— Pats esi mērkaķis.
— Tu esi puņķains ķēms!
— Pats esi ķēms.
— Paklausies, Ļovka, ja tu vēlreiz pateiksi «pats esi», mana pacietība būs galā, tu, vecā gramofona plate!
— Pats esi gramofona plate.
Pret aukstasinīgi izteikto «pats esi» Vovka bija bezspēcīgs. Viņš varēja izgudrot pašus skaistākos un atjautīgākos lamuvārdus, Ļovkas «pats esi» atspēlēja tos viņam atpakaļ, kā siena atsit bumbu. Tur varēja līdzēt vien rupja vara. Kurinātāja Jū- tiņa jaunā sieva iztraucēja kareivīgo izskaidrošanos.
— Atkal jau kautiņš? Izbeidziet! — viņa bargi uzsauca abiem ķildniekiem.
— Kauties? Ar šito? Pē!
— Pats — pē.
Nekas nelīdzēja, Vovkam vajadzēja mainīt taktiku. Viņš nospļāvās Ļovkam pie kājām.
— Pat šitik daudz tu viņai neesi vērts.
— Un tu viņai vispār esi tukša vieta, — Ļovka mierīgi atteica.
— Manis pēc viņa var noslīcināties, man vienalga, — Vovka iekaisa dusmās.
— Noslīcināties? — Ļovka nievājoši smīkņāja. — Tevis dēļ viņa neietu pat lietū iesnas saķert.
— … ko viņa vēl gauži nožēlos. Kad es izaugšu liels un, riskēdams ar dzīvību, atvedīšu no Āfrikas ziloņa ilkņus, viņa nedabūs nevienu. Un tu arī ne.
— Ziloņa ilkņus! Tev nudien smadzenēs atkal kaut kas sagriezies.
— Tu jau nemaz nezini, ko es šorīt izdarīju.
— Ko tu varēji izdarīt — čučēji!
— Varbūt tu čučēji. Es atmaskoju piena šķaidītāju Daugavu.
— Tu laikam būsi pa kluso izokšķerējis viņa veikalu?
— Tā tev liekas. Es izdarīju kaut ko tādu, ka Daugavam vajadzēja saukt pēc palīdzības, citādi sievas būtu viņu nolinčo- jušas.
— Vēl pirms ceturtdaļstundas viņš bija sveiks un vesels.
— Sveiks un vesels, bet morāli salauzts, jo kopš šodienas viņš ir pilnīgi izputināts. Tiklīdz Daugava gribēja pārdot atšķaidīto pienu, tajā atskanēja kurkstieni — kvā, kvā —, jo pienā peldēja dučiem varžu.
— Melo.
— Nav nekādas vajadzības. — Vovka sakrustoja rokas pār krūtīm. — Un vispār tu man esi tukša vieta, čūsku vecis, ar kuru es vairs nerunāju.
Tagad Ļovkam bija diezgan. Viņš pameta savu draugu stāvam un devās pāri pagalmam uz tēva darbnīcu.
Vovka vēl kādu brīdi nekustīgi stāvēja savā iespaidīgajā pozā, bet, tā kā neviens nepievērsa uzmanību, viņam k|uva garlaicīgi. Zēns devās uz grāmatsietuvi, lai pavaicātu Zvaigznītes tēvocim, vai viņam nav kāda grāmata, ko palasīt. Ar Zvaigznīti, šo neuzticīgo radījumu, viņš nerunās ne pušplēsta vārda, ne uz viņas pusi neskatīsies. Vovka gribēja viņai pagriezt muguru; Zvaigznītei vajadzēja dvēseles dzijumos nodrebēt.
Grāmatsietuve atradās no ķieģeļiem mūrētā šķūnī, kas kādreiz kalpojis par govju kūti. Zemajā telpā bija tikai divi lodziņi, un grāmatsējējs bija piestūmis savu darbgaldu, apkrautu ar šķērēm, nažiem un klīstera podiem, pie viena no tiem. Zem otra loga stāvēja prese un griežamā mašīna. Grāmatu kalni, kurus vajadzēja iesiet, kārtu kārtām slējās gar sienām. Būcenītis līdzās darbnīcai bija ierīkots par dzīvojamo istabu.
