— Buldura kungs, jūsu dzīvoklī ir liels tracis, neviens cilvēks nesaprot, kas tur noticis.
— Tracis? — Bulduris savilka uzacis. — Kāds tracis?
— Jūsu cienītā kundze kliedz, un jūsu dārgais papagailis kliedz, un skan tā, it kā tur būtu arī kāds kaķis …
— Kaķis?
— Jā, es arī nezinu. Citi domā, ka jūs sitat savu sievu un tāpēc viņa tā gaudo, bet, tā kā jūs esat te, es domāju: tā nevar būt jūsu sieva.
— Pagaidiet šeit, — Bulduris sacīja kārtībniekam un līdz ar to vienā mirklī iznīcināja visus Vovkas plānus. — Es iešu un paskatīšos, kas tur noticis.
— Varbūt arī kārtībnieka kungam derētu iet līdzi, varbūt jūsu sievai uzbrukuši kramplauži, — Vovka stomījās. Taču ne miesnieks, ne kārtībnieks neveltīja zēnam uzmanību, un viņam neatlika nekas cits kā sekot Buldurim.
— Nolādētie laupītāji, nolādētie laupītāji! — ķērca papagailis.
— Aljau, mjau, šš, šš, šš, — šņāca kaķis.
— Vau, vau! Vau, vau, vau! — vaukšķēja pinčers.
— Palīgā, mans porcelāns! Palīgā, mana servīze! — ķērca kundze.
Vovka, kuram sekoja ogļu tirgotājs, zārcinieks, jaunā Zinaīda un četras citas sievas, steidzās miesniekam pa pēdām. Ļovkam prātīgāk šķita palikt pagalmā, taču Vovku uzveica ziņkāre, kas vilktin vilka atpakaļ uz nozieguma vietu.
Plecīgais miesnieks, sarkans kā vēzis, aizcirta pakaļskrejošo baram degunpriekšā durvis. Vovka, piegrūdis aci pie atslēgas cauruma, ausi pie durvju pildiņa, informēja ziņkārīgos, it kā viņi paši neko nedzirdētu:
— Viņš prasa viņai: «Kas šeit, velns lai parauj, ir noticis?» Viņa ķērc: «Tur, tur traks kaķis, traks kaķis!» Viņš lamājas: «Sasodīts, no kurienes te uzradies šis zvērs?» Viņa kliedz: «Palīdzi taču man, palīdzi taču man, viņš nokodīs mūsu Sar- dziņu, viņš nokodīs mūsu Sardziņu!» Viņš: «Sito resno pin- čeru!» Viņa: «Ak dievs, ak dievs, viņš izdemolēs man visu dzīvokli! Ķer taču viņu, ķer taču viņu, izmet laukā!» Viņš: «Ai, ai! Nolādētais lops, es tev sprandu aplauzīšu.» Viņa: «Nē, nē, nelien zem gultas, mīļais, es tev labāk atnesīšu slotu, citādi tas nezvērs tev izskrāpēs acis.» Viņš: «…» — Vovka aprāvās. — Kāpēc pēkšņi iestājās klusums?
Briesmīgs lāsts no miesnieka mutes pārtrauca klusumu. Un tad sekoja notikumi, kurus Vovka nebūtu varējis pat nosapņot.
Durvis atsprāga vaļā, no dzīvokļa izmetās skārdnieks AlfonsI Viņa seja bija baiļu izķēmota, kā no nāves mukdams, viņš metās pa trepēm lejā, bet miesnieks — ak dievs, ak dievs! — drāzās viņam pakaļ ar garu nazi rokā, un viņa asinīm notašķītais priekšauts — ak dievs, ak dievs! — it kā drebēja asinskārē.
Un kas notika dzīvoklī? Tur ķērca papagailis, tur joprojām skanēja vaukšķieni un šņācieni. Bet miesnieka kundze, kurai sirdī bija radusies nepieciešamība pēcpusdienas kafiju nedzert vienatnē, gaudoja.
Kamēr Bulduris nosodāmā neizpratnē par savas sievas maigajiem dvēseles viļņojumiem drāzās ar nazi rokā pāri pagalmam pakaļ skaistajam Alfonam, Vovka nolēma parūpēties sev par alibi. Viņš ieslīdēja atvērtā dzīvokļa gaitenī un no turienes Buldura kundzes smalkajā istabā. Telpa izskatījās tā, it kā tajā būtu mitinājušies divpadsmit laupītāji. Runcis, kas bija vainīgs pie visām šīm lauskām, no kādas bufetes gatavojās jaunam lēcienam uz pinčeru ar atņirgtajiem zobiem.
Vovka saķēra neganto kaķi un ar enerģisku kustību izsvieda to atkal pa logu liepas zaros.
— Ja pretī aug koks, nekad nedrīkst atstāt logu vaļā, — viņš pamācīja pinkšķošo miesnieka kundzi. — Citādi pie jums dzīvoklī var ielīst ne tikai kaķis, bet dievs zina vēl kas. — Un Vovka tālredzīgi aizvēra logu.
