrauto degunteli, it ka grasīdamies šķaudīt, bet piepeši zēna šķelmīgās acis iezibsnījās. Viņam iešāvās prātā doma, kuras dēj atkal bija vērts dzīvot.
Piena veikals vēl bija slēgts, četras pienotavas kannas stāvēja laukā pie durvīm. Vovka paskatījās apkārt un žigli ķērās
pie darba. Nepagāja ne minūte, kad viss bija nokārtots. Zēns rātni sveicināja kādu pazīstamu kundzi, kas nāca pāri bruģim; jau mazāk rātni, toties iekšēji gavilēdams, viņš pameta gaisā desmitsantīmu monētu un veikli satvēra to ar mēli.
īsi pirms astoņiem Vovka iestājās kopā ar sievām rindā pie veikala, it kā joprojām gribēdams nopirkt pienu. Tieši astoņos tirgotājs Daugava atvēra savu veikaliņu un ienesa piena kannas. Pircēju acu priekšā viņš salēja tās letes katlā un, kā ik rītus, atgādināja:
— Man pienā nav ne pilītes ūdens!
Par piena atšķaidīšanu viņš jau divas reizes bija sodīts, taču tas viņu netraucēja joprojām blēdīties. Tikai tagad, kā Vovka acīgi bija novērojis, Daugava lēja nevis pienam klāt ūdeni, bet pienu ūdenim, ko iepriekš bija iepildījis letes katlā.
Šodien Vovka izlikās, ka viņam gar to visu nav nekādas daļas. Daugava sāka tirgoties. Bija dzirdams, kā veikalā šķind kannas, list piens. Piepeši spēcīga, saniknota balss pārtrauca šīs miermīlīgās skaņas. Tā piederēja mājas sarga Klepera kundzei:
— Paskatieties, tur pienā kaut kas peld!
— Manā veikalā tiek ievērotas sanitārās normas, pienā nekas nevar peldēt, — cienīgi atskanēja Daugavas sadusmotā balss.
— Un tomēr tur kaut kas peld! Kaut kas zaļš, varbūt lapa?
— Paklausieties, Klepera kundze, kā var hermētiski noslēgtā piena kannā ietikt lapa?
— Tomēr es saku jums … Ak dievs, tas taču, tas taču ir kaut kas dzīvs!
— Dzīvs?
— Re, ienirst un tagad atkal uzpeld virspusē!
— Pilnīgi izslēgts, tur būs kāds pārpratums.
— Pārpratums? Dievs debesīs, tā ir varde! Krupis, gandrīz vai maza krokodila lielumā!
— Ak kungs, ja tā būtu iestrēgusi manam dēliņam kaklā, — iesaucās vecā Puķīša kundze. — Viņš tagad gulētu zilu sejiņu un pārgrieztām acīm, nosmacis un noindēts.
— Gatavais zāļotājs, pat tīru krāna ūdeni viņš nevar paņemt, lai atšķaidītu pienu, — sašuta kāda cita sieva.
— Tur jau peld vēl dažas! — Bērziņa kundze noliecās pār katlu. — Piena vietā viņš mums pārdod dīķa ūdeni, viņš pārdod mums varžu zupu.
— Policiju, sauciet policiju! Lai izmeklē pienu ar mikroskopu, tās pienākums ir sargāt mūsu bērnu dzīvības ar roku dzelžiem, — Klepera kundze atkal lamājās, un ne mazāk šķendējās arī citas sievas; kņada izcēlās vēl skaļāka un jautrāka nekā svētdienās Rīgas sīkumtirgū.
Vovka iebāza desmit santīmus kabatā. Viņš taču nevarēja izdot naudu par pienu, kas bija pieķērnāts ar vardēm, to pat māte sapratīs. Samierinājies ar dzīvi, zēns devās no veikala prom un grasījās klusu uzsvilpot kādu dziesmiņu, kad atkal atminējās puloveru. Viņa labais garastāvoklis no jauna izgaisa.
