— Bet, dēls, ja kārtībnieka kungs tev kaut ko jautā, tu taču nevari atbildēt, ka nekā nesaproti. Ko tu esi izdarījis, pasaki, nesakaitini viņu vēl vairāk.
Ļovka patiešām nebija nekāds varonis, tomēr šoreiz palika nelokāms. Viņš apjēdza, ka, vienīgi visu noliedzot, spēs sevi glābt.
— Es neko neesmu izdarījis, tāpēc arī nevaru atzīties, — viņš palika pie sava.
— Tu gribi tēlot ietiepīgu ēzeli? — kārtībnieks izgrūda caur zobiem. — Labi. Dodu tev piecpadsmit minūtes pārdomām, jo man šobrīd ir citas darīšanas. Ja tu joprojām klusēsi kā mēli norijis, kad es atgriezīšos, tad — ak vai! — tev un ne tikai tev… Sis žurku midzenis — darbnīca — jau sen man duras kā ērkšķis acīs, un nav grūti rast dučiem iemeslu, lai es par šejienes nebūšanām varētu iesniegt ziņojumu.
— Bet, kārtībnieka kungs, es nekad neesmu darījis neko nelikumīgu, — Ļovkas tēvs vaimanāja. — Nekad neko nelikumīgu.
— Nelikumīgs ir viss, kas nav pa prātam man, ievērojiet to, cilvēk, lai vēlāk nebūtu jānožēlo. Vai skaidrs? Nu, tad uz drīzu redzēšanos, — Vurgks norūca. Viņš iespēra vecai kurpei, kas gulēja viņam ceļā, un tad durvis ar blīkšķi aizkrita.
Ļovka ar tēVu palika vieni paši.
— Tagad mūs izputinās, — kurpnieks vaimanāja, — tagad mūs izputinās.
— Izbeidz taču, tēvs, — Ļovka viņu pārtrauca. — Izputinās, izputinās. Kā viņš var mūs izputināt? Nav jau nekāds dievs tēvs debesīs.
— Bet Ļovka!
Tomēr citkārt piesardzīgo Ļovku bija sagrābušas dusmas.
— Ja tu domā, ka tev jālien šī apbruņotā mērkaķa priekšā uz ceļiem, lūdzu. Tikai neceri, ka viņš tāpēc kļūs piekāpīgāks. Labākā gadījumā tu saņemsi papildus spērienu. Es nekā nezinu, un beigta balle. — Ļovkam trīcēja lūpas. Viņš saknieba tās un atkal noliecās pār Iiesti.
Jāņa tēvs,, pārnācis no darba, bija nomazgājies un gaidīja vakariņas, kad atskanēja klauvējieni. Jānis atvēra durvis.
— 'vakar, — Vurgks noburkšķēja.
Rudzītis neuzskatīja par nepieciešamu atņemt šī urkšķa sveicienu.
— Es nāku sakarā ar jūsu resgali. Viņš tiek turēts aizdomās par līdzdalību kādā zādzībā.
Rudzītis izvilka no paciņas papirosu un aizkūpināja. Tad viņš pavaicāja, kas tā par zādzību. Kārtībnieks iebrēcās dārdošā balsī, ka zēni esot vairākiem cilvēkiem nozaguši grāmatas.
— Ko tu par to teiksi? — tēvs vērsās pie Jāņa.
— Viņš fantazē. — Jānis paņēma nazi un apmaisīja kartupeļus, kas čurkstēja pannā.
— Es tev neiesaku teikt par kārtībnieku, ka viņš fantazē. Tas ir apvainojums valstij, vai skaidrs? — Vurgks iekaisa dusmās,
— Taisnība nevar būt apvainojums valstij, — Jānis atbildēja jo mierīgāk.
— Tu, palaidni, man vēl mācīsi, kas ir apvainojums valstij?
— Vai jums ir apcietināšanas orderis? — Jāņa tēvs vaicāja.
— Es esmu pilnvarots …
— Vai mājas kratīšanas orderis?
— Ja es iecirknī ziņošu par šo gadījumu…
— Tātad neviena no abiem dokumentiem?
— Man jau sen ir zināms, ka jūs esat slepens kūdītājs, bīstams valsts ienaidnieks. Lieciet to aiz auss, Rudzīti, pienāks diena, kad es jūs noķeršu!
— Lieliski. Bet pagaidām jums ir tiesības noķert vienīgi to mušu pie griestiem. Un tagad taisieties, ka tiekat, tur ir durvis.
145
Tā beidzās kārtībnieka incidents ar Jāņa tēvu. Vurgks to
10-1547
pamatoti izjuta kā pazemojumu, un viņam no dusmām piemetās žagas, kas kļuva arvien spēcīgākas. Tāpēc otrreiz policists pie nabaga kurpnieka vairs neatnāca.
Jāņa tēvs atkal nosēdās pie galda un, it kā nekas nebūtu no- rticis, lika dēlam celt galdā vakariņas.
Kad tas bija izdarīts un Jānis arī bija apsēdies vakariņot, tēvs viņu uzmundrināja:
— Tagad klāj vaļā! Kas tur ir ar to grāmatu, no kuras tu nesen gribēji izvārīt zupu? Ko tu vēl esi ievārījis?
Jānis saprata, ka jāizstāsta tēvam patiesība. īsi un skaidri zēns visu izstāstīja un pateica, kāpēc atzinis par pareizu piedalīties šajās «akcijās».
Tēvs klusēdams izēda tukšu šķīvi, noslaucīja muti un sacīja:
— Tas ir pareizi, ka jūs Zvaigznīti nepametat nelaimē. Tikai nedariet vairs tādas muļķības kā pie šīs kāršu licējas. Ja Vurgks jūs vēlreiz pieķers, var iznākt nepatikšanas arī man. Un tās -man nemaz nav nepieciešamas. Vai skaidrs?
Līdz ar to jautājums bija nokārtots. Nav nekāds brīnums, ka Jānis sava tēva dēļ bija gatavs iet cauri ugunij.
16
Pelēcīgs un drūms ausa nākamais rīts, pelēcīgs un drūms bija zēnu noskaņojums, jo brīvlaiks beidzās un sākās mācības.
Skola, veca ķieģeļu celtne, līdzinājās cietumam. Netīri sarkani bija ārējie mūri, netīri pelēki jau gadiem ilgi nekrāsotie gaiteņi un klases telpas. Tā bija nabadzīgo ļaužu bērnu skola, un pilsētas vadība tāpēc skopojās ar līdzekļiem. Skolotājiem maksāja maz, viņi bieži bija sapīkuši, nomākti; viņi nespēja bērnu dabisko zinātkāri nedz modināt, nedz apmierināt.
Iekams klases devās uz rīta dievkalpojumu lielajā zālē, mūsu četri «neredzamie» sapulcējās netālu no garderobes kādā stūrī, lai apspriestos. Situācija nebija iepriecinoša.
— Mūsu stāvoklis ir vairāk nekā bēdīgs, — Ļovka sacīja.
— Vairāk nekā bēdīga ir tava muļķība, aitasgalva tāds, viss tev rādās pārāk melnās krāsās, — Vovka atbildēja.
Pats esi aitasgalva.
— Pievaldi žaunas, citādi…
— Izbeidziet taču, — iejaucās Jānis. — Strīdēties jūs varēsiet vēlāk.
Sevišķi satriekts bija Ēriks.