— Jaunus apvāršņus? — Staubiņš izbrīnījies raudzījās knēvelī. — Kas tad tā ir par grāmatu?
— To sarakstījis kāds indietis, faķīrs, kurš augu dienu sēž: uz asām naglām.
— Uz kā?
— Uz naglām, tāpat kā jūs šūpuļkrēslā. Tā saucas «Transcendentāli okultā pasaules uzskata slepenās mācības».
— Ā, tagad es zinu, — Staubiņš pacēla zodu ar plāno ķīj- bārdiņu. — Bet ko tu, dieva dēļ, domā iesākt ar šo grāmatu?'
— Ko es domāju ar to iesākt? Es… es gribētu apgūt šo pasaules uzskatu.
— Tu? Vai tad tev tās bikses, kuras tu esi līdz šim valkājis, vairs neder? — Staubiņš pasmīnēja.
Vovka iekrekšķējās.
— Runa nav par biksēm, runa ir par to, ka es arī labprāt gribētu sēdēt uz naglām. Bez tam es varētu redzēt cauri sienām, kas arī nemaz nav tik slikti, un lasīt domas, un lidināties gabaliņu virs zemes, un — pats galvenais — katru rītu iztulkot vienu vai divus dučus sapņu.
— Tā, tā, tu gribētu tulkot sapņus. — Grāmattirgotājam Vovkas pļāpāšana likās bezgala komiska, jo viņš tai ticēja.
— Skaidrs, ka es to gribētu. Vai tad nebūtu vareni, ja jūs,, teiksim, sapnī redzētu nīlzirgu, kas pārvēršas zaļā papagailī,.
un skaidri zinātu, ka tas nozīmē: jūsu ģimenes dārziņā kāds grib nozagt sūkni.
— Tas būtu gan vareni, taču diemžēl tās grāmatas man vairs nav. Es nupat to pārdevu.
— Pārdevāt? — Vovka tēloja neizsakāmi nelaimīgu cilvēku. — Vai jūs vismaz nepateiktu, kam jūs to esat pārdevis? Es varbūt varētu lūgt, lai tas cilvēks man šo darbu aizdod.
Staubiņš noglaudīja savu ķīļbārdiņu.
— Manis pēc, ja tas tik svarīgi. Tā ir Grābes kundze Akas ielā. Viņa arī ir tāda okulta persona, par kādu tu gribi kļūt, kāršu licēja.
— Tas nekas, no manis kā no konkurenta viņai nav jābaidās. Es taču gribu visiem šiem brīnumiem nodoties vienīgi sava prieka pēc, ne jau amata interesēs. Sirsnīgs paldies! — Vovka paklanījās un centās iespējami ātrāk pazust no veikala. Grāmattirgotājs uzjautrināts noskatījās viņam nopakaļ.
Laukā uz ielas stūra Vovka lepni izstāstīja abiem draugiem par saviem panākumiem. Tad grāmatveikalā iegāja Jānis. Kad viņš nonāca pie Staubiņa, tas atkal bija iegrimis lasīšanā un, -no jauna iztraucēts, dusmīgi pacēla acis.
— Ko tu gribi?
— Es vēlētos nopirkt kādu pavārgrāmatu.
— Pavārgrāmatu man ir ļoti daudz, ej pie mana palīga, viņš tev tās parādīs.
— Es vēlos kādu īpašu pavārgrāmatu. Es to redzēju pie .grāmatsējēja Krasta.
— Ko? — Staubiņa zods ar kazbārdiņu otrreiz palēcās uz augšu. — Tu arī to redzēji pie Krasta?
— Jā, kāpēc tad ne?
Grāmattirgotājs papurināja galvu.
— Pavārgrāmata, kuru tu vēlies iegādāties, bija iepriekš pasūtīta un ir jau pārdota. Tev būs jāizvēlas kāda cita.
— Vai jūs nevarētu pateikt, kam jūs to esat pārdevis? Tur ir dažas receptes, kuras es gribētu norakstīt.
Nupat antikvāram tas likās par traku.
— Kāpēc tev jānoraksta receptes?
— Tās vajadzīgas manai tantei. Kad es viņai izstāstīju par šo pavārgrāmatu, viņa gluži vai zaudēja galvu. Kopš tā brīža? tante man vairs neliek miera par kaut kādiem siļķu salātiem ā la — ko es zinu, kas tas par ā la, — un arī par divām trim citām receptēm, — Jānis meloja tik mierīgi un aukstasinīgi, ka= Staubiņš viņam beidzot noticēja.
— Lai jūs mani vienreiz liktu mierā: šo pavārgrāmatu nopirka Lūves kundze Zvirbuļu ielā 6. Un tagad taisies, ka tieci, man pietiek. — Staubiņš atkal iegrima insektu grāmatā.
Uz ielas stūra Jānis izstāstīja draugiem par savu veiksmi. Tagad pienāca Ļovkas kārta. Viņš vēl kavējās.
— Vai Staubiņš tik tiešām nebija ne mazumiņu dusmīgs un bez ceremonijām pateica, kam grāmatu pārdevis?
— Ja, es taču tur nebiju ne trīs minūtes, — Jānis uzmundrināja biklo draugu.
Nopūties Lovka devās veikalā iekšā.
Šoreiz Staubiņš, ieraudzījis tuvojamies zēnu, noskaitās. Ļovka paklanījās.
— Es ļoti gribētu nopirkt kādu grāmatu, kādu noteiktu grāmatu, kuru es nesen tiku redzējis pie grāmatsējēja Krasta. Viņa- darbnīca ir mūsu pagalmā.
— Tā, tā. — Antikvāra kazbārdiņa trīcēja. — Un kas tā ir par grāmatu?
Lovka vispirms paskatījās uz saviem kurpju purngaliem, tad garām Staubiņam uz sienu, kur karājās kāds vecs audekls, kurā attēlots mežonīgi sadusmots zilonis bambusa biezoknī.
— Tā ir… tie ir «Bīskapa mīļākās erotiskie mīlas piedzīvojumi», nē, atvainojiet, tas bija kardināls.
— Ak šitā! — Antikvārs piecēlās kājās. — Viens gribēja sēdēt uz naglām, otrs — pagatavot siļķu salātus, un tu, blēdi, gribi tīksmināties par mīlas piedzīvojumiem, ko?
— Jā, tas ir — nē, es personiski ne, — Ļovka stomījās; viņš juta, ka nebūs labi.
— Ak tu personiski ne, bet tava tante, vai ne?
— Jā, tas ir — nē, mans onkulis. Viņš sadomājis iegūt skaidrību par šiem jautājumiem, tāpēc …
Un tagad tu gribētu uzzināt, kam es to grāmatu esmu paidevis! — Ķīļbārdiņa trīcēja arvien satrauktāk.
— Jā, labprāt, ja tas nebūtu pārāk sarežģīti.
— Un ko tu iesāksi, ja būsi adresi uzzinājis?
— Tad, — Ļovka aplaizīja sausās lūpas, — tad es gribētu grāmatu aizņemties priekš mana onkuļa, lai viņš varētu apskatīt vismaz paskaidrojošos attēlus. Au! — zēns pēkšņi iekliedzās, Staubiņš bija saķēris viņu aiz auss.
— Paskaidrojumus, tu, puisīt, tu, meli, tu, blēdi, es gribu tagad dzirdēt no tevis, — večuks brēca falsetā. — Kas tur ir ar tām grāmatām? Ar Krastu? Ko jūs esat izperinājuši, jūs, laupītāju banda, jūs, dīkdienīgie ielu vazaņķi? Atbildi — kas jums padomā?