— No zieda uz ziedu tos spārniņi nes, kā vīns tos reibina pavasar's.
— Kāpēc kaķis?
— Tā smird, it kā … Vai jūs arī jūtat, Pilavas kundze?
— Jā, patiešām nepatīkami.
— Egles kungs, aizsmēķējiet, lūdzu, cigāru, citādi man jāspiež ciet deguns!
— Un gavilē un līksmo viss …
— Sī smirdoņa kjūst neciešama!
— Un baltos ziedos viz …
— Upiša kundze!
— Jā, ko, lūdzu?
— TOC \o "1-3" \h \z Css.
— Te smird tā, ka nav izturams.
— Nevar paelpot.
— Css!
— Css!!
— Ak, maija lieglairne … —
Beķeres jaunkundze piepūlēja savas balss saites; taču sačukstēšanās un ošņāšanās kļuva arvien skaļāka, viņa pārtrauca dziedāt un tikai izmeta:
— Šausmīgi!
Un tālākie notikumi patiešām šausmīgi aizskāra godkārīgo
iErika pamāti, kurai taču bija neizsakāmi svarīgi redzēt pie sevis cilvēkus no augstākajām aprindām. Tā kā pretīgās, skābenās smakas cēlonis nebija noskaidrojams, augstākajām aprindām pēkšņi bija ļoti jāsteidzas. Viņi labāk deva priekšroku pastaigai svaigā gaisā nekā muzikālajiem priekšnesumiem.
Tiklīdz pēdējais viesis bija aizgājis vai, pareizāk sakot, aiz- •rnucis, Upīša kundze skaļi ievaimanājās un ne mazāk skaļi apvainoja savu krietno vīru. Notika neticamais. Godavīrs pēkšņi pārstāja būt krietns un piesarka kā tomāts. Sitie āksti, viņš ierēcās, lai viņi visi iet ratā. Turpmāk viņš rīkošoties pēc sava prāta, un, ja viņam kaut kas nepatiks, viņš iešot uz krogu un tur iedzeršot alu vienā mierā un bez šitās plinkšķināšanas un kurkstēšanas.
— Un zēnu es tūliņ izlaidīšu laukā, — viņš nobeigumā no- Tēcās, — turpmāk es pārņemu audzināšanu. Viņam jāaug kā veselam bērnam un nevis kā slimīgam muzikanta dēliņam. Tagad punkts un beigas — par visām reizēm!
Mirkli vēlāk Ēriks bija brīvs. Triumfējošā solī viņš izgāja no ■sava mantu kambara. Ēriks bija izkarojis lielāko uzvaru savā (līdzšinējā mūžā.
8
Nākamajā dienā agri no rīta Ēriks izskrēja pagalmā, lai ■izstāstītu jaunajiem draugiem par savu vakardienas varoņdarbu. Taču pagalmā neviena nebija. Zēni bija sapulcējušies pie Jāņa un apspriedās, kā rīkoties pie, grāmattirgotāja Stau- biņa.
— Vai jūs atkal gribat zagt grāmatas? — apvaicājās Kār- ilītis, kas uzmanīgi bija klausījies lielo sarunās. Jānis nopūtās.
— Vai tu ari gribētu zagt grāmatas?
— Gribu zagt daudz grāmatu. — Mazuļa acis iemirdzējās.
— Vai tu nejūties slims? — Jānis izņēma no virtuves skapja Ieadu pudeli.
— Zivju eļļu ne, zivju eļļu ne. — Kārlītis sašķieba lūpas. — Man pārgāja grāmatzagšana, es esmu pavisam vesels.
Nelīdzēja ne dievošanās, ne pretošanās, ne bļaušana. Kār- lītis bija mazs un bezpalīdzīgs, tāpēc viņam vajadzēja norīfc ienīstās zāles pret grāmatzagšanu; Jānis palika nepielūdzams- Viņš pareizi novērtēja briesmas, kādas varēja izcelties no Kār- līša pļāpāšanas, un tāpēc ķērās pie zivju eļļas, kuras iedarbību- līdzīgos gadījumos jau bija pārbaudījis. Sī zivju eļļas kūre attaisnoja sevi ari šoreiz.
Kad zēni izgāja pagalmā, viņi satika kādu vecu pensionāri- Ieraugot noraudājušos Kārlīti, večiņā pamodās līdzjūtība.
— Kas tad tev, maziņais? — viņa vaicāja bērniņam.
— Nekas, itin nekas. — Kārlītis acumirklī pārstāja raudāt.
— Kāpēc tu raudāji?
— Jānis liek man dzert zivju eļļu.
— Zivju eļļu?
— Jā, jo es ari … ari gribētu zagt… maijvaboles.
Večiņa izbrīnījusies purināja galvu un noskatījās zēniem nopakaļ, kuri, lieki nepļāpādami, devās pie grāmattirgotāja.
