— Kāds tam sakars ar manām grāmatām? — Antikvārs atlaida Ļovkas ausi, un zēns izstāstīja, kas noticis. Staubiņš klausījās; neticību viņa sejā nomainīja izbrīns, izbrīnu — augoša līdzjūtība. Kad Ļovka apklusa, viņš tikai purināja galvu:
— Un kāpēc jūs uzreiz neteicāt taisnību?
— Mēs, tas ir, Vovka domāja, ka jūs varbūt gribēsiet naudu paturēt.
— Jūs tātad mani esat turējuši par rīkļurāvēju; es tikai gribētu zināt — kāpēc.
— To es arī nezinu. Vovkam vienmēr ir tādas jocīgas idejas.
Vai Vovkas idejas patiesi bija tik jocīgas, tas lai paliek neizšķirts, taču viņa neticība Staubiņa godīgumam šoreiz bija nevietā. Antikvārs ne tikai nosauca Ļovkam pircēju vārdus, kuriem nosūtījis grāmatas, viņš arī pastāstīja par katru no pircējiem mazliet tuvāk. Lūves kundze bija pensionāre, kura nopirkusi pavārgrāmatu, lai uzdāvinātu to savai meitai kāzās. Ilmis, kurš bija pasūtījis «Galvaskausu izpēti», bija universitātes profesors. Zenta Guldeņa kundze, pie kuras bija nonākušas «Mīlas dēkas», bija kāda teātra aktrise. Romānu «Zaudētās ilūzijas» bija nopircis kāds zobārsts, «Vecticībnieka tikumību» — pops Sergejs un «Vaļu zvejas» grāmatu namsaimnieks Peka.
Ļovka atzīmēja vārdus un adreses un atvadījās no Staubiņa,, ieguvis vairāk, nekā cerējis.
Ļovka savus panākumus attēloja daudz pieticīgāk nekā viņa- draugs Vovka. Tomēr neslēpa sveci zem pūra, un pat Vovka bija spiests izteikt viņam atzinību.
Atgriezušies Ķēniņa ielā, zēni nolēma vakarā atkal satikties;-. Vovka pastāvēja uz to, ka noteikti jādibina slepenais ordenis. Tā nosaukums būšot «Neredzamo savienība». Dibināšanas sapulces laikā esot jāuzņem arī Ēriks un jāapspriež visdrīzāk veicamie pasākumi grāmatu ieguvē. Vovka kā nākamais savienības vadonis un sekretārs apņēmās sagatavot sapulci.
9
Sī ievērojamā sapulce notika sētas nama bēniņos. Vovka tcs- bija izvēlējies par satikšanās vietu, jo zināja, ka te vismazāk var kāds traucēt. Turklāt krēslainajiem bēniņiem, kur atsevišķos būceņos bija novietotas visvisādas grabažas, piemita kaut kāda noslēpumainība, kā ikvienai vietai, kurā retu reizi gadās iegriezties un kura tāpēc vēl jo vairāk rosina fantāziju. Arī zēni- šeit labprāt uzturējās, jo caur mazajām jumta lūkām varēja pārredzēt da|u pilsētas — līdz pat Daugavas viņai pusei. No iekšpilsētas namu jūkļa smails kā adata slējās Pēterbaznīcas tornis un smagnējā Doma baznīca. Visgarām Daugavai bija redzamas ostas ierīces ar ceļamkrāniem un kuģiem, kas tur bija noenkurojušies. Pa kreisi no ostas pavērās ķieģeļu fabrika, krastā bija pietauvojušās liellaivas. Ar pūlēm stumdami ķerras pār smagajām plankām, vīri vai nu izlādēja laivas, vai arī piepildīja to resnos vēderus ar ķieģeļiem.
Plašais skats, kā arī rosība apkārtējās ielās lika zēniem dažu labu stundu pavadīt bēniņos, kaut arī namsaimnieks bija aizliedzis bez vajadzības te uzturēties.
Kad Ēriks parādījās bēniņos, bija jau tumšs. Neskaitāmas gaismiņas iemirdzējās namu jūrā, zemu lejā iedegās ielu laternas, ostā bija redzami sarkani un zaļi punktiņi, tās bija kuģu signālugunis.
