Vovka kasīja pakausi.
— Ko tu iesāksi? Gluži vienkārši tu brauksi uz džungļiem,
— Uz džungļiem? Pie mums taču nav džungļu.
— Toties Āfrikā ir.
— Man jābrauc uz … Āfriku?
— Saprotams. Tu noslēpsies kādā kuģī un mēneša laikā būsi
tur.
— Un ko es tur darīšu?
— Tu tik ilgi iesi lauvu medībās, kamēr kāds lauva tevi saplosīs un apēdīs. Tad tu atsūtīsi telegrammu, un tu pat iedomāties nevari, kā tas ietekmēs tavus vecākus. Viņi izkusīs, ap- jauzdami, kādu pārestību tev nodarījuši. «Tev vajadzēja iejūtīgāk izturēties pret viņa maigo dvēseli!» — «To visu panākusi tava necilvēcīgā cietsirdība pret šo vārgo radību!» — viņi savā nelaimē apvainos viens otru, līdz sāks apmētāties ar kafijas tasītēm un tava pamāte aiz bēdām plēsīs sev matus.
— Bet kāds labums man no tā, ja mani apēdīs?
— Vecīt, tev nemaz nestrādā smadzenes. Tu tikai izliksies, ka esi aizbraucis ar kuģi, īstenībā tu kaut kur paslēpsies un pēc dažām dienām atkal sveiks un vesels uzradīsies.
— Un ja tēvs mani pēc tam pamatīgi noslāna?
— Par to viņš i nedomās. Ja tu viņam uzrakstīsi, ka, būdams augošs bērns, neesi spējis izturēt nežēlīgo apiešanos mājās un Vurgka uzbrukumus, tas iedarbosies graujoši.
— Tu domā? — Ēriks jau sāka svārstīties. — Un kur lai es paslēpjos?
10*
147
Arī te Vovkam padoms bija rokā.
— Vecajā šķūnī popa dārzā, tur viņi tevi uz galvošanu nemeklēs. Un mēs par tevi rūpēsimies, tas ir saprotams.
Zvans, kas aicināja bērnus uz rīta dievkalpojumu, pārtrauca apspriedi.
Uzrunu šodien turēja nevis ticības mācības skolotāja, bet pats direktors. Bija ieradies kāds skolu inspektors, lai piedalītos stundās un arī dievkalpojumā.
Tad sākās mācības. Jānim, kas gāja vienu klasi augstāk, pirmā stunda bija ģeometrija. Vovka, Ļovka un Ēriks visi mācījās vienā klasē, viņiem pirmā stunda bija latviešu valoda pie klases audzinātāja Zelmiņa. Zelmiņu skolēni necieta visvairāk. Viņš bija karjerists un vienmēr centās izcelties skolas direktora acīs, viņa stundas bija viena garlaicīga iekalšana. Taču vistrakāk zēnus kaitināja šā skolotāja tīrības mānija. Zelmiņam gan kā klases audzinātājam bija pienākums sekot, lai bērni ierastos skolā ar tīru kaklu un tīrām rokām, taču viņš savā centībā pat pārbaudīja audzēkņu apavu spodrību. Un bēdīgi klājās tādam zēnam kā, piemēram, Vovkam, kam bija jāskraida apkārt tik novalkātos zābakos, kurus pie labākās gribas nevarēja dabūt spodrus! Zelmiņš nepazina iecietību.
Tā kā šodien klasē varēja ierasties skolu inspektors, Zelmiņš bija īpaši bargs. Astoņiem skolēniem vajadzēja doties uz tualeti, lai sevi sakoptu, devītajam skolotājs lika iet pie skolas kalpotāja pēc adatas un diega un piešūt pogu, kas, pēc Zelmiņa ieskatiem, bija pārāk vaļīga. Viņam pašam mugurā bija melni svārki un uz deguna brilles zeltītos ietvaros. Sajā noformējumā viņš lepni sēdēja aiz katedras un izskaidroja dažus izņēmumus pareizrakstības likumos.
Vovkam šie pareizrakstības likumi bija tikpat vienaldzīgi kā izbāztās pelēkās vārnas dabaszinību kabinetā. Zēna prātus nodarbināja vēstule, kuru viņš rakstīja Zvaigznītei. Dziļi iegrimis domās, Vovka meklēja īstos vārdus, kuriem vajadzēja atspoguļot viņa jūtu dziļumu, un sev par nožēlu zēns aizmirsa, ka nav klasē viens. Viņš rakstīja:
«… neuztraucies, ka mēs ar savām aktcijām līdz šim neesam guvuši nekādus panākumus. Kaut arī man vajadzētu uzrāpties Pēterbaznīcas torņa smailē un no turienes nolekt lejā, es sasniegšu mērķi. Tikai Tev jāatceras solījums, ko Tu man esi devusi, un Tu nedrīksti domāt par Ļ. Šodien uz kāzām iet J., lai veiktu nākamo uzdevumu. Tātad neraizējies, būs labi…»
Izlicis šīs dziļi izjustās rindiņas uz papīra, pagaidām vēl neievērodams visus pareizrakstības likumus, Vovka grasījās tās vēlreiz pārlasīt, taču satrūkās. Blakus stāvēja Zelmiņš.
— Avotiņi
— Jā … ko? — Vovka pielēca kājās.
— Kas tā par zīmīti?
— Es … es to nezinu.
— Dod šurp!
— Es…
— Dod šurp, es sacīju!
Izlocīties nebija iespējams, Vovkam nācās vēstuli atdot. Zelmiņš, savilcis stāvu īgnuma rievu pierē, lasīja teikumus un kļuva arvien izbrīnītāks.
— Ko tas viss nozīmē?
— Es nezinu.
— Re, tu gribi rāpties Pēterbaznīcas tornī un nezini — kāpēc.
— Es nemaz negribu rāpties Pēterbaznīcas tornī, ko es tur augšā darīšu?
— To es vēlētos no tevis uzzināt. Un kas tās ir par akcijām, turklāt kļūdaini uzrakstītām.
— Es nezinu. Man arī tas viss liekas ļoti jocīgi.
— Avotiņ, mana pacietība drīz būs galā. Kam tu rakstīji šo smērējumu? Kas tie par Ļ. un J.?
— Es nezinu.
— Tu tātad gribi teikt, ka tu kaut ko raksti un nesaproti, ko. Ka tu kādam raksti un nezini, kas šis kāds ir?
— Tā gandrīz iznāk.
— Saki — vai tu zobojies par mani vai arī tu esi galīgi stulbs?
— Es nezinu. Kā es varu kaut ko zināt, ja esmu stulbs?
— Avotiņ, ja tu man tūliņ neizstāstīsi visu patiesību, tev klāsies slikti!
— Bet es neko nevaru izstāstīt, jo pats nesaprotu, kas tur rakstīts, un, kāds šai zīmītei sakars ar mani, ne tik.
— Avotiņ, mana pacietība tūliņ būs galā!
— Bet ko es tur varu darīt, es taču to zīmīti neesmu rakstījis. Kāds man to atsūtīja.