— Viņam taisni tobrīd Francijā nebija ko darīt, un tad viņš sev sacīja: «Kāpēc es nevarētu apskatīt pasauli?»
— Kas tās par muļķībām? Un izbeidziet vienreiz kasīties, te jau cilvēks var palikt nervozs. Vai jums visiem kašķis piemeties?
— Nekādā gadījumā, inspektora kungs, — Zelmiņš iztapīgi atteica. — Direktors var jums apliecināt, ka uz higiēnas jautājumiem es neskatos caur pirkstiem.
— Tātad atgriezīsimies pie Napoleona. Kurš zina, kāpēc viņš- devās uz Ēģipti?
Lovka pacēla roku.
— Viņš gribēja tur apskatīt piramīdas, — zēns atbildēja,, spītējot veselajam saprātam.
Inspektors k|uva nelaipns.
— Neviens nekāps kuģī ar daudziem tūkstošiem vīru, lai tikai apskatītu piramīdas. Un, ja jūs nebeigsiet kasīties, es jūs tūliņ aizsūtīšu pie skolas ārsta.
— Tas ir neticami, — Zelmiņš iesaucās.
— Tiešām neviens nezina, kāpēc Napoleons devās uz. Ēģipti?
— Es zinu, — pieteicās Ēriks.
— Tas ir viens no maniem labākajiem skolēniem, — Zelmiņi steidzās apgalvot.
— Tātad — kāpēc Napoleons devās uz Ēģipti?
Kaut gan Ērika paraugskolēna sirdsapziņa pretojās šausmām, kuras viņam vajadzēja celt priekšā, zēns tomēr izstomīja:
— Napoleons… viņš gribēja… viņš gribēja Ēģiptē satikt Aleksandru Lielo.
Inspektors kampa gaisu, arī direktors un visupirms Zelmiņš. Tādu kaunu viņš savos divdesmit skolā pavadītajos gados vēl nebija piedzīvojis! Taču nāca vēl lielākas briesmas.
— Tagad es zinu, kāpēc mums tā niez, — Vovka mierīgi sacīja. — Es noķēru uti. — Viņš pastiepa roku uz priekšu.
— Satriecoši, — skolu inspektors iesaucās.
— Neiespējami. — Zelmiņš rija gaisu, un šķita, ka viņam zem kājām pavērusies plaisa.
— Man arī ir utis, — ierunājās kāds no Vovkas draugiem.
— Man ari. Viņas pat lien pa soliem.
— Man rāpo pa zābakiem.
— Un te uz jūsu svārkiem, inspektora kungs, ari ir dažas. — Vovka satvēra ar diviem pirkstiem inspektora piedurkni.
Inspektors pielēca kājās un izmuka no utu pilnās telpas. Viņš apņēmās šo gadījumu izmeklēt tuvāk. Patiesību viņš neatklāja. Inspektors gan orientējās vēsturē, taču neprata atšķirt zaļu lapu uti no viņas sugas māsas, kurai sevišķi patīk cilvēki.
Nerunāsim par to, kā klājās Zelmiņam un ko viņam nācās dzirdēt no inspektora, direktora un kolēģiem. Atcerēsimies tikai vienu — atriebība ir salda, ja nepieķer.
Un šoreiz Vovka netika pieķerts.
Bez šī ievērības cienīgā atgadījuma skolā todien notika vēl viens ievērības cienīgs notikums: pazuda Ēriks.
Pēc stundām, konsultējies ar Vovku, viņš uzrakstīja vēstuli. Vēstulei bija sekojoša vārdiska izteiksme:
Rīgā, 1936. gada 27. maijā.
Mīļais tēvs, mīļā pamāte!
Dziļā izmisumā un dzelžainā apņēmībā darīt savām ciešanām galu es rakstu Jums šīs atvadu rindiņas. Ja Jūs ticat tādam cilvēkam, kāds ir šis kārtībnieks, un domājat, ka es esmu zaglis, noziedznieks, dedzinātājs un vēl kas ļaunāks, es uzskatu par nepieciešamu izbeigt savu līdzšinējo dzīvi. Es vīrišķīgi pacietu dažu labu netaisnību, ko man nodarīja pamāte, kaut arī šīs pārestības gūlās man uz sirds kā liels laukakmens. Taču es Jums visu piedodu, un lai arī Jums Dievs piedod, ja Viņam tas liekas pareizi un ja Viņš to spēj. Gadījumu ar kārtībnieku es Jums abiem nespēju piedot. Mana dvēsele ir salauzta, es dzirdu kādu balsi saucam: dodies svešumā, tur tu jutīsies labāk nekā šeit, kur tev šķietami nekā netrūkst, atskaitot mīlestību, siltumu un iejūtību. Sūtu Jums pēdējos sveicienus.
Jūsu nevainīgais, nepamatotu aizdomu un nekrietnas izturēšanās salauztais
Ēriks.