Trīs «neredzamie» — Vovka, Ļovka un Jānis — tupēja sveces galu gaismā zem kāda slīpa jumta loga; sejām viņi bij;v aizklājuši priekšā melnas lupatas, redzama bija tikai piere un acis. Ērikam vajadzēja apsēsties viņiem blakus un vispirms izstāstīt, ko viņš kopš pirmdienas ir darījis un kādus drosmes un vīrišķības pārbaudījumus izturējis cīņā par savu brīvību. Tad viņam lika doties uz bēniņu otru galu; «neredzamie» tagad gribēja apspriesties par viņa tālāko likteni.
Vovka nopūta sveci un organizēja slepenu balsošanu. Kandidāts vienbalsīgi tika atzīts par «Neredzamo savienības» cienīgu. Ērika nozvērināšanai Vovka bija paņēmis līdzi vienu skārda krūzi ar ūdeni, divus virtuves nažus, vienu truša ādu, vienu ģērētas ādas gabalu un vairākus korķus. Katrs no trim zēniem iebāza mutē korķi, lai pārvērstu balsi. Kandidātam tika aizsietas acis un pavēlēts iet aplī desmit soļu un uzklausīt kādu ziņu, kura tūliņ atkal jāaizmirst.
— Klausies, «neredzamo» kandidāt, — sacīja Vovka dobjā korķa balsī, — ja gribi kļūt par pilntiesīgu mūsu savienības biedru, tūliņ tev būs jāiztur pēdējā drosmes pārbaude… Vai tu gribi to?
— Jā, es gribu, — atskanēja kandidāta balss.
— Tad pagriezies septiņreiz uz papēža riņķī, jo septiņi ir svēts skaitlis, un ej taisni uz priekšu, līdz sadzirdēsi čalojam avotu.
Ēriks darīja, kā pavēlēts. Jānis, paņēmis no krūzes pilnu muti- ūdens, to guldzināja, kā skalodams kaklu. Viņš atdarināja avotu.
— Vai tu dzirdi čalojam avotu? — Vovka vaicāja.
—
— Tu stāvi pie vecu pilsdrupu vārtiem. Ej iekšā un, ja tu sajutīsi vēju, nebaidies, tie ir vampīri.
Ļovka ar ādas gabalu atdarināja vampīrus. Vovka monotoni turpināja:
— Tagad tu stāvi lielā, pussagruvušā pils zālē, kur notiek mūsu ordeņa slepenā sēde. Kaut arī tev ir baisi, nebaidies! Tur gaudo kāds gars.
Jānis ar piepūstiem vaigiem atdarināja garu.
— Un tev gar kājām glaužas vilkacis.
Ļovka ar kožu saēsto truša ādu bija vilkacis.
— Kaut arī tev šķiet, ka beigas klāt, — Vovka turpināja, — tu nedrīksti zaudēt drosmi un paļāvību. Sauc skaļi: «Ak, nāciet, neredzamie bruņinieki, glābiet mani!»
Ēriks pasauca, citi pēc tam, uz vietas mīņādamies, atdarināja daudzu kāju dipoņu. Turklāt Vovka ar abiem nažiem radīja ieroču šķindu. Kaut arī korķis mutē arvien vairāk traucēja, viņš tomēr paziņoja:
.— Simt divdesmit astoņi neredzamie bruņinieki ir sapulcējušies ap tevi, un tev tagad viņu priekšā jādod svinīgs zvērests.
— Kas man jāzvēr? — Ēriks vaicāja. — Ka esmu gatavs kuru katru mirkli mirt?
— Vienkārša nāve mūsu slepenajā savienībā nav nekas sevišķs. Ņemt un nomirt — to var katrs. Pacel roku un zvēri: «Es, ■savā agrākajā dzīvē saukts Ēriks Upītis …»
— … Upītis, — Ēriks murmulēja.
— …paziņoju, ka esmu gatavs jebkuros apstākļos, sevi nežēlodams, iestāties par «neredzamo» taisnīgo mērķi.
— … mērķi.
— Paļaudamies uz «savienības» pārējo brāļu aizstāvību, es 'nekad nenobīšos pat ne no baltās valzivs.
— …valzivs! — Ēriks pacēla balsi, pārliecināts, ka ceremonija ir galā. Taču viņš maldījās.
— Un tagad pierādi to, — Vovka turpināja. — Tu stāvi atvērtas lūkas priekšā. Sper bezbailīgi savu pēdējo soli šajā dzīvē!