Lai vispār nebūtu jāredz šis sasodītais pulovers, Vovka palika pagalmā. Kaut arī bija vasarsvētku brīvlaiks, neviens no viņa draugiem vēl nerādījās, un ko vērts bija viņa varžu piedzīvojums, ja nevienam par to nevarēja izstāstīt. Viņš atkal atcerējās savas mīlas mokas, jo viņa izredzētā, Zvaigznīte, aizvakar nebija viņam izrādījusi pienācīgu uzmanību. Tik smalkjūtīgs cilvēks kā Vovka to nevarēja tik ātri aizmirst.
Atbalstījies pret kādu trušu būri, zēns prātoja, kas tagad būtu darāms. Vovka palūkojās uz noplukušo sētas māju, kurā viņš dzīvoja, tad viņa skatiens slīdēja uz ielas nama sētas pusi, kur stāvēja miesnieka Buldura ķerra. Plašā, apaļiem bruģak- meņiem klātā pagalma labajā un kreisajā pusē bija redzami vairāki malkas šķūnīši; pazema mūra celtne deva pajumti ogļu tirgotavai un skārdnieka darbnīcai. Zārcinieka Romja darbnīcas priekšā snauduļoja kaķis. Virs darbnīcas jumta slējās dažu koku vainagi; tur pletās popa Sergeja dārzs. Pašā pagalma iedibenē vēl stāvēja agrāko laiku govju kūts. Tajā Zvaigznītes tēvocis, grāmatsējējs Krasts, bija iekārtojis savu darbnīcu.
Pēkšņi Vovka sarāvās, it kā ar basu kāju būtu uzkāpis uz spraudītes. īres nama vārtu ejā parādījās zilacaina meitene ar divām garām, gaišām bizēm. Taču viņa nebija viena! Lovka nesa viņas iepirkumu somu. Grāmatsietuves durvju priekšā zēns atvadījās no meitenes un devās jau uz sava tēva kurpniekdarbnīcu, kad pamanīja Vovku. Vovka bija sakrustojis rokas uz muguras un tik bargu skatienu ieurbās savā nodevīgajā draugā, ka Ļovkam no bailēm pieklātos cauri zemei izkrist. Taču Ļovkam tas pat prātā nenāca. Vislabākajā noskaņojumā viņš droši tuvojās Vovkam, un viņam vēl pietika bezkaunības draugu uzrunāt:
— Šodien nav labs laiks, citādi varētu iet uz Daugavu nopeldēties.
— Peldēties tu vari iet viens, un, ja tu slīksi, es stāvēšu blakus un tikai svilpošu. — Tā kā iznīcinošais skatiens uz Ļovkas nejūtīgo dvēseli nebija atstājis nekādu iespaidu, Vovka tagad, pavērsis acis pret debesīm, viņam pat virsū neskatījās.
— Kas noticis ar tevi? Vai kāvienu esi dabūjis?
— Kāvienu! — Par šādu minējumu Vovka varēja tikai nicīgi nošņākties. — Ar tevi es vispār vairs nerunāju.
— Kas tad noticis? Es taču tev neko neesmu izdarījis?
— Tu esi pavisam nožēlojams objekts, — pavēstīja Vovka, kuram reizēm patika izdaiļot savu runu ar svešvārdiem.
— Un tu? Tev laikam te viss nav kārtībā. — Ļovka pabun- goja pie deniņiem, lai padarītu savus vārdus iespaidīgākus.
— Ja tev šķiet, ka tu viņai kaut ko nozīmē, tad zini — tev galvā ir salmi, šite! — Vovka tāpat pabungoja pie deniņiem.
— Ak tā, — Ļovka beidzot visu saprata, — tu taisies uz raudāšanu tāpēc, ka es nesu Zvaigznītes iepirkumu somu. Neviens man to nav aizliedzis.
— Es tev to aizliedzu.
— Tu man nevari neko aizliegt.
— Ļoti labi varu. Ka kraušu pa degunu!
— Nekā tu nekrausi.
— Un bez tam vēl miltos samalšu.
— Nekā tu neizdarīsi.
— Tūūū!
— Nu, nu, ko tu teiksi?
— Tu esi pretīgs tupeļu lāpītājs.
— Un tu? Slaists, kas to vien zina kā muldēt!
— Tu esi zaķapastala!
— Pats esi zaķapastala.