Sākumā kārtībnieks tēloja nepieejamu cilvēku. Taču, jo vairāk viņš dzirdēja par augstākā mērā savādo grāmatu zādzības- afēru, jo uzmanīgāks kļuva. Viņš virpināja savu ūsu smailos galus, kas slējās kā divi ragi viņa lielo ausu virzienā, un sacīja:
— Patiešām, tur jābūt kaut kam īpašam.
— Kaut kam pavisam īpašam, — Grābe viņam piebalsoja.
— Tikai kas tas varētu būt? — Miesnieks sakrokoja savu zemo pieri vairākos tauku valnīšos.
— Jā, tas ir jautājums, kas tīts vēl pilnīgā tumsā. — Grābe pavērās uz sienu.
— Neraizējieties, šo jautājumu mēs tūliņ noskaidrosim. — Vurgks izvilka savu amata piezīmju grāmatu un zīmuli — divus priekšmetus, ar kuriem, pēc viņa domām, varēja noskaidrot visus jautājumus uz pasaules. Viņš vērsās pie Buldura.
— Kā jūs sauc? Kas jūs esat pēc amata?
— Nu, paklausieties, to jūs pats zināt jau desmit gadus, — miesnieks sašuta.
— Ja es kaut ko zinu personiski, — kārtībnieks pieklaudzināja ar zīmuli pie galda, — tas vēl nenozīmē, ka es to zinu kā amatpersona. Personiski es varu daudz ko zināt un varu personiski arī kļūdīties. Citādi ir, ja es kaut ko zinu kā amatpersona, jo amatpersona nekļūdās. Tātad jūs, Rūdolfs Bulduris, četrdesmit sešus gadus vecs, dzimis Liepājā, pēc profesijas miesnieks, apgalvojat, ka Vovka Avotiņš, veļas mazgātājas Avotiņas, atraitnes, dēls, aizvakar, divdesmit sestajā maijā, šajā telpā, kas pieder pie jūsu gaļas veikala, nozadzis dziesmu grāmatu un …
— Tagad pietiek muļķoties, Vurgk, — miesnieks eksplodēja. — Manas dzimšanas faktam, kā ari manas dzimšanas vietai un laikam ar šo lietu nav nekāda sakara. Runa ir tikai par vienu: kāpēc šie zeperi man un Grābes kundzei nozaguši grāmatas?
Kārtībnieks iekrekšķējās un nesatricināmi turpināja izmeklēšanu, uzdodams jautājumu pēc jautājuma, par kuru jēgu un mērķi viņam pašam nebija nekādas skaidrības.
— Vai šīs grāmatas bija jūsu personiskais īpašums?
— Varbūt kāda cita? — Bulduris rūca.
— Jūs tātad to grāmatu bijāt nopircis? — kārtībnieks ietiepīgi turpināja.
— Bet ko jūs domājāt, nozadzis?
— Un pie kā jūs šo grāmatu, kura jums tika nozagta, bijāt iegādājies?
— Pie kā, pie kā! Pie Staubiņa, to jau jūs zināt.
— Un jūs, Grābes kundze?
— Es arī nopirku grāmatu pie Staubiņa kunga. Apmēram pirms divām nedēļām es to biju pasūtījusi, un viņš lika to speciāli man par jaunu iesiet — zaļā mākslīgā ādā, — Grābe pakalpīgi atbildēja.
Kārtībnieks atkal virpināja ūsu galus un izlikās kaut ko domājam.
— Tā, tā, pie Staubiņa, — viņš atkārtoja. — Skaidrs. Aiz visas šis afēras slēpjas Staubiņš.
— Vecais Staubiņš? — Grābe brīnījās par tādu attapību. — Un es viņu turēju par absolūti kārtīgu cilvēku.
— Cilvēks kļūst kārtīgs tikai tad, kad viņš nonāk kapsētā, — Bulduris rupji pavēstīja. — Bet kāds tam vecajam grāmattār- pam var būt sakars ar šo lietu, man tā tik un tā ir mīkla.
— Tā vairs nebūs mīkla, kad es viņu būšu nopratinājis. — Kārtībnieks iebāza savas profesionālās nemaldības atribūtus — piezīmju grāmatu un zīmuli — uniformas kabatā un piecēlās kājās. Staltā stājā viņš atvadījās no Grābes un izgāja no skārņa.
Zīlniece sajūsmināta noskatījās pakaļ, un no viņas kuplajām krūtīm izlauzās nopūta. Arī viņa bija tikai vāja sieviete, un Vurgka ūsas bija viņu savaldzinājušas.
Miesnieks, kuru kārtībnieka ūsas bija atstājušas pilnīgi vienaldzīgu, kritiski noņurdēja:
— Labāk nebūtu to saucis! Pastrādās atkal kādas muļķības.
Grāmatveikalā kārtībnieks no Staubiņa nekā neuzzināja. Antikvārs, kļuvis uzreiz piesardzīgs, atbildēja uz visiem jautājumiem tik vispārīgi un izvairīgi, ka Vurgks aizgāja no veikala tikpat dumjš, kāds bija tajā ienācis.