Nabaga Ēriks! Viņš zināja, ka atrodas nevis kaut kādā pils zālē, bet bēniņos, ka viņam apkārt nav nekādu neredzamo bruņinieku, ka nekādi vampīri nešaudās ap galvu un ka viņam priekšā nav nekādas atvērtas lūkas. Un tomēr: kad bija jāizpilda pavēie un jāsper solis, kāja neklausīja! Ēriks pats sevi nolamāja par nelgu, saņēma visus spēkus — taču velti. Māņu tēli it kā bija paralizējuši kājas.
i ts varēja nopietni apdraudēt Ērika uzņemšanu «savienībā», taču laiin.gs gadījums nāca viņam palīgā. Vovka, ievērojis viņa
vilcināšanos, gribēja savā draudošajā korķa basā pavaicāt, kc nozīmē šī vilcināšanās. Jautājuma vietā svārstīgais kandidāts sadzirdēja tikai rīstīšanos un klepošanu. Vai tie atkal bija Vov- kas māņu tēli? Nē, tā bija īstenība — Vovkas rīkle atsacījis nogādāt kuņģī tik lielu, nesagremojamu svešķermeni kā korķi. «Neredzamo» sekretārs un galvenais rīkotājs bija nelaimīgā kārtā aizrijies. Un pats Jaunākais, ka korķis, lai arī kā zēns klepoja un rīstījās, ne nāca laukā, ne gāja lejā; tas bija stingri iesprūdis Vovkas kaklā.
Ēriks vispār nekā nesaprata. Ko šī elsošana varēja nozīmēt?- Niknu lauvu vai sakaitinātu garu? Un dobjie sitieni, it kā kāds- dauzītu paklāju? (Jānis ar visu spēku blieza Vovkam pa muguru.) Un atkal šī guldzēšana? Vai tas atkal bija avots? (Jā. tikai šoreiz ūdens tecēja Vovkam rīklē.)
— Ak dievs, es gandrīz nosmaku, — Vovka beidzot izmocīja savā no korķa atbrīvotā balsī, kas pamudināja Ēriku noņemt no acīm apsēju. Viņš atkal atgriezās īstenībā. Te bija bēniņi un nekādas lūkas pie kājām, nekādu bruņinieku pulku, bija tikai trīs zēni, no kuriem viens — Vovka — joprojām pūlējās dziļi* ievilkt elpu. Jo norīt garu vīna pudeles korķi taču nebija nekāds nieks.
Ļovka lietišķi piezīmēja, ka norīts korķis vairs nav bīstams tikai tad, kad tas atkal dabiskā ceļā ierauga dienas gaismu. Vai ari jāsauc palīgā ķirurgs, un tas varot būt arī ļoti sāpīgi. Sāda doma Vovkam nemaz nebija pa prātam.
Viņš apvainoja Ļovku, ka tas gribot viņu ar šiem ļaunprātīgajiem čukstiem tikai iebaidīt, un teorētiskā izskaidrošanās par korķiem, korķu rijējiem un korķu laukā vilcējiem būtu izvērtusies kautiņā, ja nebūtu Jānis abus ķildniekus samierinājis.
Pēc šī īsā starpgadījuma sekoja Ērika uzņemšana «savienībā», kā arī tika izskatīti pārējie dienaskārtības jautājumi. Pirmajai plānveidīgi organizētajai grāmatu ieguves akcijai vajadzēja notikt rīt pie kāršu licējas un sapņu tulkotājas Grābes. Viņa dzīvoja pavisam tuvu, un «klienta» lomā pie viņas varēja nokļūt bez grūtībām. «Klienta» lomu uzņēmās Vovka. Ērika uzdevums bija aizdot Vovkam savu uzvalku, lai viņš varētu ierasties pienācīgā izskatā un zīlniecei nerastos aizdomas.
' — Ja es būšu tik smalki uzcirties, — Vovka apgalvoja, — gan es parūpēšos, lai uzreiz tiktu klāt un izdibinātu, kur šai kāršu vecenei glabājas grāmata. Apmēram pēc piecām minūtēm jūs aizdedziniet filmas rullīti un nosviediet to pie Grābes durvīm. Nenāktu arī par |aunu daži dūmu spridzekļi. Jucekli un bļaušanu es izmantošu … Vai skaidrs?
Visi pamāja.
Ar svinīgu zvērestu, ka neviens no viņiem nekādos apstākļos nedrīkst izpaust, kāds mērķis ir viņu slepenajai savienībai, sapulce tika slēgta, un četri «neredzamie» atstāja bēniņus tikpat . klusi un neuzkrītoši, kā bija turp uzlavījušieš.
10
Nākamajā ritā uzreiz pēc brokastīm Ēriks paziņoja pamātei, ka gribot iziet pagalmā, lai ieelpotu svaigu gaisu.