Ēriks par to neuztraucās.
Vovka, kuram vairs nedraudēja nekādi sarežģījumi ar korķi, bija sevišķi labā noskaņojumā. Aiz zārcinieka darbnīcas viņš samainīja ar Ēriku drēbes un gāja pie zīlnieces. Sasniedzis īres namu, kurā viņa dzīvoja, Vovka vēlreiz aplaida skatienu visapkārt. Viņa draugi, spridzinātāji, bija sekojuši. Ieraudzījis zēnus aiz avīžu kioska, Vovka mierīgi devās mājā iekšā.
Otrajā stāvā pie kādām netīri zaļām durvīm bija piestiprināta misiņa plāksnīte: «Zelma Grābe, grafoloģe».
Salikusi sirmgalve atvēra Vovkam durvis.
— Ko tu gribi? — viņa nelaipni uzprasīja.
— Es vēlētos satikt Grābes kundzi, mani sūta mana tante.
— Tava tante? Kas viņa ir?
— Viņa ir namsaimniece, viņai pieder lielais sešstāvu stūra nams ar garāžām apakšā. — Ērika uzvalks stiprināja Vovkas pašpārliecinātību, kaut arī citkārt melojot viņš reti kad jutās apjucis.
Večiņa nopētīja zēnu, un labās drēbes radīja nepieciešamo efektu. Viņas seja, kas līdzinājās sažuvušam kartupelim, savilkās smaidā.
— Kāpēc tad viņa tevi šurp sūtījusi, manu dēliņ? — Ļaunā ragana bija pārvērtusies par labo feju.
— To es drīkstu pateikt vienīgi zīlnieces kundzei personiski, — Vovka meloja bez sirdsapziņas pārmetumiem. — Lieta ir ļoti steidzama.
— Tad nāc vien iekšā, manu zēniņ, es tevi tūliņ aizvedīšu pie viņas, tev nemaz nebūs ilgi jāgaida.
Večiņa gāja pa tumšo, pēc oglēm un auna cepeša smirdošo gaiteni un atvēra durvis, kas veda kādā istabiņā. Tur sēdēja aptuveni pusducis vecu un jaunu sieviešu, kuras tīkoja pie kāršu licējas tikt vaļā no saviem sūri grūti pelnītajiem grašiem par vienu izdomātu pasaciņu. Tā kā Vovka bija pagādājis sev tanti ar sešstāvīgu īres namu, viņam nācās gaidīt tikai īsu brītiņu. Tad večiņa zēnu uzaicināja ieiet blakusistabā, kur viszine Grābes kundze noturēja savus «seansus».
Lielā istaba bija bāztin piebāzta ar mēbelēm. Skapji, bufetes, grāmatu plaukti un galdiņi to piepildīja kā īstu mēbeļu noliktavu, un visas mēbeles bija piekrautas ar sīkiem greznuma priekšmetiem, lētām kristāla vāzēm, kurās saliktas papīra puķes, raibi izkrāsotiem dekoratīviem šķīvjiem un apzeltītām kafijas tasēm. Zīlniece bija mantīgs cilvēks. Krietnā ducī fotogrāfiju, kas karājās pie sienas, bija redzami viņas dzimtas senči un piederīgie. Tas viss Vovku maz interesēja. Viņš šķielēja pēc grāmatas, un viņam laimējās. Tā gulēja uz kādas etažeres!
Zīlniece sēdēja istabas Vidū pie galda. Viņa bija korpulenta sieviete melnās drēbēs, ar melnu kaķi klēpī un melnu grāmatu līdzās, kurai uz vāka zelta burtiem bija rakstīts «Melnā maģija». No resnās, melnās sveces cēlās augšup sīka, melna kvēpu vērpete, uz melnā galdauta gulēja spēļu kāršu komplekts.
Galda otrā pusē sēdēja bāla, neglīta meitene. Zīlniece, neraugoties uz savām kuplajām miesām, kā īsta svētā dobjā balsī sludināja:
97
— … tātad gaidi, kamēr pilnmēness būs pilns, un, kad tas būs pilns, iemērc šo sveces galiņu minētajā maisījumā un
7 — 1547
lēnām apēd, visu laiku domādama par savu līgavaini un atkārtodama: «Paliec pie manis, neej pie viņas, neatstāj mani, citādi tu dabūsi podagru!» Vai skaidrs?
— Jā, — meitene izdvesa.
— Vienu latu piecdesmit, — atskanēja no gaišreģes mutes, kurā iemirdzējās rinda zelta zobu.
Meitene samaksāja, pakniksēja un izgāja no istabas, lai pilnmēness naktī kā zāles pret mīlas mokām zelētu sveci. Paklausot zīlnieces mājienam, Vovka piegāja pie viņas.
— Kas tevi šurp atvedis, manu zēn? — viņa vaicāja Vovkam. — Tikai runā taisnību, citādi uz tava kapa drīz ziedēs baltas rozes.
