— Paklausieties, Vurgk, mēs nupat uzzinājām kaut ko gluži neticamu, — miesnieks sacīja.
— Kaut ko gluži neticamu, par ko man jau sen bija nojauta, — Grābe iejaucās viņam pa vidu.
— Tas ir saistīts ar grāmatu zagšanu.
— Tagad mēs zinām, kāpēc šie ielu blandoņas dzenas pakaļ grāmatām.
— Runa ir par septiņdesmit tūkstošiem latu!
— Par lielo vinnestu Sarkanā Krusta loterijā.
— Kas netiek izņemts.
— Un nemaz nevar tikt izņemts.
— Jo biļete atrodas kādā no grāmatām, kuras Krasts iesējis Staubiņam.
— Sie ielu palaidņi to nezin kā ir uzoduši.
— Un tagad grib nabadziņam atņemt šo naudu, — Grābe sašuta.
— Trīspadsmit gados viņi jau ir gatavie kriminālnoziedznieki, — miesnieks sašuta.
— Tas ir interesanti. — Kārtībnieks savilka ierēdņa sejas izteiksmi. Noskaidrojis, kā Grābe un Bulduris nonākuši pie briesmīgā atklājuma, viņš izvilka savu amata piezīmju grāmatiņu un sacīja:
— Tātad šī banda grib nozagt Krastam septiņdesmit tūkstošus latu, tas nozīmē — tā plāno smagu kriminālnoziegumu. Es jau no paša sākuma to zināju.
— Viņus vajadzēja uzreiz visus apcietināt, un cauri, — miesnieks sacīja.
Kārtībnieks sarauca grumbās pieri.
— Man šī lieta vēl jāpārdomā … Tātad Vovka un pārējie, — viņš vērsās pie Kārlīša, — zog grāmatas, jo tur iekšā ir loterijas biļete?
Kārlītis pamāja.
— Un vai tu nezini — varbūt zēni ir runājuši —, kam viņi taisās zagt nākamo grāmatu?
— To es nedrīkstu teikt, citādi man būs jādzer zivju eļļa un es nedabūšu trīsriteni.
— Kārtībnieka onkulim tu drīksti teikt visu, manu mazo, mīļo dumiķīt… Te būs konfekte, ko iebāzt tavā mazajā mutītē, — Grābe lišķīgi sacīja.
— Tātad no kā viņi grib iegūt nākamo grāmatu?
— Viņi brauks rīt pie mūsu mājas saimnieka uz… uz… man aizmirsās. — Kārlītis bija pagalam nelaimīgs.
— Tu gribēji sacīt uz Ogri? Pie Pekas kunga? — miesnieks iesaucās.
— Jā, rit viņi visi brauks uz Ogri, kur mūsu saimniekam 1r vasarnīca, jo viņš vienmēr makšķerē. Viņi tur zags grāmatu, — Kārlītis bija pavedienu atkal atradis un runāja kā no grāmatas.
— Un kas tā ir par grāmatu? Ja tu ari to zināsi, dabūsi veselu tāfeli šokolādes, — miesnieks kārdināja.
— Vovka sacīja: tā ir grāmata par to, kā makšķerē milzu zivis, vaļus.
— Viss skaidrs, — Vurgks zīmīgi izmeta.
— Te tev būs kauli, tagad tu vari iet mājās.
— Un šokolāde?
— To tu dabūsi citu reizi. — Miesnieks izstūma Kārlīti no veikala.
Kārtībnieks kaut ko pačukstēja Grābei. Viņa pagriezās pret veco Murkuli, kas visu laiku bija uzmanīgi klausījusies.
— Ilga, aizej pāri ielai pie dārzeņu tirgotāja un paskaties, vai nevari dabūt svaigus sparģeļus. — Mums te vēl šis tas jāapspriež.
Večiņa gribēja iebilst, tomēr neko neteica. Ar dusmīgu sejas izteiksmi viņa aizvainota izgāja no skārņa.
Bulduris atvēra durvis uz savu «kantori» un aicināja kārtībnieku un Grābi iekšā. Viņš izvilka no rakstāmgalda cigārus un ielēja Grābei glāzīti liķiera.
— Tātad ko jūs esat nodomājis pasākt pret šo laupītāju bandu, Vurgk?
— Tas ir kaut kas briesmīgs, ar ko viņi nodarbojas, — Grābe iesaucās. — Tā sacīt — divkārša laupīšana. Pirmkārt, viņi grib apzagt nabaga Krastu, kuram taču tā biļete pieder, un, otrkārt, lai aplaupītu viņu, zēni aplaupa tādus cilvēkus kā mani un Buldura kungu. Pret to jāvēršas ar visu likuma bardzību.
— Pārmācības nams būtu tas mazākais tādiem bandītiem, — ķērcošā balsī pavēstīja miesnieks.
— Pats mazākais, — Grābe viņam pieskaņojās. — Ja tā padomā — septiņdesmit tūkstoši latu!
— Nūja, tieši par to nopietni jāpadomā. — Vurgks virpināja savas ūsas.
— Ko jūs ar to gribat sacīt, kārtībnieka kungs? — Grābe aizsedza ilgu pilnās acis.
— Es gribu sacīt, ka runa ir par septiņdesmit tūkstošiem latu. Tāpēc es jautāju: kā mēs vispār varam zināt, ka biļete likumīgi pieder Krastam?
— Bet kam tad citam tā var piederēt? Varbūt tiem puišeļiem? — Zīlnieces smadzenēs joprojām valdīja tumsa. Miesnieks uzreiz saprata kārtībnieka piezīmes apslēpto jēgu.
— Jums ir pilnīga taisnība, Vurgk. Ja Krasts būtu ieguvis loterijas biļeti likumīgā ceļā, viņš to nebūtu slēpis grāmatā. Bet viņš to noteikti izdarīja pēkšņās kratīšanas laikā, un tas padara lietu vēl aizdomīgāku.
Tagad arī Grābes smadzenēs atausa gaisma.
— Jā, kur runa ir par septiņdesmit tūkstošiem latu, tur neko skaidri nevar zināt. Un ja nav zināms, kam tā biļete pieder…
— Tad tā pieder tam, kas to atrod, — miesnieks īsi un skaidri sacīja.
— Dievs, man galva noreibst no tādas domas. — Grābe saķēra pieri. — Septiņdesmit tūkstoši latu! Un šī nauda guļ, tā sacīt, uz ielas.
— Nevis uz ielas, bet grāmatā, kuru Peka droši vien nopircis no Staubiņa, — policists viņu izlaboja.