— Ko tad?
— Kaulu.
— Nu, un tad?
— Kas •— nu, un tad? Varbūt Bulduris patiešām ir piežmie- dzis šo Bērzu un noracis zemē!
— Nu jau tu atkal fantazē.
— Varbūt arī nefantazēju. Parādi grāmatu!
— Taisāmies labāk, ka pazūdam; grāmatu pārmeklēsim vēlāk.
— Nekādu vēlāk. — Vovka izvilka kabatas nazi un uzšķērda
iesējuma sānos zaļo mākslīgo ādu. Viņš centās uzmanīgi atdalīt ādu no kartona vāka, taču viņa pūles bija veltas, jo āda turējās pie kartona pārāk stingri. Dārdošas balsis, kas cauri skārņa dibenistabas vēdlodziņam atskanēja pagalmā, lika Vovkam pārtraukt darbošanos.
— Tagad, vecīt, viņi ir ieklupuši viens otram matos! — Vovka iebāza grāmatu atpakaļ dēļu kaudzē. — Tas mums noteikti jāpaklausās.
— Un ja nu viņi mūs pieķer? — Ļovka neizrādīja ne mazāko vēlēšanos draugam sekot.
—. Pieķer vienīgi tādus kā tevi, kas nemāk laikus ievākt informāciju.
— Kad es iznesu grāmatu, neviens mani nepieķēra.
— Nu, tad nāc man līdzi!
— Ja es gribētu …
— Taču negribi, tāpēc ka tev bail.
— Nemaz man nav bail.
— Tad aiziet, nāc līdzi!
— Bet es negribu.
— Jo tu esi zaķapastala.
— Pats esi zaķapastala.
— Lūdzu, es tūliņ eju.
— Lūdzu, tad es iešu līdzi, — Ļovka paziņoja pret savu labāko gribu.
Viņi atkal lavījās gar namu sienām pie gaļas veikala sētas loga, notupās tur un klausījās.
— Nekāda liegšanās vairs nelīdzēs, — bija dzirdama kārtībnieka balss. — So pierādījumu, šo kaulu, jūs nevarat noliegt.
— Kāds sakars man ar jūsu kaulu, okšķeris tāds? — auroja miesnieks.
— Neapvainojiet valsts varu!
— Atradusies valsts vara! Ja jūs esat valsts vara, tad man atliek tikai pateikt, ka jums nav visi mājās.
— Par šiem vārdiem jums vēl nāksies atbildēt.
— Un jums nāksies atbildēt par to, ka jūs ielaužaties svešu cilvēku pagrabos.
49
— Es nekur neesmu ielauzies. Es tikai sekoju kādām pēdām,
4 — 1547
kas man jau sen likušās aizdomīgas. Tātad es jautāju pēdējo reizi: ko jūs tajā vakarā darījāt savā pagrabā?
— Par to man nevienam nav jādod atskaites, pat ja es nakts vidū sadomātu iet uz savu pagrabu. Uz savu pagrābu un nevis uz svešu jaužu pagrabu.
— Es tikai izpildīju savu pienākumu.
— Pienākumu? Ar kaltu sabojādams svešu īpašumu? To es tā neatstāšu. Es. personiski sūdzēšos iecirkņa priekšniekam, jo es personiski esmu viņa draugs, un tāpēc viņš personiski jums liks trūkties.
— To mēs vēl redzēsim, kurš kuram liks trūkties. Man ir nācies tikties ne jau ar vienu vien noziedznieku, kas sākumā runā augstos toņos, bet beigās saraujas pavisam sīciņš.
— Jūs, jūs ar to domājat mani?
— Es nevienu vārdā neesmu nosaucis. Es tikai uz kādu paskatījos.
— Jūs paskatījāties uz miesnieku un manā personā, lieciet to aiz auss, jūs apvainojat visu miesnieku biedrību.
— Ko teiks miesnieku biedrība, kad uzzinās par atradumu jūsu pagrabā, to pagaidām neizšķirsim.
— Un ko teiks jūsu iecirkņa priekšnieks, kad uzzinās par kuku]a naudām un desām, kuras jūs man izspiedāt, to ari pagaidām neizšķirsim.
— Kā jūs teicāt? Es esot izspiedis?! Kad jūs pats man gluži vai ar varu uztiepāt savas desas un iestūķējāt portfelī!
— Hā, hā — ar varu! Un šņabi es jums arī laikam ar varu gāzu rīklē?
— Labi, labi, tas viss vēl noskaidrosies, piemēram, ari tā lieta ar neapmaksātajām virsstundām, par kurām man sūdzējās jūsu bijušais zellis.
— Un tie divdesmit lati, kurus jūs no manis saņēmāt par klusuciešanu?
— Un tā zosu aknu desa? Zosu aknu! Jāsmejas. Veca baltmaize vien tur ir!
— Smiešos es, kad jūsu iecirkņa priekšnieks uzzinās, ka jūs izspiežat visa rajona nabaga amatniekus.