— Ko šitas lempis pastrādājis? — Bulduris kliedza. — Viņš maldinājis policistu ar visnekrietnākajiem meliem, viņš mīdījis kājām manu labo slavu.
— Es tikai pateicu, ka viņš, miesnieks, pagrabā kaut ko ir apracis, — Vovka saņēma drosmi. — Un tā arī ir taisnība, es varu jums visu smalki izstāstīt, Cīru]a kungs.
— Seit tu neko nestāstīsi, mēs tevi iespundēsim, — urkšķīgā balsi iebrēcās policists. Tomēr viņa dusmas likās ievērojami pierimušas. Viņš zināja, ka Cīrulis, visā rajonā pazīstams kā «mūžīgais advokāts», pie katras izdevības ierosināja prāvu. Viņš iesniedza sūdzības pret namsaimnieku, pret pilsētas valdes sanitāro dienestu, pret rupjiem ormaņiem. Ķēniņa ielas ļaudis šim virām tālab meta apkārt lielu līkumu, zobojās par viņu, bet arī baidījās.
— Es varu jums visu izstāstīt, — Vovka atkārtoja, — es varu visu pierādīt.
Kārtībnieks savilka draudošu seju, taču ar to viņš Vovku ■vairs nespēja iebaidīt.
— Ko tu vari pierādīt? — Salīkušais Cīrulis iztaisnojās.
— Es un mans draugs Ļovka — mēs runājām par to, ka miesnieks savā pagrabā kaut ko apracis, — Vovka viņu apgaismoja. — Tad policista kungs mani satvēra aiz apkakles.
— Tā nu gan nebija, — Vurgks protestēja.
— Tieši tā bija. Un tad jūs man jautājāt, ko Bulduris pagrabā apracis, un es sacīju: maisu ar kauliem.
— Ak tu melkulis, — miesnieks protestēja.
— Neesmu nekāds melkulis, — Vovka iebilda. Cīruļa sejas izteiksme un acis, kas kļuva arvien lielākas, nostiprināja zēnā pašpārliecinātību. — Izdzirdējis par kauliem, kārtībnieka kungs sacīja, ka man tūliņ esot ar viņu jāiet uz pagrabu. Viņš domāja, ka Bulduris sacirtis gabalos un slepus tur apracis savas sievas mīļāko.
— Ikviens vārds, ko runā šis zeņķis, ir meli, nelietīgi meli, — miesnieks iebrēcās.
— Tas, ko es saku, ir vistīrākā patiesība, — Vovka aizstāvējās. — Lūdzu, ikviens var iet Buldura pagrabā paskatīties, tur vēl tagad ir aprakti kauli. Vienu kārtībnieks iebāza portfelī un aizskrēja ar to pie Buldura. Es varu apzvērēt.
— Uz iecirkni šo bezkaunīgo puiku! Viņš jāietupina cietumā pie maizes un ūdens! — Slakteris vairs tik tikko spēja paelpot.
— Esiet bez bažām, šito mēs izārstēsim — uz to pamatīgāko. — Policists gribēja vilkt Vovku projām, taču Cīrulis aizšķērsoja viņam ceļu.
— Atļaujiet zēnam izteikties līdz galam, — viņš uzkliedza kārtībniekam. — Citādi es būšu spiests pret jums iesniegt du- bultapsūdzību. Tātad — kas notika tālāk ar kauliem?
— Policists uzlika kaulu uz galda, — Vovka turpināja, — un bjāva, ka tas esot cilvēka kauls, bet Bulduris kliedza, ka kārtībnieks esot stulbenis uniformā, kārtībnieks savukārt brēca, ka viņš zinot, ka Bulduris taisot žāvētās desas no vieniem vienīgiem atkritumiem, bet Bulduris atbildēja, ka viņš esot kārtībniekam vienmēr grūdis šņabi, naudu un gaļu, kārtībnieks draudēja, ka viņš Bulduri par slepkavību nogādāšot pārmācības namā, Bulduris kliedza, ka šis kauls esot no trihīnu cūkas. Un tad viņi abi sadomāja mani apklusināt, bet es ielīdu zārkā, un tagad, lūdzu, viņi grib mani iespundēt, taču es palieku uzticīgs patiesībai, — Vovka nobeidza, k|uvis gluži vārgs no milzīgā patiesības daudzuma.
Bulduris un Vurgks nejuta vairs ne mazāko vēlēšanos nodarboties ar Vovku. Kārtībnieks apgalvoja, ka viņam jāsteidzoties uz iecirkni, un aizlaidās. Buldurim pēkšņi bija uzradušās darīšanas gaļas veikalā.
Vārtu ejā palika Vovka un Cīrulis. Taču arī Vovka negribēja ielaisties ar tiesas vīriem. Viņš izgudroja kādu slimu tēvoci, kurš viņam jākopjot.