Grāmatveikals atradās dažu minūšu gājienā no Ķēniņa ielas, kāda strādnieku rajona pašā vidū. Taču tas bija pazīstams tahi* ārpus šī rajona, jo veikalnieks prata sadzīt pēdas vecām, sen: izpārdotām grāmatām, kuras neviens cits nespēja pagādāt. Staubiņa klientu vidū bija studenti, dīvaini grāmattārpi un pat profesori. Taču pie viņa nāca ari sievietes, lai sameklētu lētās burtnīcas par mīlestību un kaislībām, un matroži no tuvējā ostas rajona, lai iegādātos saviem garajiem braucieniem kriminālromānus.
Grāmattirgotava atradās kādreizējā spīķera puspagrabā.. Galvenā ieeja veda cauri tumšam gaitenim uz kādas apdrošināšanas sabiedrības biroju, bet zemas durvis — uz puspagrabu,, kas atradās četrus piecus pakāpienus zemāk nekā iela. Divi mazi lodziņi pie paša trotuāra vāji apgaismoja pagrabu. Pelēcīgā dienā Staubiņam no rīta līdz vakaram vajadzēja dedzināt spuldzi, taču šodien cauri pagraba stāva putekļainajiem logiem iespīdēja saules stari un mākslīgais apgaismojums nebija nepieciešams. Līksmā saules gaisma pat ienesa pagrabā zināmu mājīgumu. Plašs, taču zems un neērts, tas bija tā piebāzts ar grāmatu, sadzeltējušu karšu, sabojātu globusu, vecu gravīru* un avīžu kaudzēm, ka ienācējs tik tikko varēja apgriezties. Šķita, ka neviens cilvēks šeit nespēj orientēties. Tomēr tā ne- 'bija taisnība. Kalsnais un izstīdzējušais Staubiņš, kas bija saliecies, it kā bai|otos sasist galvu pret zemajiem griestiem, pārzināja šos apdrukāto un noputējušo papīru kalnus vairāk nekā lieliski. Grāmattirgotāja brīnumainā atmina nekad nepievīla. Ja kāds"viņam pazīstams un godājams pircējs vaicāja pēc kādas vecas, sen aizmirstas grāmatas, Staubiņš to atrada visīsākajā laikā un kaut arī tā būtu aprakta visnomaļākajā stūri zem simtiem citu grāmatu. Varēja domāt, ka viņam pieder nezin kāda nekļūdīga brinumrīkstīte. It sevišķi studenti uzskatīja viņu par fenomenu, kuru vienlaikus gan apbrīnoja, gan reizēm pazoboja. -
Katru brīvu brītiņu Staubiņš pavadīja lasot. Sēdēdams čīkstošā šūpu|krēslā aiz grāmatu kalniem, viņš grauzās cauri apdrukātajām lapām. Viņam bija vienalga, ko viņš lasa: brošūru par pīļkopību, grāmatu par sen novecojušiem pētījumiem baltc asinsķermenīšu jomā, apcerējumu par kosmiskiem stariem vai šausmu romānu. Aizmirsies, iegrimis dievs vien zina kādos dvēseles dzi|umos, citkārt biklais un labsirdīgais Staubiņš spēja kļūt ļoti rupjš un ass, ja kāds viņu tobrīd iztraucēja.
Zēni to zināja, tāpēc Ļovka ieminējās, ka vajadzētu nevis kavēt Staubiņu ar garu krāpšanos, bet pateikt uzreiz skaidri tin gaiši visu patiesību. Taču viņam neizdevās draugus pārliecināt. Vecais esot skopulis, apgalvoja Vovka, un katrā ziņā nedošot nevienu grāmatu, ja uzzināšot par naudu. Tāpēc bez viltības neiztikt. Tā kā viņš paziņoja, ka esot arī gatavs iet pirmais, Ļovka piekāpās. Būdams piesardzīgas dabas, viņš neizjūta godkāri kaut ko izmēģināt pirmais, tāpēc atzina par pareizāku nesteigties.
Vovka nokāpa četrus pakāpienus lejā un iegāja veikalā. Kad grāmattirgotāja palīgs zēnam vaicāja, ko viņš grib, Vovka izteica vēlēšanos runāt ar Staubiņa kungu personiski.
— Tad ej tālāk. — Palīgs nevērīgi norādīja veikala d/.i- |umā.
Izmetis līkumu līkumus garām grāmatu un laikrakstu kaudzēm, Vovka nonāca pie šūpuļkrēsla, kurā sēdēja Staubiņš.
Viņš bija iegrimis kādā grāmatā par insektu iznīdēšanas metodēm un nepievērsa zēnam ne mazāko uzmanību. Vovka iekrek- šķējās, noklepojās un vēlreiz iekrekšķējās. Tikai tad Staubiņš* sakrunkojis pieri, pacēla skatienu.
— Kas tad ir? — viņš iztraucēts vaicāja.
— Atvainošanu, es nāku kādā, tā sacīt, mazliet neparastā' lietā, — Vovka izrunāja šo teikumu tieši tā, kā domās to bija iecerējis.
— Kādā lietā?