— Jūs redzat, ka bez ordeņa nekas neiznāk, — Vovka atgriezās pie savas idejas. — Ja mūsu plāns kļūs zināms sabiedrībai, tad visam beigas.
— Es arī gribu ordeni un zagt grāmatas, — atkal atskanēja sabiedrības balss, par spīti Jāņa aizliegumam.
— Sitas mūs iegāzīs, — Vovka nopūtās. — Ko lai ar viņu iesāk?
— Paklausies, Kārlīti, — Jānis mēģināja likt lietā pedagoģisku viltību, — vai tu maz zini, ko nozīmē zagt grāmatas?
— Nē. Ko tad?
— Tā ir tāda slimība, līdzīga kakla sāpēm, un grāmatzag- šana piemetas, ja par to runā. Tad jāiet pie dakteronku]a, un viņš tev parakstīs lielu pudeli zivju eļļas; tev tā būs jāizdzer. Neurķē degunu!
— Es… es negribu zivju ejļu… tad es drīzāk gribu… bēē, — Kārlītis sāka brēkt; ar tādu viltīgās pedagoģijas devu viņa mazais prātiņš nespēja mēroties.
Kad viņš bija nomierinājies, Vovka atkal atgriezās pie slepenā ordeņa dibināšanas. Viņš no jauna tika pārtraukts. Pagalmā parādījās Ēriks.
5*
67
Viņa tēvs bija mazas ormaņu firmas vadītājs, kas tika pieskaitīts īrnieku «aristokrātijai» un dzīvoja ielas nama beletāžā. Un tomēr Ērika eksistence bija nožēlojama. Pamāte bija apņēmusies izaudzināt viņu par priekšzīmīgu skolnieku un paraug-
zēnu, tādēļ viņš tika sargāts no pārējiem zēniem, kuriem tāds priekšzīmīgums uzdzina riebumu. Turklāt Ēriks pats cieta no savas pamātes muļķīgās mietpilsoniskās godkāres un nevēlējās neko vairāk kā tikai to, lai zēni viņu uzņemtu savā vidū. Kā viņš apskauda puikas par spēlēm un draiskulībām, no kurām viņš bija izslēgts! Mazliet noskrandušos un patiesi bezkaunīgos zēnus Ēriks uzskatīja par visas Rīgas laimīgākajiem cilvēkiem, un viņš bez vilcināšanās atdotu pat savu pastmarku.kolekciju, lai tikai kļūtu par savējo viņu vidū.
Taču Vovka, ieraudzījis viņu, drūmi savilka pieri.
— Labdien! — Ēriks sveicināja.
Neviens neatņēma sveicienu. Ēriks iekrekšķējās.
— Kas tad vakar šeit bija noticis?
— Tas, kas notika vakar, uz tevi neattiecas, — Vovka nelaipni atbildēja. — Palīdzi labāk savai mīļajai mammas kundzei tamborēt mežģīņu sedziņas.
— Kas jums ir pret mani? Vai es jums ko sliktu esmu nodarījis?
— Ja kāds ir tik dziļi pagrimis, ka viņam pat ticības mācībā un dziedāšanā ir piecnieks, tad viņa eksistence vien jau ir mums apvainojums, — Vovka paskaidroja dziļā nicinājumā.
— Jūs esat netaisni, — Ēriks sadrūmis sacīja. — Mani vecāki ir prom, un es gribēju dzirdēt, ko jūs vakar esat pastrādājuši, bet jūs uzreiz lamājaties. Turklāt es jums atnesu riekstus.
Tūta, pilna iecukurotu valriekstu, ko viņš izvilka no kabatas, modināja tomēr zēnos mazu līdzjūtību pret citkārt nopelto pa- raugzēnu.
— īstenībā jau mums pret tevi nekas nav, — sacīja Vovka, piepešas labvēlības pārņemts, — taču mēs tev neuzticamies. Ja nu tu mūs nodod.
— Es nekad nevienu neesmu nodevis, — Ēriks protestēja. — Lūdzu, es pat esmu atnesis līdzi šokolādes olu. Tā sastāv no divām pusītēm, un vidus ir pilns ar mazām marcipāna oliņām — sarkanām, dzeltenām un zaļām.
Pildītā šokolādes ola radīja trijos sazvērniekos pilnīgi citu attieksmi. Ērikam vajadzēja svēti apzvērēt, ka viņš ne vārdiņa no tā, ko tagad dzirdēs, nestāstīs tālāk; tad Vovka, pilnu muti
valriekstiem un šokolādi, vēlreiz izstāstīja par saviem slavas darbiem. īsumā viņš pieminēja ari «akcijas», kas viņam un viņa draugiem tuvākajās dienās padomā.
