— Nevelkas, — viņš secināja, saraucis pieri. — Laikam būs mitrs.
— Tev vienā galā jānokož, — Ēriks viņu pamācīja, — citādi jau nemaz nevar vilkties.
— Ak tā, es neievēroju, ka šis cigārs vēl nav gatavs smēķēšanai, — Vovka izmeta it kā starp citu un lietpratīgu seju aizkūpināja resno cigāru.
To pašu darīja arī viņa draugi. Tikai Ēriks cigāru neņēma. Viņam esot vārgas plaušas, viņš paskaidroja.
Pārējiem nebija vārgas plaušas, un cigāru zilais dūmu mākonis radīja viņos pacilātu noskaņu.
— Jā, puiša cilvēkam tik tiešām vislielākais jaunums ir pārāk naudīgi vecāki. Tad viņš vispār neko vairs nedrīkst, — sacīja Ļovka, kas parasti netiecās pēc pārspīlējumiem.
Ēriks nopūtās.
— Es jau vienreiz aizlaidos. Bet, tā kā mani pieveica neizsakāms izsalkums, man nācās atgriezties mājās un pamātei visu izstāstīt. Kopš tās reizes man vienmēr liek vingrināties klavierspēlē.
— Ko-o? Tev jāvingrinās klavierspēlē? — Tādu sodu nespēja pat Ļovka aptvert.
— Jā, tik ilgi, kamēr man galvā viss sagriežas.
— Kaut kas nedzirdēts, — Vovka sašuta. — Arī mana mamma prot itin labi noskaisties, bet piespiest mani spēlēt klavieres, kaut arī mums to nav, — to viņa nespētu. Tam jau vairs nav nekāda sakara ar audzināšanu, tā ir visīstākā bērnu spīdzināšana, kur būtu jāiejaucas policijai.
— Taču tā neiejaucas, jo pret manu pamāti nenostāsies neviens, pat tēvs ne, — Ēriks žēlojās.
— Nejaujies gan šādām pārestībām! — Jānis pamācīja.
— Un vairāk drosmes! — Vovka centās izpūst dūmu riņķus. — Vārgas plaušas! īsts sazvērnieks bez cigāra vai pīpes nemaz nav iedomājams.
— Ja jūs tā uzskatāt, es esmu gatavs arī ievilkt kādu dūmu. — Ēriks nelabprāt iebrauca roku cigāru kastē.
— Bet tas būtu tikai pirmais solis. — Vovka pasniedza viņam uguni.
— Nav jau uzreiz jāmūk prom no mājām vai jāpastrādā kāda cita dullība. — Ļovka stīvi blenza uz nāru. Viņa šūpojās pa viļņiem augšā—lejā, it kā tie nebūtu tikai uzzīmēti.
— Bet kas tad man jādara? — Ēriks dziļi ievilka elpu. Lai pierādītu savu apņēmību un drosmi, viņš bija ierāvis vairākus dūmus, un tas nebija palicis bez sekām.
— Kas tev jādara? — Jānis pievēra acis, izskatījās, ka viņš sevišķi saspringti domātu. Kaut arī zēns ērti sēdēja atzveltnes krēslā, viņam bija piemeties kaut kas līdzīgs jūras slimībai. — Pats galvenais — tev jāpaliek stingram un nelokāmam.
— Un ar visu sparu jāsace|as pret savu likteni. — Vovka, lai apstiprinātu savus vārdus, gribēja savilkt pirkstus dūrēs, taču sajuta neparastu nespēku.
— Ja pret tevi izturas netaisni, saki tikai jā vai nē un ne vārda vairāk, — Ļovka stīvu mēli deva padomu. Viņš savu cigāru jau bija nolicis pelnutraukā.
— Katrā ziņā tagad tev jāizšķiras par dzīvību vai nāvi. — Vovka, kas jutās pavisam apdullis, stiepa pauzes starp vārdiem, kā gribēdams piešķirt savai runai sevišķu svaru. — Jo to tu liec aiz auss: memmīšiem bez savas gribas pie mums nav ko meklēt.
— Tā tas ir. — Nožagojās Jānis.
Ēriks bāls un nosvīdušu pieri pamāja. Tikai ar pūlēm viņš izdabūja dažus vārdus:
— Es … vairs … nesamierināšos.
— Kas tev lēcies? — Vovka nespēja noturēties, neizrādījis savu pārākumu. — Vai tev būtu sameties slikti no tā nieka
cigāra?
— Es… es neesmu radis, — Ēriks rīstīdamies sacīja. — Bet ar laiku es pieradīšu, un tagad… man no slāpēm… rīkle gluži izkaltusi. — Viņš metās pie durvīm un prom bija.
