— Nevis gandrīz, bet tas ir mūsu pienākums, svēts pienākums šiem laupītājiem atņemt laupījumu, — miesnieks teica dziļā pārliecībā.
— Pirmām kārtām tas ir mūsu valsts pilsoņa pienākums, — kārtībnieks papildināja. — Ja šie septiņdesmit tūkstoši latu nonāks rokās tādam slepenam valsts varas ienaidniekam, kāds ir Jāņa Rudzīša tēvs, tad nemaz nav iedomājams, ko viņš ar tiem var pastrādāt.
— Mans dievs, vai tiešām mūsu zemē vēl ir tādi dumpinieki? — Zīlniece aizsedza acis, lai parādītu, cik ļoti viņa baidās no dumpiniekiem.
— Un jūs vēl jautājat, vai viņi ir. — Kārtībnieks atkal virpināja ūsas. — Katru dienu mums ar viņiem jācīnās.
— Es pat nojaust nevarēju, ka jūsu amats ir tik bīstams. — Grābe ar apbrīnu paskatījās uz policistu.
— Tā ja, vairums nemaz nezina, kādi upuri jānes policijai, lai godīgi pilsoņi»varētu dzīvot mierā.
— Labi, tagad mēs to zinām, — miesnieks nepacietīgi sacīja, — un prātīgāk būtu apspriest, ko mēs iesāksim ar loterijas biļeti. Pateikt Pekām, kas vaļu grāmatā ir noslēpts, mēs nedrīkstam. Uz naudu viņš pats ir kārs.
— Jā, cilvēku, kas nespēj uzveikt savus tumšos dvēseles spēkus, nauda allaž ved kārdināšanā, — zīlniece filozofēja.
— Kā tad būs? — miesnieks skaļi domāja. — Mums tūliņ jādodas uz Ogri, lai apsteigtu šos bandītus. Sestdienās un svētdienās Peka vienmēr brauc uz turieni makšķerēt. Mēs varētu pateikt, ka mums arī gribas mazlietiņ pamakšķerēt. Visu pārējo, es domāju, mēs redzēsim uz vietas.
— Jā, apmēram tā mums vajadzētu rīkoties, — kārtībnieks pamāja. — Uzsāksim ar viņu sarunu, un viss tālākais jau nāks pats no sevis, likuma robežās, saprotams.
— Saprotams, mēs taču negrēkosim pret likumu, — miesnieks viņam piebalsoja.
— Septiņdesmit tūkstoši latu; katram no mums tur iznāk vairāk nekā divdesmit trīs tūkstoši, tas būtu vienreizēji, — zīlniece jūsmoja.
— Galvenais, lai zēni mums netiktu priekšā, — miesnieks raizējās. — Tie ir spējīgi uz visu. Tāpēc mums vajadzētu tūliņ noskaidrot, cikos iet vilcieni.
Viņš piezvanīja uz Rīgas staciju. Vilcieni uz Ogri gāja pulksten piecpadsmitos, septiņpadsmitos un divdesmit vienos.
Katram no viņiem vēl bija palicis kaut kas nokārtojams, tāpēc viņi vienojās braukt ar vilcienu septiņpadsmitos. Zvērēdami cits citam pilnīgu uzticēšanos ceļā uz nosprausto mērķi, kuru ikviens no viņiem iztēlojās sudraba pieclatnieku kaudzes izskatā, viņi šķīrās.
Grābe iztēlojās vēl kaut ko citu. Izgājusi kopā ar kārtībnieku uz ielas, zīlniece pavaicāja, vai viņam nav vēlēšanās iedzert tasi turku mokas un glāzīti konjaka. Vurgkam bija vēlēšanās,
kaut arī viņš brīdi izlikās pārdomājam, vai šāds uzaicinājums saderas ar policista godu.
Zīlnieces viesistaba bija pieblīvēta ar etažerēm, galdiņiem un bufetēm, kas savukārt bija pieblīvēti ar traukiem, kristāla vāzēm, kausiem, kafijas tasēm un dažādiem greznuma nieciņiem. Gaiss bija tik sasmacis, it kā telpa nedēļām nebūtu vēdināta.
Kamēr Grābe, aplikusi ap pleciem zīda lakatu, uz mazas plītiņas vārīja kafiju, kārtībnieks skatījās apkārt.
— Jums te ir daudz skaistu lietu… Vai šis paklājs ir īsts?
