— Es nezinu. Un kam tā ir adresēta, es arī nezinu. Un tajā rakstītais man tāpat ir mīkla. Es vispār nekā nezinu.
Zelmiņu parāva žagas. Tik lielu bezkaunību viņš no Vovkas nebija gaidījis. Klase ķiķināja.
— Jūs man neticat, taču es nekad nemeloju, — Vovka turpināja ar vientiesīgu sejas izteiksmi. — Jo, kurš melo, tas ari zog, un es vēl nekad neesmu zadzis.
— Zeņķi, — Zelmiņš šņāca, dūres vīstīdams.
Klase rēca no smiekliem.
— Mieru! — skolotājs nosēcās.
— Mieru! — Vovka atkārtoja, kā gribēdams Zelmiņu atbalstīt.
Tagad skolotāja pacietība patiešām bija galā. Viņš sagrāba Vovku aiz rokas, izvilka no sola un iebelza viņam pa muguru.
— Divas pilnas stundas tu man šodien sēdēsi pēc stundām! Un divsimt reižu kaligrāfiskā rokrakstā rakstīsi teikumu: «Kurš iesāk ar bezkaunīgiem meliem, tas beidz ar pretvalstisku noziegumu — pašu ļaunāko no visiem noziegumiem.» Un tagad laukā!
Gaiteni Vovka brīdi klausījās, vai iekšā vēl kaut kas nenotiks. Taču dzirdama bija vienīgi skolotāja balss, kas runāja par bezkaunīgu mutes palaišanu un paredzēja viņam bēdīgu galu pārmācības namā. Tad Zelmiņš turpināja stundu.
Vovka prātoja, kā varētu Zelmiņam atmaksāt par šo pārestību.
Zēns aizgāja līdz gaiteņa galam, uz pirkstgaliem pielavījās pie dabaszinību kabineta durvīm. Liktenis bija viņam labvēlīgs, te stunda nenotika.
Dabaszinību kabinetā Vovku neinteresēja nedz putnu izbāžņi, nedz minerāli, nedz preparētā sirds un plaušas, kas peldēja traukos ar spirtu. Viņš piegāja pie terārija. Starp dažādajiem
augiem tur vilka savu dzīvību pāris ķirzaku un nevainīgas glodenes. Taču arī tās Vovku neinteresēja. Viņa uzmanību piesaistīja kāds augs, paparde, ar kuru bioloģijas skolotājs nesen bija izdarījis eksperimentu. Viņš bija palaidis uz papardes dažas lapu utis, lai parādītu, kādā ātrumā šie kukaiņi vairojas..
Utis bija tā savairojušās, ka Vovka vareni nopriecājās. īsā laikā viņš pielasīja veselu sērkociņkastīti. Tad zēns līksmu sirdi izlavījās atpakaļ gaitenī.
Kad skolas zvans vēstīja par stundas beigām un bērni metās laukā no klasēm, Vovka padeva saviem draugiem un vēl dažiem citiem zēniem zīmi, lai tie viņam neuzkrītoši seko uz tualeti. Tur viņi salika galvas kopā; brieda sazvērestība, kurai jau tajā pašā dienā, proti — ceturtās stundas laikā, bija paredzamas neiedomājamas sekas.
So mācību stundu atkal vadīja Zelmiņš. Jau ienākot klasē, viņš piedzīvoja pārsteigumu. Vovka, izlikdamies, ka sapratis, cik bezkaunīga bijusi viņa izturēšanās, atvainojās. Zelmiņš atbrīvoja viņu no pēcstundām, nenojauzdams, kas viltniekam Vovkam ar šo atvainošanos padomā.
Tad sākās vēstures stunda. Stundas vidū direktora pavadībā klasē ienāca skolu inspektors, lai piedalītos stundā un pārbaudītu skolēnu zināšanas.
Parasti Zelmiņš bija īgns un sliktā noskaņojumā, taču tagad izlikās pati laipnība.
— Mēs taisni esam nonākuši pie Napoleona, — viņš pakalpīgi skaidroja inspektoram — kalsnējam, cienījama izskata vīram.
— Tā, tā, lielais imperators. — Inspektors apsēdās uz krēsla, kuru Zelmiņš bija viņam centīgi padevis. — Vai jūs vienlaikus esat arī klases audzinātājs?
— Tieši tā, inspektora kungs. — Zelmiņš paklanījās.
— -Cik skolēnu jums ir?
— Četrdesmit trīs, ja ierodas visi, inspektora kungs. Taču šodien skolā ir tikai trīsdesmit astoņi.
— Tik un tā padaudz vienai klasei.
— Jā, diemžēl, inspektora kungs, daudz par daudz. Turklāt
vairums bērnu ir no zemākajiem slāņiem, kas ari no higiēnas viedok)a rada zināmas grūtības, — piezīmēja direktors — kārns plikpauris dzeltenu seju.
— Un tomēr bērni izskatās veselīgi un labi kopti.
Zelmiņš paklanījās, it kā šis secinājums būtu uzslava viņam.
— Tātad jūs esat pie Napoleona, lielā imperatora?
— Tieši tā, inspektora kungs.
— Nu tad paskatīsimies, ko jūsu skolēni zina par šo dižo vīru. Vai kāds gribētu iznākt priekšā?
Neviens neizjūta tik muļķīgu vēlēšanos, līdz notika brīnums. •Pieteicās Vovka.
— Kā tevi sauc, manu zēn?
— Volodja Avotiņš.
— Viņa māte ir nabadzīga veļas mazgātāja, — Zelmiņš piezīmēja, — tāpēc arī zēns ir mazlietiņ apskrandis.
— Viņš taču izskatās tik kārtīgs un tīrīgs.
— Pūlos, inspektora kungs, esmu taču klases audzinātājs, — Zelmiņš vēlreiz paklanījās.
— Nu, labi, zēn, saki man — kas bija Napoleons?
— Viņš bija franču ģenerālis, kas kļuva par Francijas imperatoru.
— Labi. Bet kāpēc tu nemitīgi grozi galvu?
— Man … man kaut kas niez aiz apkakles.
— Hm, — inspektors iekrekšķējās. — Un, būdams ģenerālis, kādā ekspedīcijā viņš devās?
— Viņš kuģoja ar saviem karapulkiem uz Ēģipti.
— Un kāpēc?
— Viņš sapņoja kļūt par Ēģiptes un Indijas ķeizaru.
— Jā, tas arī, bet saki man — kādēļ tu visu laiku kasies?
— Man kņud … mugura.
Arī Ēriks, kas sēdēja pirmajā rindā, kasījās ar lineālu. Un kasījās arī Ļovka trešajā solā, un kasījās vēl četri pieci zēni.