Paškritiski — cik nu tas reizēm bija viņa spēkos — Vovka nodomāja: viņa taču fantazē vēl trakāk nekā es. Skaļi viņš sacīja:
— Es nāku savas tantes dēļ, augsti godātā svētā kundze, jo mani sūta mans onkulis. — Viņš pievilka kāju, kā tas labi audzinātam zēnam pieklājas.
Augsti godātā svētā kundze sarauca krunkās pieri.
— Savas tantes dēļ, jo tevi sūta tavs onkulis? Kā lai to saprot?
Kā lai to saprot, nezināja arī Vovka. «Nolādēts,» viņam izskrēja cauri smadzenēm, «joprojām vēl neblīkšķ. Sasodītā tante! Pateicoties viņai, es tiku te iekšā, bet kā lai tagad tieku laukā?»
— Tā ir ļoti sarežģīta lieta. — Vovka, kā vienmēr, kad meklēja kādu ideju, berzēja degunu, it kā no tā varētu izlēkt kāda domu dzirksts, kas viņu apgaismotu. Taču dzirksts nelēca.
— Jā … ļoti komplicēta lieta, jo neviens par to neko nezina. Pat mana tante un mans onkulis ne.
— Ko? Onkulis tevi sūta un nezina, ka viņš ir tas, kas tevi sūta pie manis?
— Jā, kā lai es jums to paskaidroju. — Vovka stomījās. Sprādziena joprojām nebija, un zēns bija spiests turpināt: — Es redzu, man nāksies jums izstāstīt visu patiesību, citādi… citādi jūs nekā nesapratīsiet. Runa ir par divdesmit tūkstošiem latu. Viņš zināja no pieredzes, ka nauda vienmēr liek cilvē-
kiem ieklausīties. Un tik tiešām, viņa vārdi izskrēja zīlniecei cauri kā elektriskais trieciens.
— Par divdesmit tūkstošiem latu?
Vovka mēmi pamāja. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, ko runāt tālāk.
— Kas tā ir par naudu? — zīlniece uzbāzās viņam. — Un kāpēc sūta taisni tevi, nepilngadīgu bērnu, pie manis?
- Mani jau tikai atsūtīja, lai es jums pateiktu, ka mana tante, tas ir — mans onkulis, gribētu ar jums runāt, tas ir — viņš to negribētu, bet viņa sieva to gribētu, un tāpēc es pats izdomāju atnākt.
Vovka juta, ka tik juceklīga penterēšana sen nav nākusi pār viņa lūpām. Taču blīkšķis joprojām neatskanēja, un tāpēc viņš jutās spiests vismaz ar pēdējo teikumu vērst visu iepriekšsacīto atkal par labu.
— Jums jāzina, — viņš izmisis meklēja izeju, — mana vecā tante ir, kā to saka — un patiesībā pamatoti — sajukusi.
— Sajukusi?
Vovka pamāja. «Attiecīgā» literatūra nāca viņam palīgā. Nesen viņš bija lasījis stāstu par kādu sirmu grāfieni, kura sajukusi prātā. Un tajā pašā mirklī viņa atmiņā atausa kādas tenkas, kuras zēns apmēram pirms nedējas bija dzirdējis kāpņu telpā. Tās bija tenkas par visiem pazīstamo audumu tirgotāju un augļotāju Smarkovnu un viņas brāļadēlu Zaharu, kuram viņa gribēja atņemt mantojuma tiesības.
— Jā, pilnīgi sajukusi, — Vovka sacīja. Zēns jutās kā zivs, kas atkal tikusi ūdenī. — Tanti, rau, apciemo viņas mirušais brālis, un viņa pat dzer kopā ar brāli tēju, kaut gan viņš, kā tante stāsta, savu galvu nes nevis uz pleciem, bet vienmēr padusē.
— Tā mēdz būt. — Zīlniece savilka muļķīgu sejas izteiksmi.
— Nav divu domu, ka mēdz būt, — Vovka arvien vairāk iejutās savā elementā. — Jums jāzina, ka mana tante ir ļoti bagāta un viņai ir netīra sirdsapziņa, jo viņa atņēmusi manam onkulim mantojuma tiesības, un tādēļ nevienu nakti vairs nespēj gulēt. To es dzirdēju aiz durvīm, kad mans onkulis runāja ar
manu otru tanti, viņa sievu. Un, gribēdams viņam palīdzēt, es jums visu izstāstīšu, kaut arī tas man tika stingri aizliegts.
— Paklausies, dēliņ, — zīlniece bija kļuvusi arvien uzmanīgāka, — tagad tu man izstāstīsi visu pēc kārtas. Es neesmu no pļāpām un māku noslēpumus glabāt, it kā neko par tiem nezinātu. Tātad — kas ir tavs onkulis?
— Viņu sauc … Zahars Smarkovs.
— Ko, tava tante ir audumu tirgotāja Smarkovna?