— Saprotams, — Grābe atbildēja ne bez lepnuma. — Man nepatīk neīstas lietas, es vienmēr dodu priekšroku īstajam un patiesajam. Es to varu atļauties.
— Cik tad istabu ir jūsu dzīvoklī?
— Četras. Vienā dzīvo mana ekonome, otra kalpo par uzgaidāmo telpu maniem … pacientiem, abas pārējās izmantoju es. Es to varu atļauties … Guļamistabas iekārta, īsts riekstkoks, palikusi vēl no mana nelaiķa vīra. — Viņa nolaida plakstiņus, kā attapusi, ka godīgai atraitnei neklājas pieminēt guļamistabu.
Vurgks iekrekšķējās.
— Ja drīkstu tā pavisam atklāti vaicāt, vai tad jūsu nodarbošanās patiešām ir tik labi apmaksāta?
— Tā kā es strādāju uz stingri zinātniskiem pamatiem, man nekad netrūkst pacientu. Es varu to atļauties, — viņa nobeidza bez jebkādas kopsakarības ar iepriekš teikto.
Kārtībnieks atkal iekrekšķējās.
— Vai jūs sen kā esat atraitne?
— Jau septiņus gadus. Un jūs — jūs taču arī esat atraitnis?
— Jā, liktenis ir skāris arī mani.
— Un cik ilgi jūs dzīvojat viens pats?
— Sešus … nē, nu jau būs septiņi gadi.
— Јīmīga, es gandrīz teiktu — mistiska sakritība.
— Vai tie ir jūsu piederīgo attēli? — Kārtībnieks palūkojās uz sienu, kur karājās daudzas fotogrāfijas.
— Jā, mēs, Grābes, esam liela ģimene. Vai jūs varat mani pazīt uz vienas no bildēm?
— Jūs laikam esat tā jaunā meitene tur pa kreisi?
— Nē, tā ir mana māsīca. Paskatieties vēl vairāk pa kreisi, pēdējā pašā augšā. Ak dievs, tagad jūs slikti par mani domāsiet!
— Pēdējā pašā augšā? Bet tā taču ir …
— Nē, nē, nerunājiet. — Atraitne nokautrējās. — Kā es varēju atļauties pievērst tai jūsu uzmanību!
— Tātad tas mazulis, kas guļ kails uz leduslāča ādas, esat jūs? Bet izskatāties ļoti amizanti.
— Es jūs lūdzu!
— Tur taču nav nekā ļauna.
— Nekā ļauna? Mani vēl neviens vīrietis, atskaitot manu nelaiķa vīru, nav redzējis tik kailu, bet jūs sakāt, ka tas nav nekas ļauns?
— Un kā ir ar jūsu nodarbošanos? No policijas viedokļa tā taču nav gluži… gluži likumīga?
— Kā grafoloģe, tas ir — kā rokrakstu pētniece, zināmā mērā kā speciāliste un padomdevēja visdziļākajos dvēseles jautājumos, es piekopju savu amatu tāpat kā jebkurš cits. Viss stingri likumīgi, arī nodokļi, kurus es maksāju valstij. Es varu to atļauties. Vai varbūt jūs šaubāties, ka ir likteņa spēki, kas nosaka cilvēka mūža ritējumu?
— Nē, bet kā tos var atklāt?
— To es jums tūliņ nodemonstrēšu uz stingri zinātniskiem pamatiem. Es ieskatīšos jūsu pagātnē un jūsu nākotnē. Tikai neizbīstieties, ja es nonākšu transā. Arī tam ir stingri zinātnisks pamats.
Viņa paņēma zīlēšanas spoguli, apkaisīja ar kviešu miltiem, ievilka tajos ar pirkstu krustu.
— Es redzu uzreiz… pavisam skaidri… kā cauri plīvuram … Jūs esat viens pats .-.. dzīva ir vienīgi vēl jūsu māte … un tālāk dibenplānā es redzu vēl kādu sievieti. Viņa ir apmēram četrdesmit gadu veca, padumja, mazām krūtīm un arī citādi īsts maitas gabals … Es redzu, jūs viņu šad un tad apciemojat un pavadāt pie viņas naktis, un tomēr uzmanieties! Jo tā ir izteikti blēdīga persona, kas nodarīs jums tikai ļaunu, kas sevišķi varētu kaitēt jūsu darba karjerai.