Satraukta viņa atgriezās. Kāds kārtībnieks, zobenu apjozies, viņai sekoja. Tas bija Vurgks.
— Policista kungs ieradies sakarā ar Ēriku, — viņa pavēstīja tādā balsī, it kā nupat būtu uzzinājusi, ka pasaule jau pirms vakariņām ies bojā.
— Sakarā ar Ēriku? — Tēvs, saraucis pieri, paskatījās uz dēlu.
— Es zināju, ka tā notiks. — Pamāte viegli pieskārās ar kabatlakatiņu acīm. — Kamēr es zēnu audzināju, viņam nekad nebija darīšanas ar policiju. Bet tagad, kopš zēns drīkst darīt, kas patīk, viņš uzreiz nonāk konfliktā ar likumu.
— Apsēdieties, lūdzul — Upītis uzaicināja kārtībnieku. — Kas tad ir noticis?
— Runa ir par krāpšanu un zādzību, Upīša kungs, citādi es to diemžēl nosaukt nevaru. — Vurgks īsu brīdi apklusa.
— Ak dievs, — novaidējās pamāte.
— Par krāpšanu un zādzību? — Ērika tēvs atgādināja karpu, kas rij gaisu.
— Citādi es to diemžēl nosaukt nevaru, Upīša kungs, — kārtībnieka tonis kjuva svinīgs. — Jūsu Ēriks ir sameties kopā ar pašpuikām, kas izveidojuši krāpnieku un kramplaužu bandu.
— Kramplaužu bandu? — pamāte iesaucās.
— Jā, diemžēl citādi es to nosaukt nevaru. Tā ir pavisam bīstama kramplaužu banda, kurā ir pavisam bīstami pusaudži, uz kuru sirdsapziņas ir jau vairākas pavisam bīstamas zādzības.
— Pavisam bīstami… viss pavisam bīstami… ak, tās ir beigasl Odeni, pasniedziet man glāzi ūdensl
— Bet nu diezgan! — dārdošā balsī ierēcās Ērika tēvs, nemaz neatsaukdamies uz savas sievas prasību pēc glābjošās veldzes. — Ja resgalis būs kaut ko pastrādājis, viņš dabūs kāvienu. Bet ko nozīmē tās blēņas par kramplaužu bandu? Mans Ēriks nav nekāds kramplauzis.
Un, tā kā Ērika tēvs bija nevis kaut kāds plikadīda, bet gan turīgs ormaņu īpašnieks ar četriem aizjūgiem, tad viņa vārdi lika Vurgkam aprauties. Kārtībnieks manīja, ka pārāk aizrāvies ar savām apsūdzībām, tāpēc ļoti lietišķi izklāstīja, ko viņš uzzinājis. Zēni esot pie Buldura un Grābes nozaguši grāmatas, un viņš, Vurgks, uzskatot par savu pienākumu Upīša kungu par notikušo informēt.
— Erik!
— Es nekā nezinu.
— Tu nekā nezini?!
— Nē. — Ēriks aizvēra acis, it kā ar aizvērtām acīm spētu melot labāk.
— Tas nu ir par traku! — Tēvs gāza ar dūri pa apaļo galdiņu sev līdzās. — Kā tu vari nekā nezināt, ja esi zadzis grāmatas?
— Tur ir kāds briesmīgs pārpratums, — Ēriks stomījās.
— Jau šorīt mums uz ielas uzbruka kāda sieviete, mēs esot viņai nozaguši sapņu grāmatu, nu, kam mums vajadzīga tāda sapņu grāmata?
— Sapņu grāmata? — Tēvs jautājoši paskatījās uz kārtībnieku.
Tas apjucis pamāja.
— Ko tad mans zēns iesāktu ar sapņu grāmatu? Un kas šī sieviete tāda ir, kas viņu apvaino?!
— Tā ir … zīlniece.
— Zīlniece? Mans Ēriks esot nozadzis zīlniecei sapņu grāmatu?!
— Viņa piedevām ir galīgi jukusi, — Ēriks kļuva pārdrošs.
— Uz ielas viņa pat uzbruka īstam augstskolas pasniedzējam, Sudraba kungam. Viņš arī esot bandas loceklis, un mēs visi kopā — dedzinātāji un… un meiteņu tirgotāji, un dievs zina kas vēl. Augstskolas pasniedzēja kungs sacīja, ka viņš par šo trako sievu ziņošot policijai. Goda vārds, tas, ko es tagad saku, ir vistīrākā patiesība, — Ēriks nobeidza ar tādu sejas izteiksmi kā moceklim, kas gatavs patiesības vārdā kāpt uz sārta.
Un, raugi, pat Vurgks, likās, sāka šaubīties, vai viņam pieklātos uzturēt savu apsūdzību pret šo nevainīgo bērnu.
Upīštēvam šaubu vairs nebija: viņa Ēriks tiek nepatiesi apmelots, un viņam — galu galā nevis kaut kādam plikadīdam, bet cienījamam ormaņu firmas īpašniekam, kas pat apsver iespēju nopirkt nelielu kravas auto, — enerģiski jāķeras pie sava dēla aizstāvības pret šādiem apmelojumiem. Un viņš to darīja.
Kad policists sašļucis bija dzīvokli atstājis, arī pamāte dabūja brāzienu. Viņai vajadzēja reiz par visām reizēm atradināties bāzt degunu tur, kur viņas sievišķa prāts ir par īsu.
Pamāte raudādama izgāja ar savu tamborējamo sedziņu laukā, un tā vien šķita, ka Ērika meli paliks neatmaskoti. Taču visu izjauca savādā un neizskaidrojamā smaka, kas joprojām vēdīja istabā.