— Nabadziņš. — Vovka savilka stīvos lūpu kaktiņus šķībā smīnā. — Nespēj turēt. Jūs abi, — viņš pašķielēja uz Jāni un Ļovku, — jūs arī izskatāties gluži bāli.
— Mēs bāli, bet tu zaļš, — Jānis nepalika atbildi parādā.
— Es zaļš? — Vovka likās izbrīnīts. — Jāsmejas. Ja es tikai gribētu, es varētu katru dienu tukšā dūšā izsmēķēt vienu havanieti, un man nemaz nepaliktu slikti.
Ļovku, kurš bija tuvu vemšanai, aizkaitināja šī izlikšanās.
— It kā tu nebūtu zaļš kā lapu uts! Bet, ja tev nav nemaz slikti, tad smēķē vēl, — viņš kūdīja.
— Skaidrs, ka es varu vēl smēķēt. — Vovka ar pārcilvēcisku piespiešanos ievilka vēl vienu dūmu. — Bet tu — tu tik tikko spēj ievilkt elpu.
— Skaties vien, ka tev pašam nav grūtības ar elpas ievilkšanu. — Tālāk Ļovka netika. Arī viņš metās uz durvju pusi.
— Jā, ar šitādiem zaļknābjiem īstam vīram nav ko iesākt, — Vovka sacīja. Viņš nespēja vien beigt lielīties.
Tas aizkaitināja pat citkārt miermīlīgo Jāni.
— Ja jau esi īsts vīrs, ko tad tu nesmēķē?
— Tāpēc, ka tā nav mana marka. — Vovka ieķērās ar vienu roku atzveltnes krēslā. — Bet, ja tu gribi… vienu dūmu … es vēl varētu atļauties. — Trīcošiem pirkstiem viņš pielika cigāru pie lūpām, taču dūmu ievilkt šoreiz vairs nespēja.
Jānis redzēja viņu pielecam kājās, tad dzirdēja, kā aizkrīt dzīvokļa durvis, un viņš bija palicis istabā viens. Jānis neskrēja pārējiem pakaļ. Taču arī viņam nebija laika garām pārdomām. Viņš steidzās uz istabas stūri, kur stāvēja pods ar lielu gumij- koku, izcēla gumijkoku no poda un noliecās pār to …
Vakarpusē saticis pagalmā Vovku, Jānis zobgalīgi pasmaidīja. Jo bija pierādījis, vismaz pārējiem, ka viņš ir īsts vīrs, ko nevarēja par sevi teikt abi pārējie — Vovka un Ļovka.
7
Kad Ēriks izstreipuļoja no vannas istabas, kur bija ieslēdzies, viņa jaunie draugi dzīvokli jau bija pametuši. Nabaga Ēriks nenojauta, ka zēniem ar smēķēšanu nav gājis ne par matu labāk, un domāja, ka viņi aizgājuši tāpēc, ka viņam uznācis nespēks. Šādas domas nekādi nespēja uzlabot paģiraino noskaņojumu. Ar pēdējiem spēkiem viņš iznesa pelnutrauku no dzīvojamās istabas, tad, sajutis degunā iecērtamies skābeni pretīgu smirdoņu, kuras izcelsme nebija nosakāma, Ēriks plaši atvēra logu. Pēc tam viņš aizvilkās uz savu istabu un, nenoāvis kurpes, iekrita gultā. Ar apņemšanos turpmāk sākt jaunu dzīvi viņš iegrima dziļā jo dziļā miegā.
Bija jau pēcpusdiena, kad Ēriku pamodinaja labi pazīstamā pamātes balss:
— Ak dievs, ak dievs, ar netīrām kurpēm svaigi pārklātā gultā. Pat svētdienas jaku viņš nav novilcis.
Ēriks atvēra vispirms kreiso, tad labo aci un, kā jau citādi nemaz nevarēja būt, ieraudzīja tievo pamāti līdzās tuklajam tēvam izejamā mētelī un ar katliņu uz apajā pakauša. Viņa izskatījās tēvam pie sāniem kā slota blakus mucai. Pamanījis viņu, Ēriks atkal aizvēra acis. Viņš dzirdēja tēvu labsirdīgi rūcam:
— Bet, Amālij, neesi uzreiz tik dusmīga. Redzams taču, ka viņš nejūtas vesels.
— Ak, man ir slikti, es pat nevaru galvu pakustināt, es tūliņ miršu, — Ēriks vaidēja.
Viņš zināja, ka vārds «mirt» vienmēr līdz. Kad pamāte gribēja uzveikt tēvu, viņa aizvien «mira».
— Kas tev kaiš? — Tēvs pielika plaukstu zēnam pie pieres. — Vai tev ir temperatūra?