Pēc neilga brītiņa zēns jau bija grāmatu sietuvē. Zvaigznīte un Ļovka, kas viņu tur gaidīja, visu laiku bija sēdējuši kā uz karstām oglēm. Kad Vovka bija attēlojis savus briesmīgos piedzīvojumus, viņš izvilka nolaupīto grāmatu. Mākslīgā āda nebija ar nazi no vāka kartona atdalāma, un tāpēc Zvaigznīte ierosināja sējumu atmiekšķēt karstā ūdenī.
Vovka no uztraukuma nespēja ne sēdēt, ne stāvēt, ne klusēt, ne turēt mēli aiz zobiem — tik liela bija viņa vēlēšanās redzēt atalgojumu par visām pūlēm un briesmām, ko viņš bija pārdzīvojis. Taču zem atlīmētās mākslīgās ādas parādījās tikai slapjas papīra driskas. No cerētās naudas nebija ne miņas.
— Nekā, — Vovka nomāktā balsī secināja, bet tad viņa balss saites saspringa. — Mums nekas cits neatliek kā iegūt pārējās grāmatas.
— Un kā? — Ļovka vaicāja. — Vai tu domā ielauzties pie visiem pārējiem tāpat kā pie Buldura?
— Kāpēc ne? Kur jācīnās par taisnību, tur ir pieļaujama ari ielaušanās.
— Un ja nu tevi iespundē pārmācības namā? — Zvaigznīte baiļojās.
— Mani nevar tik viegli iespundēt. — Vovkas pašpārliecinātība kāpa uz augšu kā barometrs labā laikā. — Ja mani pieķers, es izlikšos tik dumjš, ka nevienam ne prātā nenāks, ka es daru ko nelikumīgu. Bet tagad man laiks uz mājām. Drīz pārnāks mamma, un, ja es nebūšu mājās, viņa rāsies. Visu pārējo mēs sarunāsim rīt.
Arī Ļovkam bija laiks iet. Zvaigznīte pavadīja abus draugus ārā pagalmā.
— Dzīvo sveika un atceries, ko tu man zvērēji! — Vovka viņai pačukstēja.
— Es to atcerēšos mūžīgi, — Zvaigznīte čukstus atbildēja.
— Ja tev vajadzīga palīdzība, pasaki man, — Ļovka viņu pamudināja. — Man krājkasītē ir pieci lati, es savam tētim uz dzimšanas dienu gribu nopirkt kreklu un kaklasaiti ar zaļiem punktiņiem. Bet, ja tev klātos pavisam slikti, mans tētis iztiktu ari bez kaklasaites ar zaļajiem punktiņiem.
Vovka dzīvoja ar savu māti sētas mājā ceturtajā stāvā. Kāpņu telpā dvakoja ēdienu atliekas un mazmājiņas, pakāpieni bija nodeldēti un lipa no netīrumiem, kāpņu telpas logi bija pa daļai izdauzīti un aiznagloti ar kartonu. Aiz tumšo un mitro dzīvokļu durvīm bija dzirdama lamāšanās, bērnu spiegšana, piedzērušo klaigas. Būdams jauns un dzīvespriecīgs, Vovka vēl spēja šai posta pasaulei skatīties pāri. Viņš svilpoja kādu modes dziesmiņu un steidzās pa trim pakāpieniem uzreiz pa trepēm augšā.
Māte vēl nebija atgriezusies no darba. Bez liekas kavēšanās Vovka sāka gatavot sev un mātei vakariņas. Viņš atnesa no gaiteņa ūdeni, jo visiem stāva dzīvokļiem bija tikai viens krāns un viena izlietne, iededzināja milzu pavardā uguni un uzlika ūdeni tējai. Tad viņš nogrieza maizi, nomizoja dažus sīpolus, atnesa bļodiņu ar biezpienu, otru bļodiņu ar taukiem un smērēja maizītes. Ja māte atgriezās no darba vēlāk, nekā parasts, tad bieži vien bija tik nogurusi, ka negribēja pat uzsmērēt maizes šķēli.
Šodien māte pārnāca tikai pusseptiņos. Viņa bija nostāvējusi turpat desmit stundas pie veļas baļļas un stenēja aiz sāpēm krustos. Vovka steidzās viņai pretī, palīdzēja novilkt mēteli, noāva kurpes un atnesa čības. Kad māte bija iedzērusi malku tējas un apēdusi dažus kumosus maizes, viņa vaicāja Vovkam, ko tad viņš esot pagalmā tādu pastrādājis. Visa māja runājot par traci ar Bulduri un kārtībnieku.
Vovka izlikās, ka ļoti rūpīgi košļā barību. Viņš zināja: māte nekādus piedzīvojumus negrib saprast. Un tomēr viņam nekas cits neatlika kā pilnīgi atklāti izstāstīt šīsdienas notikumus.
Māte klausījās dēla stāstījumā ar bargu seju, taču drīz vien nespēja noslēpt smaidu. Viņa purināja galvu un pielika roku pie pieres.