P. S. Visas savas grāmatas un rotaļlietas, kā arī savu pastmarku kolekciju es testamentāri novēlu bāreņu namam. Tur arī dzīvo tādi paši nelaimīgi bērni.
— Pa pirmo, — Vovka secināja. — Ja tas būtu nodrukāts kādā grāmatā, pat sveši cilvēki gaudotu … Tagad tev tikai atliek izturēt divas trīs dienas vecajā šķūnī.
— Ka tikai viņi neizdibinātu, kur es esmu. — Pārāk priecīgs Ēriks nebija. Viņš baidījās, kaut arī to neizrādīja.
Taču viss gāja labi. Nosūtījis vēstuli un pārģērbies (šoreiz viņam nācās nodot uzvalku Ļovkas rīcībā), Ēriks līdz vakaram klaiņoja pa Daugavmalu. Iestājoties tumsai, zēns ielavījās popa dārzā. Draugi bija pagādājuši Ērikam sveces galu, sērkociņus,, grāmatas, pārtiku un vecu segu, ar visu to, nevienam neredzot, viņš nozuda šķūnī.
Ēriks izklāja uz grīdas vairākus maisus un apgūlās.
Jūs tagad domājat, ka es klīstu pārgurušām kājām pa lielceļu, viņš prātoja. Lejiet nu asaras, jūs galu galā bijāt tie, kas mani aizdzina tālumā. Un zēnam kļuva tik skumīgi ap sirdi, ka viņš gandrīz vai pats būtu apraudājies, ja nebūtu uznācis miegs un visas skumjas aizdzinis.
17
Tajā pašā pēcpusdienā, kad Ēriks rakstīja savu «atvadu vēstuli», Ļovka devās pie zobārsta Alkšņa. Ārsts pieņēma solīdā īres namā Brīvības bulvāra tuvumā. Ļovka nebija bieži apgrozījies šajā turīgo Rīgas pilsoņu rajonā, un viņam krita acīs atšķirība starp putekļainajām, vasarās nelāgi smirdošajām strādnieku rajona ielām, kur neaug neviens koks, un šīm ievērojamo pilsoņu plašajām, tīrajām alejām. Ja šeit ormaņa ratu kleperis nokārtoja savas darīšanas, uz ielas braucamās daļas uzreiz izsteidzās sētnieks ar liekšķeri, lai novāktu netīrību un tā pasargātu namu dižciltīgo iemītnieku degunus no neierastās smakas.
Gaitenis un kāpnes tajā mājā, kur pieņēma doktors Alksnis, bija izklātas ar sarkaniem celiņiem, sienas līdz pusei apšūtas ar marmora plāksnēm. Te bija pat lifts.
Pa ceļam Ļovka bija labi pārdomājis, ko sacīs zobārstam, lai dabūtu grāmatu «Zaudētās ilūzijas», tāpēc viņš bez īpaša uztraukuma paraustīja durvju zvanu.
Drīz Ļovkam pretī iznāca jauka, baltā virssvārcī tērpta jaunkundze, kas laipni pavaicāja, ko viņš vēloties. Ļovka atbildēja, ka gribot tikt pie doktora Alkšņa, un, tā kā viņš Ērika uzvalkā radīja ļoti pieklājīgu iespaidu, jaunkundze viņu bez liekiem jautājumiem ielaida.
— Te ir uzgaidāmā telpa. — Viņa atvēra kādas durvis, un Ļovka nemaz nedabūja paskaidrot, kāpēc viņam ar ārstu jārunā.
Uzgaidāmajā telpā sēdēja trīs pacienti, divas dāmas un viens sirms kungs. Kādai no dāmām ap pleciem bija sudrablapsa, citai galvā cepure, kuru greznoja gara putna spalva.
Kungs bija tērpies mazāk uzkrītoši, taču Ļovka novērtēja, ka arī viņš pieder pie ļaudīm, kuriem desmitlatu zīme ir tīrais- sīkums. Lielā pērle vien viņa kaklasaitē maksāja veselu bagātību! Ļovka maldījās. Pērle bija lēts pakaļdarinājums, un vīrs pats bija kabarē mākslinieks.
Ļovka sveicināja klātesošos un stūrēja uz vienu no brīvajiem atzveltnes krēsliem, lai tur apsēstos. Pārējie viņu klusēdami novēroja. Pieņemamajā istabā dūca urbjmašīna.
— Es vairs nespēju tajā noklausīties, — iesaucās dāma ar zaļo spalvu pie cepures un saķēra vaigu. — Visu nakti es nevarēju gulēt, un šī gaidīšana dara mani vēl nervdzāku.
— Es tikai vienu nesaprotu, — piezīmēja dāma ar sudrablapsu, — visās medicīnas nozarēs fiziskās sāpes ir tikpat kā novērstas. Kāpēc tās pastāv vēl zobu ķirurģijā?