Zvaigznīte, kaut ari viņai bija tikai divpadsmit gadu, uzturēja saimniecību. Viņas vecāki bija gājuši bojā nelaimes gadījumā uz dzelzceļa, un grāmatsējējs bija pieņēmis meiteni audzināšanā, par ko viņa atlīdzināja ar sevišķu pieķeršanos. Nenogurdināma viņa darbojās no agra rīta līdz vēlam vakaram. Meitene mazgāja, slaucīja, vārīja un, ja bija nepieciešams, nesa pasūtītājiem iesietās grāmatas uz mājām.
Viņas tēvocis bija mierīgs, labsirdīgs, gadus piecdesmit piecus vecs vīrs, kuram grāmatas bija ne tikai peļņas avots. Katru brīvu brītiņu viņš lasīja, vakaros labprāt sarunājās ar studentiem un strādniekiem un aizdeva viņiem grāmatas, kuras tajā laikā bibliotēkās un grāmatnīcās vairs nebija dabūjamas.
Iīdzko Vovka ienāca darbnīcā, Krasts uzlūkoja viņu. Vīram |iitI s.iputīgo zēnu bija simpātijas, grāmatsējēju arvien uzjautrināja viņa mūžam neizsīkstošā fantāzija.
Vovka uzreiz izstāstīja Zvaigznītes tēvocim par savu varoņdarbu.
Tagad šai piena šķaidīšanai vienreiz būs gals, un nabaga sievietēm vairs nevajadzēs barot zīdaiņus ar nevārīto krāna ūdeni, - taisnības cīnītājs Vovka nobeidza.
Krasts, kas akurāt grasījās nogriezt gabalu zaļas mākslīgās vadmalas kādai grāmatai, iesmējās.
- Ja Daugava uzzinās par tavām izdarībām ar vardēm, tad sargies.
Kā lai viņš uzzinātu? To jau neviens neredzēja, — Vovka pašpārliecināti atbildēja. Tad viņš pavaicāja, vai Krastam nebūtu kāda grāmata, ko palasīt.
— Re, šie stāsti tev noteikti patiks. — Krasts viņam pasniedza kādu grāmatu.
— Cerams, tur nebūs nekas par mīlestību, — Vovka sacīja.
— Un, ja nu būtu, vai tas tev traucētu?
— Es par šīm muļķīgajām jūtām negribu neko vairs dzirdēt, — Vovka pavēstīja kā lietpratējs, kuram tādas jūtas nav ne plika graša vērtas.
Bet Zvaigznīte? Viņa izturējās tā, it kā viņai Vovkas dziļi filozofiskie izteikumi neinteresētu ne mazākā mērā. Ar ēveļskaidām, sanestām no zārcinieka darbnīcas, viņa kurināja krāsniņu, uz kuras stāvēja līmes pods.
Krasts apvaldīja smaidu un pavaicāja gudrajam Vovkam, kāpēc tad mīlestība esot muļķīgas jūtas.
— Kāpēc? — Vovka atkārtoja. — Visas jūtas ir muļķīgas, ja tās vīra cilvēkam laupa saprātu. Viņš var būt mēnessērdzīgs un rāpot pa jumtiem, lūdzu, bet, ja dara to mīlestības dēļ, viņš manās acīs vairs nav nekāds vīrietis.
Zvaigznīte viņu pārtrauca un teica, ka došoties pie miesnieka Buldura palūkoties, vai viņam nav svaigu kaulu.
— Tikai neaizmirsti, ka tev vēlāk jāaiznes jaunajai Alkšņa kundzei aploksne ar vēstuli un naudu, — piekodināja tēvocis, pamezdams acis uz galdu. Tur līdzās iesietai grāmatu kaudzei gulēja aploksne.
Zvaigznīte pamāja un izgāja no darbnīcas — nežēlīga kā visas sievietes, kas domā tikai par kauliem un gaļu, bet nevis par jūtām, ko viņas ievaino.
Vovka noslēpa savas ievainotās jūtas, vienaldzīgi svilpodams kādu modes dziesmiņu. Pēc brīža viņš sacīja:
— Paies noteikti vesela stunda, kamēr viņa atgriezīsies ar kauliem.
— Kas tev šodien lēcies? — Krasts pacēla acis.