— Jādomā gan, ka ar tevi viss nav īsti kārtībā, dēls. Tev vienmēr atgadās kaut kas tāds, kas nevienam citam normālam puišelim neatgadās. Kā tas var būt? — viņa vaicāja, vērdamās savā atvasē gluži kā zivī, kas lidotu mākoņos.
Vovka saspringti domāja. Tad viņš sacīja:
— Tas viss tāpēc, ka es vienmēr cīnos par taisnību.
Mātes acīs, lai cik viņa bija nogurusi un savus spēkus izsmēlusi, atkal pazibēja tik tikko manāms smaidiņš. Cik ļoti līdzīgs zēns tomēr bija savam tēvam, šim mīļajam, tomēr mūžīga nemiera un trauksmes dzītajam putnam, kas kuģoja pa Daugavu. Lielā pasaules kara laikā viņam nekas nebija noticis. Kādus gadus vēlāk kuģis, uz kura viņš brauca, uzskrēja virsū mīnai. Ģimene zaudēja savu barotāju un Vovka — tēvu. Virtuvē karājās fotogrāfija, kurā viņš bija redzams matroža formā un drosmīgu un dzīvespriecīgu skatienu vērās pasaulē. Pietika tikai pamest acis uz fotogrāfiju, lai redzētu, no kā Vovkas uzrautais deguns, no kurienes lielās, atkārušās ausis. Dzelmēs sen nogrimušais tēvs turpināja dzīvot savā dēlā, un tas piepildīja māti ar laimes sajūtu, kādu viņa izjuta reti kad. Tāpēc arī- viņa Vovkam daudz ko piedeva. Tāpat kā šovakar, kaut arī bija apņēmusies zēnu neatstāt nesodītu.
Atvieglots Vovka likās savā gultā un drīz vien aizmiga. Viņam bija nepatīkams sapnis. Lai ko ari viņš nedarītu un neteiktu, it visur viņu vajāja Ļovkas «pats esi». Te šos vārdus izrunāja pārlieku milzīgs sniegavīrs, kas rādīja Vovkam garu burkāna degunu, te bezkaunīgs zvirbulis, kas spurdza virs zēna. «Cir, čir, pats esi, čir, čir, pats esi,» tas ķircināja Vovku, kurš metās gluži zaļš aiz dusmām, tomēr nespēja zvirbuli noķert.
Kad Vovka nākamaja rītā, vasarsvētku svetdienā, pamodās,, cauri logam viņu jautri sveicināja saule.
Vovka kategoriski bija pret jebkura veida ziepju izšķiešanu, taču šodien, tā kā māte bija mājās, viņam neizdevās noturēties pie savas pārliecības. Ar cietēja seju viņš padevās maigajai varai: nomazgājās, saķemmēja pinkainos matus un izšķīra celiņu. Pat nagus pirkstiem vajadzēja apgriezt. Nelīdzēja nekādi iebildumi, bija vasarsvētki, un māte gribēja viņu redzēt kārtīgu un tīru. Tad viņam vajadzēja kopā ar mammu rātni paēst brokastis, un pēc tam — ak, visu briesmu lielākās briesmas! — viņa izdomāja kopā ar dēlu iet uz baznīcu. Izmisis Vovka meklēja ieganstus pret šādu gluži vai sodam līdzīgu pārestību, tomēr nekādas atrunas nelīdzēja. Un Vovka atkal bija spiests ķerties pie viltības.
— Ak, es pavisam aizmirsu, šodien priekšpusdienā nāks Malvīne, viņai ar tevi laikam kaut kas runājams.
Malvīne bija laikrakstu iznēsātāja, vienmēr lieliskā noskaņojumā un informēta par visiem jaunumiem, kuru dēļ arī māte labprāt ar viņu pļāpāja. Vovka to zināja.
Ticis ar šo viltību vaļā no iešanas uz baznīcu, Vovka drīkstēja iziet pagalmā. Vispirms gan viņš pieklauvēja pie Malvīnes- durvīm, kura dzīvoja tajā pašā mājā. Zēns veikli ievadīja sarunu par savu māti, kura paplašināto vēnu dēj esot palikusi- mājās un labprāt ar Malvīni papļāpātu. Tas Malvīnei divreiz nebija jāsaka.
Kad šī lieta bija nokārtota, Vovka aizdrāzās uz grāmatu sietuvi ciemos pie Zvaigznītes.
Viņa nebija viena. Bija atnākusi viņas krustmāte — enerģiska, taču laipna kundze, kuras vīrs strādāja gumijas fabrikā «Varonis», — un gribēja ņemt Zvaigznīti pie sevis. Vovkam tas šķita vairāk nekā bēdīgi, taču viņš saprata, ka tomēr būtu labāk, ja Zvaigznīte nepaliktu darbnīcā viena. Viņa apsolīja Vovkam, ka nāks, cik bieži vien iespējams, uz Ķēniņa ielu, lai uzzinātu, kā veicas ar naudas meklēšanu.
6S
Zēns pavadīja Zvaigznīti un viņas krustmāti līdz ielas stūrim, tad atgriezās pagalmā.