Uz ielas viņš pārdomāja, vai nevajadzētu ņemt priekšā antikvāra palīgu. Ar gudru ziņu kārtībnieks nopratināja palīgu nevis veikalā, bet vakarā uzmeklēja viņu mājās. Un šoreiz Vurgks bija trāpījis mērķī. Kārtībnieka griezīgās balss iebaidīts, antikvāra palīgs neiedrošinājās neko noliegt. Viņš izstāstīja, ka resgaļi esot atnākuši pēc dažām grāmatām, jo vienā no tām Krasts esot ielīmējis kādu vēstuli vai aploksni. Kas tās ir par grāmatām, Vurgks gribēja zināt. Tur esot pieminēta viena grāmata, ko pasūtījusi Grābe, otra, ko pasūtījis pops Sergejs, trešā, ko pasūtījis zobārsts Alksnis. Esot piesaukts arī namsaimnieka Pekas vārds. Kas vēstulē vai aploksnē ir iekšā, viņš, antikvāra palīgs, diemžēl neesot varējis saklausīt, jo viņam vajadzējis apkalpot kādu pircēju.
9 — 1547 129
Vurgks pat aizmirsa virpināt ūsu galus, tik ļoti viņu dzirdētais nodarbināja. Kārtībnieks nolēma izmeklēšanu turpināt un jau tajā pašā vakarā nopratināt zēnu vecākus.
14
Vovka un viņa draugi nekā nezināja par sarunu miesnieka veikalā un domāja vienīgi par pēcpusdienas pasākumiem. Ēriks un Ļovka nevarēja tajos piedalīties. Ērikam kopā ar vecākiem bija jāiet pie kādas tantes, Ļovkam kopā ar tēvu bija kaut kas jāstrādā. Tāpēc Jānis devās pie profesora Ilmja viens. Profesors dzīvoja attālākā Rīgas rajonā, tāpēc Vovkam, kaut ari viņš pretojās, vajadzēja Kārlīti ņemt līdzi uz teātri.
Ieraudzījis abus zēnus, durvju sargs negribēja viņus laist iekšā. Kas viņi tādi esot, un kāpēc vēloties runāt ar Zentu Guldeni?
— To es varu pateikt tikai viņai personiski, — Vovka paskaidroja.
— Bet man arī tas jāzina, citādi es nedrīkstu jūs ielaist, — durvju sargs palika pie sava. Viņš sēdēja aiz lodziņa pie galda, uz kura stāvēja tālruņa aparāts. Kāda noziedējusi un stipri krāsojusies aktrise runāja pa tālruni.
— Paklausieties. — Vovka noliecās pie sarga telpas lodziņa. — Es taču jums saku: tas ir dziļi personisks jautājums.
— Tik un tā.
— Kas — tik un tā? — Vovka zaudēja pacietību.
— Kamēr jūs man nepateiksiet, es nedrīkstu jūs ielaist.
— Bet, godātais tēvocīt, vai jūs domājat, ka mēs esam speciāli atnākuši šurp, lai paskatītos Guldenei acīs?
— Tik un tā. Man jāzina iemesls. To prasa teātra kancelejā.
— Dievs kungs, — Vovkas pacietība bija galā, — tad ziņojiet, ka es esmu Guldenes dēls un gribu noskūpstīt savu māti uz pieres!
Būdams aizkaitināts, Vovka nemaz neievēroja, ka izkrāsotā aktrise, kas durvju sarga telpā runāja pa tālruni, bija viņa vār
diem uzmanīgi sekojusi. Viņa pačukstēja durvju sargam k;mt ko ausī, tas izvalbīja acis, tad noliecās pie lodziņa.
— Piesakieties teātra kancelejā trešajā stāvā. Tikai netrokšņojiet gaitenī. Rit mēģinājums.
Vovka ar Kārlīti pie rokas kāpa pa trepēm augšā uz teātra aizkulišu telpām, kurās bija izvietotas darbnīcas, teātra kanceleja un mēģinājumu telpa.
Viņš vēl nekad nebija teātra aizkulisēs bijis un tāpēc iepleta acis platas jo platas. Līkumotajā gaitenī, kurā viņi ar Kārlīti nonāca, pie sienām stāvēja dekorācijas, no kāda stūra raudzījās laukā milzīgs ķīniešu pūķis ar sārtām stikla acīm, kādā citā stūrī stāvēja rekvizīti vakara izrādei: bagātīgi izgreznots troņa krēsls, zobeni cilvēka augumā, viduslaiku lielgabals, krusts ar pienaglotu pestītāju, bruņinieka tērps un — kā kronis visam — «īstas» karātavas, pie kurām pat šūpojās cilpa.
Taču visvairāk Vovka un Kārlītis apbrīnoja noslēpumainos tēlus, kas steidzās viņiem garām pa ēnaino gaiteni. Tur nāca krāsotas sievietes bālām sejām, melnas tušas acīm un plandošiem tērpiem, punduris ar milzīgu kupri, bruņās tērpts bruņinieks un, visbeidzot, bars zvērādās ievīstītu radījumu, kuriem bija tik briesmīgi un vienlaikus komiski vaibsti, ka nevarēja tikt gudrs, vai jābaidās vai jāsmejas.
Nav nekāds brīnums, ka ceļš līdz teātra kancelejai prasīja zēniem daudz laika. Viņus sagaidīja kāda pavecāka dāma blondi krāsotiem matiem. Ziņkārīgi nopētījusi Vovku un Kārlīti, viņa apsolīja, ka pieteikšot viņus Zentai Guldenei. Abiem esot jāiziet gaitenī un jāapsēžas tur uz sola.