— Jau vairākas dienas te smird tā, it kā peļu mēslus kāds būtu sajaucis ar skābiem kāpostiem, — ierunājās Upīštēvs, sēdēdams gumijkoka tuvumā. — Atver logu, Ērik!
Ēriks atvēra logu. Viņš redzēja, ka pagalmā stāv Ļovka un rāda viņam noslēpumainas zīmes. Ēriks centās Ļovkam ar žestiem ieskaidrot, ka viņš nekā nesaprot, un atgāja no loga. Bet laikam Ļovka bija iztulkojis viņa žestus nepareizi, jo pēkšņi pa logu istabā iespindzēja akmens.
— Ko tas nozīmē? — Tēvs uztrūkās stāvus. — Akmens? Un ietīts papīrā? Parādi man — kas tas par papīru?
Nekas nelīdzēja. Ērikam nācās lapiņu atdot. Tēvs kārtīgi uzlika brilles, izlīdzināja lapu un lasīja. Viņa seja kļuva pavisam sarkana, izskatījās, ka viņu tūliņ ķers trieka.
«Mīļo Erik! Policija mūs meklē sakarā ar Grābes lietu. Esi gatavs uz ļaunāko un, pats galvenais, neko neizpaud! Visu pārējo vēlāk. Tavs Ļovka.»
Kad tēvs bija nolasījis šīs rindiņas, iestājās tāds klusums, ka blakusistabā bija dzirdamas mušas lidojam. Taču klusums neturējās ilgi.
Sitieni, kas nāca pār Ēriku kā negaiss, bija tik bargi kā vēl nekad. Sākumā — pats par sevi saprotams — viņš skaļi gaudoja, iekšēji gatavs visā atzīties. Taču, saņemot arvien jaunus un jaunus belzienus, zēnā uzliesmoja protesta gars. Siksnas cirtieni, kas sprēgāja pa viņa pedagoģiski izglītoto pēcpusi, pamodināja dvēselē spītu. Tagad gan nekā nesaki, čukstēja viņa gars, kas bija sacēlies pret rupjību un vardarbību. Zēns uzklausīja šo balsi un nenodeva savus draugus ne ar pušplēstu vārdiņu.
Nakti Ērikam vajadzēja pavadīt uz kāda matrača mantu kambarī. Tur viņš izraudājās no visas sirds, taču to neviens neuzzināja, un tāpēc arī mēs par to vairāk nerunāsim.
Tajā pašā vakarā kārtībnieks ieradās pie Ļovkas tēva kurpnieka darbnīcā.
Darbnīca bija maza, tumša telpa, piebāzta pilna ar veciem apaviem, no kuriem vairums bija tā novalkāti, ka tikai ar grūtībām varēja tos salāpīt.
Ļovkas tēvs bija salīcis vīrs ar skumjām, iekaisušām acīm. Pirms pieciem sešiem gadiem viņš bija pārcēlies no Latgales uz pilsētu, cerēdams, ka varēs šeit labāk nopelnīt nekā savā dzimtajā ciemā tuvu pie Lietuvas robežas. Sīs cerības izrādījās maldīgas, un kopš neilga laika Ozols gudroja, vai nebūtu prātīgāk atgriezties mežu ieskautajā dzimtajā ciemā. Ķivulis putnu būrī, kas karājās pie sienas, un zaļie bērza zari piena pudelē palīdzēja viņam pieveikt vienu otru drūmu brīdi, taču tie nespēja aizstāt nedz bērzu birzis, nedz plašās, brīvās debesis.
Ļovkas māte jau gadiem gulēja uz slimības gultas, un viņas vaimanas, kaut dievs viņu pieņemtu, protams, nedarīja kurpniekam dzīvi līksmāku. Savā postā viņš arvien biežāk sniedzās pēc degvīna pudeles, tas uzkrāva Ļovkam papildu rūpes. Viņam vajadzēja pārņemt tēva pamesto darbu, vajadzēja vienam pašam apkopt slimo māti. Un tomēr zēns nekrita izmisumā un pat panāca to, ka bija viens no labākajiem skolēniem klasē.
Kad sadusmotais, kārtībnieks ieradās darbnīcā, lai šeit atvēsinātu savu sakarsušo prātu, Ļovka taisni lika caurai zolei virsū ielāpu. Tēvs lāpīja kurpes virsu.
Nepadevis labdienu, Vurgks bravūrīgi nostājās kurpnieka priekšā. <
— Paklausieties, Ozol, esmu ieradies sakarā ar jūsu palaidni, kas jau nobriedis pārmācības namam. — Viņš norādīja ar savu gaļīgo pirkstu uz Ļovku. — Krāpšana, ielaušanās, zādzība — ar to vien jau pietiek, lai es viņu uzreiz varētu apcietināt.
— Bet kārtībnieka kungs! — Ļovkas tēvam izkrita kurpe no rokām, tik ļoti viņš bija satrūcies. — Tā nevar būt taisnība. Mans dēls ar tādām lietām nenodarbojas.
— Jūsu dēls ir palaidnis, es sacīju, noziedznieks, es teicu, —• Vurgks dusmīgi šņāca. — Un, ja jūs domājat, cilvēk, ka drīkstat runāt man pretī, tad es jums parādīšu — nosēdēsiet cietumā vairākas nedēļas. Tātad klāj vaļā, kāpēc jūs Grābei no- zagāt grāmatu un pirms tam Buldurim? Un kuru jūs vēl esat apzaguši — stāsti, smurguli!