Kaķis joprojām tupēja liepā un dusmīgi nošņācās. Runāt kaķis nemācēja. Un miesnieka kundze? Viņa pat nepratās pašaizliedzīgajam glābējam paldies pateikt. Tādi jau ir cilvēki.
Teātris pagalmā turpinājās.
— Palīgā, palīgā, viņš mani noslepkavos! — drausmu pilnā balsī pavēstīja skaistais Alfons smejošajai pasaulei, kas vēroja viņa skrējienu uz skārdnieku darbnīcu. Miesnieks ar asinīm pielijušām acīm un asinīm notriepto priekšautu lauzās skārdnieku darbnīcas durvīs un asinskāri rēca:
— Es viņam pārgriezīšu rīkli! Es viņu sacirtīšu gabalos!
Kārtībnieks ar visu ierēdņa spēku pūlējās viņu nomierināt.
Miesnieks pārtrauca veltīgo plosīšanos un lādēšanos pie skārdnieku darbnīcas durvīm un, nevaldāmā naidā iekarsis, drāzās uz savu dzīvokli, lai tur savas dusmas pārvērstu darbos.
Cilvēcisko jūtu eksplozija, ko Vovka bija izraisījis, nelīdzēja viņam sasniegt galveno mērķi. Arī šoreiz kārtībnieks palika pagalmā. Viss šis teātris bija gandrīz bezjēdzīgs, ja neņem vērā to, ka šāda izrāde vien ir augstākā mērā uzjautrinoša.
Ļovka, pie kura Vovka atkal bija pienācis, domāja citādi:
— Vecīt, vecīt, ja tas nāks gaismā!
— Kā tas var nākt gaismā, ja mēs te stāvam kā svētā lauku vientiesība.
— Prātīgāk katrā ziņā būtu laisties lapās. Pie grāmatas mēs tik un tā netiekam.
— Jānogaida. — Vovka blenza debesīs, kā cerēdams no turienes gūt kādu ideju. Viņš berzēja degunu: tas liecināja par
Vovkas augsto gara spēku koncentrāciju. Atsevišķie vārdi, kas nāca pār viņa lūpām, vēl vairāk kāpināja Ļovkas bažas.
— Tas notika ziemā, es redzēju … Bulduris kaut ko ienesa savā pagrabā … Tas taču varēja būt kaut kas gabalos sacirsts, ari kāds skaistais Alfons… Jāpastāsta kārtībniekam, tad viņš uz galvošanu ies pa pēdām, un tā mēs viņu dabūsim prom…
— Tur nu ir par daudz fantāzijas, viņš taču mums neticēs, — Ļovkas veselais cilvēka saprāts pretojās.
— Dzīvē viss balstās uz fantāziju. Kad es pēdējoreiz biju cirkā, tur uzstājās lielais burvis Picantellodollo, un kā tu domā, kā viņš varēja iebāzt no skatītāju vidus kādu jaunavu kastē un sazāģēt divās daļās?
— Ko, jaunavu?
— Aitasgalva. Kasti, kurā viņa gulēja. Visi šausmās aizturēja elpu, domādami, ka nabaga meitene tagad ir vidū pārzāģēta pušu un viņas augšdaļa nekad vairs nesavienosies kopā ar apakšdaļu. Bet tā bija tikai fantāzija, ko burvis viņiem bija iedvesis, nekas vairāk. Un arī mums tā ir nepieciešama. Nāc līdzi, tev būs tikai jāsaka nē un jā, pārējo teikšu es.
Varēja redzēt, ka Ļovkam tas viss nemaz nepatīk. Bet ko viņš varēja darīt?
Netālu no skārņa zem kādas nojumes stāvēja Buldura rati. Abi zēni aizlavījās pie ratiem un notupās aiz tiem, tā ka Vurgks nemanīja. Viņš klausījās, kas notiek Buldura dzīvoklī.
Sazvērnieki brītiņu pagaidīja, tad Vovka sacīja tik skaļi, lai kārtībnieks viņu sadzirdētu.
— Tss, klusāk, Ļovka, citādi mūs vēl kāds sadzirdēs!
— Jā, — Ļovka atbildēja, kā viņam bija pavēlēts.
— Mēs nedrīkstam ne iepīkstēties, citādi mums beigas, — Vovka turpināja. — Kā tu domā, kas ar mums notiks, ja šī lieta nonāks, teiksim, kārtībnieka ausīs un tas uzsāks izmeklēšanu? Tad mēs esam tikpat kā pazuduši.
— Jā.
— Bulduris no mums iztaisīs kotletes, pirms viņš tiks apcietināts. Tu taču pats redzēji, kā viņš, notašķījies vienās asinīs, ar nazi rokā metās pakaļ Alfonam.
— Jā.
— Nesaki visu laiku tikai jā, — Vovka šņākdams aizrādīja draugam.
— Jā.
— Pasaki vismaz vienreiz «nē».