Izdzina viņu no mājas. Pagalmā viņa palaida vaļā ķēdes suni, it 11 tas drāzās bēglim pakaļ līdz pašiem vārtiņiem.
Saprotams, visi šie notikumi Vovkam un Ērikam sagādāja varenu baudījumu. Viņi dunkāja viens otram sānos un no smiekliem gandrīz vai nenovēlās no trepēm. Taču, tiklīdz Smarkovna bija atgriezusies istabā, nelaime piemeklēja ari abus draugus. Lielais sētas suns atklāja pieslietās trepes un acīmredzot izjuta spēcīgu prasību izmēģināt savus asos zobus arī puiku bikšu dibenos. Ēriks un Vovka reaģēja uz šo nepiedienīgo iekāri katrs citādi. Vovka, kuram bija zināma pieredze ar suņiem, iespēra sētas sunim, zibenīgi ātri nolēca no trepēm un vienā clsienā bija pāri žogam drošībā. Ēriks, nebūdams tik veikls un pieredzējis, palika uz trepēm, bet ne ilgi. Sētas suņa niknās vauk- šķēšanas satraukta, no mājas iznāca Smarkovna, lai paskatītos, kas pagalmā noticis. Ēriks, nezinādams labāka padoma, žigli uzrāpās uz mājas jumta. Un noslēpās aiz skursteņa.
Tā kā bija tumšs un lija lietus, Smarkovna negāja prom no mājas durvīm un neredzēja nedz trepes, nedz zēnu uz jumta. Viņa uzsauca sunim, lai tas ir modrs un kož bez žēlastības, un atgriezās savā graustā. Suns atkal aizrikšoja pie trepēm. Bet Ēriks? Viņš palika tupam uz jumta un lamāja četrkājaino ienaidnieku:
— Pagaidi tik tu man, kad es nokāpšu lejā, es tev sprandu aplauzīšu!
Krancis rēja.
Kā apliecinādams savu nicinājumu, Ēriks nospļāvās pār jumta malu un ņirgājās:
— Kāp tik augšā, pinkainais lops!
Pinkainais lops uzlika priekšķepas uz trepju apakšējā pakāpiena un, noliecis galvu uz sāniem, rūkdams skatījās uz jumta malu. Tad viņš nogūlās pie trepēm uz vēdera un Ēriks bija nonācis aplenkumā.
Aplenkumā vienmēr uzvar tas, kam lielāka izturība. Sim stratēģiskajam likumam sekoja arī suns. Viņš apgūlās cieši pie mājas sienas, lai būtu pasargāts no lietus, un pat aizvēra acis, it kā gribēdams sacīt: man laika diezgan, mīļais!
Sāja situācijā Ēriks no visiem viedokļiem atradās neizdevīgākā stāvoklī. Viņš nekur nevarēja paslēpties no lietus, viņš bija arī lielā laika trūkumā. Sis viltīgais astes luncinātājsl Viņam bija labi, viņu mājās negaidīja pamāte.
Ēriks jau gandrīz krita izmisumā, kad sadzirdēja svilpienu un virs sētas parādījās Jāņa galva.
— Mēs tev tūliņ palīdzēsim, — viņš uzsauca Ērikam un uzreiz atkal pazuda.
Cerības spārnots, Ēriks gaidīja, kas tagad notiks. Notika tas, ko viņš vismazāk bija paredzējis. Nepietika ar vienu plēsīgu nezvēru, sētas stūrī ierējās otrs suns! Ērikam dūša pavisam sašļuka, kad atskanēja vēl trešā suņa vaukšķēšana, tik nikna un slepkavnieciska, kāda var nākt tikai no rīkles dogam teļa lielumā.
Beigas, iešāvās prātā Ērikam. Tagad tikai turp, iedomājās suns, kurš zēnu ielenca. Pārliecinājies, ka viņa ienaidnieks nekur nevar no jumta aizlidot, viņš tipināja pie sētas.
Rrr, vau! Rrr, vau, vau! — skanēja no labās un no kreisās puses; tas, zināms, apmulsināja Smarkovnas suni. Izkāris mēli, viņš skrēja gar sētu no viena gala uz otru un pilnīgi aizmirsa savu divkājaino ienaidnieku uz jumta.