— Ja vajadzēs, mēs apgriezīsim visu pilsētu otrādi, — Vovka pārliecināti nobeidza.
— Kaut es varētu piedalīties! — Ēriks iesaucās.
— Kā tu iedomājies piedalīties tik bīstamos piedzīvojumos? Tevi jau nelaiž pat pagalmā.
— Tagad, brīvdienās, man katru dienu jāiet pastaigāties, jo es no mācīšanās esmu kļuvis pavisam bāls. Tā es varētu viegli izkļūt pagalmā, — Ēriks iekarsa. — Un, ja jums būtu vajadzīga nauda, es arī varētu kaut ko ziedot.
— Kā jūs domājat, vai ļausim viņam piedalīties? — Vovka vērsās pie Jāņa un Ļovkas.
Ļovka pamāja.
— Pamēģināsim, — Jānis nolēma.
— Un tagad apspriedīsimies beidzot, kā mēs dibināsim mūsu ordeni, — ierosināja Vovka. — Iesim uz pagrabu vai iesim uz bēniņiem?
— Nāciet taču pie manis, — pēc īsas vilcināšanās ierosināja Ēriks. — Mani vecāki atgriezīsies tikai divos, un mēs būsim dzīvoklī gluži vieni.
— Tas nemaz nebūtu slikti, — Ļovka atteica.
— Bez tam mēs varētu, — Ēriks atkal kādu mirkli cīnījās ar sirdsapziņu, — katrs izsmēķēt pa cigāram, mans tēvs apgalvo, ka visās apspriedēs tas tenes dzīvību.
— Cigāru? Hm, tas man tik tiešām derētu, — Vovka sacīja. — Bet tai jābūt kādai ārzemju markai, pārējās man ir par vājām.
— Cigāri, kurus smēķē mans tēvs, maksā trīsdesmit santīmu gabalā, tie noteikti ir labi, — Ēriks paskaidroja.
— Vai tagad mēs iesim zagt grāmatas? — Kārlītis atkal pavaicāja.
Jānis ievilka gaisu caur zobiem.
— Vai tu gribi dzert zivju eļļu?
Tas līdzēja. Bez raudāšanas Kārlītis ļāva sevi aizvest pie
Annastantes, kas viņu pieskatīja, kad Jānim bija jāiet uz skolu vai jākārto kādas citas darīšanas. Tad visi trīs draugi devās pie Ērika.
Viņa vecāku dzīvoklī bija četras istabas, un kā tās bija iekārtotas! Gaitenī balti lakots drēbju pakaramais ar spoguli, ēdamistabā gandrīz līdz griestiem sniedzās izgreznots trauku skapis, dzīvojamās istabas vienā stūrī stāvēja divi dziļi, ar ādu apvilkti atzveltnes krēsli un kādā citā — īstas klavieres! Taču pats lielākais greznums šajā dzīvojamā istabā, kur Ēriks ieveda savus jaunos draugus, bija milzīga eļļas glezna virs klavierēm. Jau platais un krizuļotais zelta rāmis vien bija apbrīnas vērts, nemaz nerunājot par nāru, liliju vītnēm rotātu, kura, pa pusei izlīdusi no ūdens, pie klints spēlēja arfu. Krastā uz klints sēdēja jauneklis pērlēm izšūtā tērpā, bēdīgs vērās lejup un klausījās arfas spēlē.
— Vai tas ir gleznots ar īstām eļļas krāsām? — Ļovka apvaicājās Ērikam, kas bija piegājis pie sava tēva rakstāmgalda, lai paņemtu cigāru kasti.
— Saprotams. Tas vislabāk redzams, ja pavelk pa gleznu ar pirkstu. Eļļas krāsa ir tik bieziem triepieniem klāta, ka ar to varētu uzzīmēt sešas parastas bildes.
— Grāmatu jums arī ir vesels lērums, — piezīmēja Vovka, pametis skatienu uz stikloto ozolkoka skapi.
— Tie visi ir klasiķi zelta vākos, — Ēriks paskaidroja. — Ja esmu kaut ko nogrēkojies, man liek no tiem mācīties dzejoļus.
— Es labāk kļūtu par sētnieku nekā mācītos dzejoļus, — pilnīgā pārliecībā atteica Vovka. Starp rādītājpirkstu un vidējo pirkstu viņš nevērīgi turēja cigāru. — Vai uguns kādam ir?