— Tātad, — Vovka atkal runāja pilnā skaļumā, — turi mēli aiz zobiem un nekad nekāp pagrabā bez sveces. Lai nebūtu jābaidās, ka asinis dzīslās varētu sastingt.
— Jā … nē …
Slepus paskatījies ap ratu stūri, Vovka saprata, ka viņa runa ir sākusi uz kārtībnieku iedarboties. Vurgks bija pienācis pavisam tuvu pie ratiem un klausījās.
— Ļaunākais ir tas, — Vovka turpināja, — ka šis Pēteris Bērzs bija tik iznesīgs zēns. Visi saka, viņš esot slepus aizbraucis prom, jo nav gribējis maksāt īri. Bet neviens īstenībā nezina, kur viņš ir.
— Jā.
— Es nemaz vairs neuzdrošinos iet uz pagrabu pēc malkas. Iedomājies tikai, kuru katru mirkli tur zem zemes var kaut kas sakustēties un mani satvert aiz kājas.
— Paklausies, Vovka, izbeidz, citādi mani patiešām pārņem šausmas, — Ļovka čukstēja. Pat viņu sāka satraukt drauga fantāzija.
Kārtībnieks šņāca kā suns, kas saodis pēdas, un paskatījās ratiem pāri uz abiem zēniem.
— Ko jūs te melšat? Kas tur ir zem zemes? Kas tur ir pagrabā aprakts?
Vovka pielēca kājās, piespieda liekuļotā izmisumā delnu pie lūpām. Izskatījās, ka viņš pat parunāt vairs nespēj.
— Es … es neko neesmu teicis … es nekā nezinu.
— Surp! Un tagad klāj vajā! Par ko tu nupat stāstīji?
— Bet, mī]ais kārtībnieka kungs, es patiešām neko neesmu teicis. Es un mans draugs —-mēs visu laiku runājām tikai par makšķerēšanu un ka zivis, negaisam tuvojoties, kožas sevišķi labi, goda vārds. Viņš, Ļovka, to var apliecināt.
— Jā.
— Es tev rādīšu negaisu. Ja tu tūliņ neklāsi vaļā, tad redzēsi tādu negaisu, blandoņa tāds! — Kārtībnieks satvēra Vovku aiz auss, tā stiepās, it kā būtu no gumijas.
Un tomēr Vovka palika nelokāms. Slepus viņš deva Ļovkam mājienu, lai tas pazūd un dara to, kas viņam pēc plāna paredzēts, tikai tad mūsu varonis izplūda ska|ās vaimanās:
— Au, au, jūs man norausiet ausi, kā lai es parunāju! Au, au!
— Tātad — ko Bulduris pastrādājis, es tev prasu pēdējo reizi? — kārtībnieks viņam uzbļāva.
— Bet viņš mani samals kotletēs, ja uzzinās … ka es … ka esmu kaut ko pateicis. — Vovka izlikās, ka viņam aiz bailēm pēdējā stundiņa klāt.
Kārtībnieks izmēģināja tēvišķā tonī:
— Esi nu prātīgs, puisīt, un izstāsti man visu bez bailēm un trīcēšanas. Vai tu redzi, kas man te ir pistoļmakā? Pistole. Un te? Svilpe. Atliek man tikai iesvilpties, un visa valsts vara nostāsies manā pusē. Tāds Bulduris tad tev ne pirkstiņa ne- piedurs.
— Tas notika ziemā, toreiz arī pie Buldura bija briesmīgs skandāls, — izmanīgais fantasts čukstēja naivajam likuma sargam. — Mana mamma bija aizgājusi uz kino, viņa skatījās «Debešķīgos mīlas svētkus» ar Polu Negri, un es kāpņu telpā uz Buldura dzīvokļa durvīm ar krītu uzrakstīju: «Vēršu slakte- ris Bulduris pats ir vērsis.»
— Hm, —. kārtībnieks novilka, — un tad tu pie durvīm noklausījies?
— Jā.
— Un Bulduris lamājās ar savu sievu?
— Es tikai dzirdēju, kā viņš sacīja: «Es to puiku nogalināšu, es viņu sacirtīšu gabalos.»
Kārtībnieks, kurš, tāpat kā Vovka, katru vakaru lasīja lētos romānus par noziedzniekiem, dziļi ievilka elpu.
— Un kas notika pēc tam?
— Pēc tam nekas nenotika.
— Un vēlāk?
— Vēlāk es nokāpu pagrabā, jo man vajadzēja uznest malku. Kādā no būceņiem es ieraudzīju vārgu gaismiņu.
— Buldura nodalījumā? Un ko viņš tur darīja? Viņš taču nenesa tik vēlā vakara stundā malku? Nu, runā, es tevi apsargāšu, tu vari man pilnīgi uzticēties.
— Nē … malku viņš nenesa. Viņš … viņš raka lielu bedri.
— Bedri? Vēlā vakarā, slepus, pustumsā?
— Jā.
— Ar lāpstu?
— Ar lielu lāpstu.
— Un kāpēc viņš raka to bedri? Vai viņš gribēja kaut ko slepus aprakt?
— TOC \o "1-3" \h \z Jā.
— Vai viņam nebija līdzi maiss?
— Jā.
— Un tas noteikti nebija parasts maiss?
— Nē.
— Vai tam bija kādas īpašas pazīmes? Vai… vai uz tā bija redzamas asinis? — Kārtībnieka fantāzija tagad darbojās ar pilnu jaudu.
— Asinis es neredzēju, bet… Bulduris ilgi skatījās apkārt bāls kā spoks. Es gandrīz vai paģību aiz bailēm.
Kārtībnieks paraudzījās uz skārņa pusi un piemiedza acis. Vai tad Bulduris nebija ar tuteni meties pakaļ Alfonam? Vai viņš nebija pilnā kaklā rēcis: «Es tev pārgriezīšu rīkli.»? Vai tad visiem nebija zināms, ka Bērzs, Buldura kundzes agrākais mīļākais, kādu nakti bija pazudis bez pēdām, par spīti visiem meklējumiem?
Kārtībnieks nolēma rīkoties. Ja ne par Rīgas prefektu, tad, mazākais, par iecirkņa priekšnieku viņš cerēja kļūt. Tāpēc Vurgks saķēra aiz rokas Vovku, kas visādi centās izrauties, un tēvišķi, tomēr bargi pavēlēja:
— Ej pirmais uz pagrabu. Es tev neuzkrītoši sekošu. Mēs izmeklēsim nozieguma vietu abi kopā.
Vovka vēl nedaudz pretojās, tad iegāja nama gaitenī, no kurienes trepes veda uz tumšo pagrabu. Mirkli vēlāk viņam sekoja kārtībnieks. Pagāja labs laiks, kamēr viņa acis pierada pie tumsas, kura, kā zināms, ietin visus lielus noziegumus.