Kad suns nozuda aiz mājas stūra, Ēriks saprata: vai nu tagad viņš nonāks drošībā, vai nekad. Un šoreiz Ēriks nevilcinājās. Viņš metās pa trepēm lejā, skrēja pāri pagalmam, kājas mētādams, uzrāpās augšā pa sētu. Viņš dzirdēja sev aiz muguras suņa slepkavnieciski kāro rūkšanu, un — ak šausmas! — sētas viņā pusē rūca līdzīgs nezvērs! Taču briesmas bija īsas un prieks liels, kad nezvērs sētas otrā pusē izrādījās esam Vovka. Viņš bija nometies uz visām četrām, lai netiktu redzams no ielas. r
Divu citu «suņu» riešanu ļoti ticami bija atdarinājuši Jānis un Ļovka.
Tā beidzās šī diena; draugi, satraukti un līksmi dalīdamies savos iespaidos, devās uz māju. Ēriks nošķīrās pirmais. Kur tas laiks, kad vajadzēja būt gultā, taču viņam laimējās. Vecāki bija aizgājuši uz kino, un ekonome Vāvere, kas, viņam piezvanot, atvēra durvis, bija jauka, veca kundze, uz kuras klusuciešanu viņš varēja paļauties.
Nākamajā rītā zēni sapulcējās pie grāmatsietuves, lai apspriestos, kas būtu darāms šodien. Viņi nolēma vispirms aiziet pie popa Sergeja. Par spīti visām ķildām, kas notika viņu starpā augļu dēļ, zēni cerēja, ka varēs ar svēto tēvu vaļsirdīgi izrunāties. Vīlušies viņi uzzināja no veca baznīcas kalpotāja, ka pops aizbraucis uz kādu lauku vecticībnieku draudzi un agrāk par sestdienu neatgriezīsies. Pēc tam Ļovka un Ēriks devās pie profesora Ilmja; Jānis un Vovka — uz teātri. Viņiem nelaimējās. Profesors bija universitātē, aktrisei Guldenei vajadzēja ierasties uz mēģinājumu tikai pēcpusdienā. Atlika zobārsts Alksnis. Bet viņam šodien nebija pieņemšana.
Kad zēni atkal satikās pagalmā, izrādījās, ka kļūmīgi iesākusies diena turpinās zem nelabvēlīgas zvaigznes. Turklāt šī diena bija tik skaista! Vakardienas lietus bija nomazgājis debesis tīras; līksmi un gaiši spīdēja saule, mazie mākonīši, kas vietumis peldēja debesīs, bija mirdzoši balti kā tikko izmazgāts linu audekls. Bet ko tas viss līdzēja, ja neviena no grāmatām nebija iegūstama!
Tā kā pagalmā nekas nenotika, zēni devās uz ielu, lai novērotu turienes rosību. Paņēmuši Kārlīti pa vidu, viņi apsēdās uz akmens pakāpieniem slēgta ziepju veikala durvju priekšā dažu soļu attālumā no Buldura skārņa. Tupēdami saulē, viņi atkal apsprieda savus plānus, taču noskaņojums neuzlabojās. Sī ceturtdiena bija viņu pēdējā brīvdiena, rīt atkal sākās skola. Kā lai viņi tiek galā ar saviem uzdevumiem līdz nākamajai pirmdienai, pirmajam jūnijam? Turklāt ļaunākais, kas draudēja izjaukt viņu pasākumu, bija vēl tikai gaidāms!
Sīs briesmas tuvojās viņiem Grābes personā, kas ekonomes Murkuļa kundzes pavadībā devās iepirkties. Viņa bija savas kuplās miesas iespīlējusi melnā vilnas kleitā, galvā viņai bija melna platmale un kājās melnas kurpes.
— Ja prasu par vienu vienīgu garu izsaukšanas seansu divus latus piecdesmit, nedrīkst vieglprātīgi skraidīt apkārt raibā katūnā, — viņa pamācīja veco Murkuļa kundzi, kas tenterēja viņai blakus ar iepirkumu somu. Tad viņa atainoja ne jau pirmo reizi savus vakardienas piedzīvojumus:
— Tātad šī nelietīgā Smarkovna, kad es tev saku, metas man virsū, it kā es būtu gribējusi viņu apzagt, daudz netrūka, kad es tev saku, viņa mani būtu sagrābusi aiz rīkles. Un tas viss tā nolādētā resgaļa dēļ!
— Es tikai nesaprotu vienu, — veča svepstēja ar savu bezzobaino muti, — ko tas viss nozīmē? Kāds noteikti ir šo zēnu uzsūtījis. Un ja tas nav bijis šis pamuļķis Zahars, kurš tad un kādam nolūkam, es sev vaicāju.
— To es arī gribētu zināt. Jo tā spridzinātāju banda neapšaubāmi ir darbojusies ar zēnu uz vienu roku. Un, ko es vismazāk saprotu, — kāpēc viņi zaguši tieši okulto grāmatu. Tur jāslēpjas kaut kam īpašam, kad es tev saku.
— Jā, — Murkule atkal iejaucās, — nozaguši viņi jau ir mums daudz ko — kafijas tases, tamborētas sedziņas, kājslauķus un vienreiz pat kājceliņu gaitenī. Bet grāmatu? Nē, tur nudien slēpjas kas īpašs. Un piedevām tas resgalis izskatījās gluži uzticams un pieklājīgs.
— Pieklājīgs, uzticams? — Grābes apaļīgā seja piesarka aiz •dusmām. — Ja es viņu vēlreiz satikšu, tad viņam, kad es tev saku, smiekli vairs nenāks, šim… — Pēkšņi viņa apklusa.
Pat ne sešu soļu attālumā no viņas uz akmens pakāpieniem tupēja vairāki zēni, un viens no tiem nebija neviens cits kā viņas dusmu vaininieks Vovka, kas joprojām neko nenojauta.
Iegrimuši sarunā, zēni pamanīja briesmas tikai tad, kad tās, aptumšodamas sauli, kā melna atriebības statuja uzradās viņu priekšā.
— Nudien tas ir viņš! r
Vovka paskatījās uz augšu un sastinga. Pārējiem neklājās labāk. Vienīgi Kārlītis savā nevainībā neizprata dramatisko situāciju. Viņš Grābi nopētīja ar lielajām bērna acīm, un it īpaši, šķiet, viņu interesēja melnā, platā salmu platmale, pie kuras ar zaļām stikla acīm bija piestiprinātas dekoratīvas bezdelīgas spalvas.
— Tante, kāpēc tev tur ir tāds putns? — viņš sirdsšķīsti pavaicāja, norādīdams uz Grābes galvu.
I r. Ir viņš, Grābe otrreiz ierunājās tādā balsī, kā nāves spriedumu pasludinot.
Janls atģldās pirmais. Viņš iedunkāja Vovku un pajautāja visdziļākajā mierā:
— Ko viņa grib no tevis?
— Es … es nezinu, — Vovka stomījās.
— Tu nezini, ko es domāju, lempi? — Grābe smagi elsoja.
— Nē, jūs mani noteikti būsiet sajaukusi ar kādu citu.
— Ar kādu citu? Starp tūkstošiem es tevi pazītu, melis tāds, zaglisl
— Lēnāk, kundze, — atkal ierunājās Jānis. — Par šādiem apgalvojumiem, kas neatbilst patiesībai, jāmaksā.
— Man ir kāds onkulis, — tagad arī Vovka atguva dzīvību, — viņš reiz dzērumā, sajaucis vienu kučieri ar citu, nosauca to par ateju izvedēju, un par to viņam bija jāmaksā veseli desmit lati.
— Murkule, tūliņ atsauc policiju! — Grābe pavēlēja.
— Sakiet — ko viņa galu galā grib no manis? — par spīti pieminētajai policijai, Vovka izlikās bezrūpīgs. — Vai kāds no jums pazīst šo sievieti?
— Nekad neesmu redzējis, — meloja Ēriks.
— Es ari ne, — meloja Ļovka.
— Un es ne tik, — apgalvoja Vovka.
— Tā, tu ne tik? — Grābes krūtis cilājās. — Tad tas droši vien būs bijis tavs dvīņubrālis, kas mani vakar piemānīja un apzaga? '
— Man nav nekāda dvīņubrāļa, — Vovka nemeloja. — Un lamāt es sevi neļaušu. Es jūs nekad neesmu redzējis, pat ne murgos.