— … Un tagad es redzu kaut ko spīguļojam… tā ir nauda… Un tur — tur spīguļo vēl kaut kas… uz jūsu pleciem … tie ir iecirkņa priekšnieka uzpleči… Un tagad … kas tad tas varētu būt? … es redzu kādu sievieti… tumšiem matiem … ļoti simpātisku … labākajos gados … viņai ir skaists dzīvoklis … sirds … tā kvēlo … Ak dievs … man sareiba galva … es nekā vairs neredzu … man trūkst elpas … es mirstu …
Lai mirtu, Grābe iekrita rokās kārtībniekam, kurš, elsdams no piepūles, aizvilka viņu uz sofas. Tur viņš gaišreģi noguldīja un atpogāja viņai ņieburu, lai nabaga atraitne nenosmaktu.
Pēc pusstundas atjēgusies no «transa stāvokļa», viņa blisināja acis kā apdullusi vista un nesaprašanā pētīja istabu.
— Kur es esmu? Kas noticis ar mani?
— Jūs atrodaties savā dzīvoklī uz sofas.
— Un kurš ir atpogājis manu… manu ņieburu? Ak dievs, vai jūs man nodarījāt ko ļaunu?
— Ļaunu? Mana dārgā, kas gan tur ļauns? — Vurgks vir- pināja ne bez lepnuma savas ūsas.
— Tātad tās bijušas dziļākas jūtas?
— Skaidrs, kas tad cits.
— Tad nesauc taču mani tik bezkaislīgi par «manu dārgo», sauc mani par savu balodīti vai par sirsniņu. O, mēs būsim abi ļoti laimīgi, es to jūtu. Jau pēc divām nedēļām, ja tūliņ sāksim rīkoties, mēs stāvēsim altāra priekšā.
Vurgks nožagojās. Viņš bija algots likuma un krietno tikumu sargs, tāpēc viņam bija maz iespēju izlocīties. Un, tā kā piln- miesīga atraitne ar dzīvokli un krietniem ienākumiem nebija tas sliktākais, ko vīrietis var sev uzkraut kaklā, kārtībnieks pagaidām neteica nē.
Tūliņ pēc tam viņi vēlreiz apsprieda jautājumu par loterijas biļeti un braucienu uz Ogri.
— Zini, rūpīgi visu apsverot, — Grābe maisīja ar karotīti savā kafijas tasē, — es sāku šaubīties, vai mēs neesam pārāk lētticīgi, tā uzticēdamies Buldurim. Kas viņš galu galā tāds ir? Brutāls slakteris. Vienreiz viņš pat dižojās, ka spējot ar vienu vienīgu naža dūrienu nogalināt nevainīgu teliņu. Un šādu cilvēku mēs gribam iesaistīt šajā vinnesta lietā? Iegrūst viņam rīklē veselu trešdaļu ieņēmuma, tas ir, vairāk nekā divdesmit trīs tūkstošus latu? Viņš jau bez visa tā peld naudas jūrā, ko sarausis nelikumīgā ceļā. Paskaties uz viņa kotletēm, tur nav nekā cita kā veca baltmaize.
— Līdzīgas domas arī mani tirdījušas, — Vurgks pameta ar galvu. — Taisnība, šis vīrs ir spējīgs iet ne tikai pāri teļu līķiem.
— Tātad mums jau aiz morāliem apsvērumiem vien viņš jā- •apsteidz, tas ir, jātiek galā vieniem pašiem, — Grābe sacīja.
To saprata arī viņas nākamais vīrs, un godājamais pāris bez liekas skaidrošanās nonāca pie lēmuma uzsākt ceļojumu ar vilcienu pulksten piecpadsmitos, turklāt bez miesnieka. Tie gan būs miesniekam brīnumi, kad viņš vakarā ieradīsies Ogrē un uzzinās, ka savā neremdināmā mantrausībā atbraucis par vēlu!
Tā domāja gaišredzīgā atraitne, kura jau iztēlojās sevi par Vurgka sievu; tā domāja kārtībnieks Vurgks, kurš jau iztēlojās sevi ar sudraba uzplečiem iecirkņa priekšnieka amatā. Neviens no viņiem nedomāja par veco Murkuli, un to viņiem nācās rūgti nožēlot.
Tas, ko Murkule bija dzirdējusi skārnī, un tas, ko viņa zināja par sapņu grāmatas zādzību un savas saimnieces strīdu ar Smarkovnu, pamudināja mājkalpotāju uz pārdomām, kuras lika aizmirst sparģeļus, kas viņai bija jāpērk. Pati būdama jau veca un vārga, viņa pamatīgi apsvēra, kuru varētu izvēlēties par sabiedroto. Tam vajadzēja būt rūdītam blēdim, mērķtiecīgam un turīgam cilvēkam, un Murkule pazina tikai vienu tādu cilvēku, tā bija Smarkovna.
Tirgus, kurā audumu tirgotājai bija savs stends, atradās tā sauktajā utenī. Šodien, sestdienā, tur gan nebija tik liela drūzma kā svētdienas priekšpusdienā, taču, ja gribējās izbrīvēt cauri pūlim ceļu, tik un tā vajadzēja likt lietā elkoņus. Ar jumtu pārsegtas letes, kur tirgotāji pārdeva lētas drēbes, apavus un traukus, bija tikai pašā tirgū. Tam apkārt, utenī, varēja nopirkt vienīgi vecus krāmus. Vairums pārdevēju savas preces bija nolikuši taisni uz zemes. Vecas petrolejas lampas, sarūsējuši putnu būrīši, tukši gleznu rāmji, salāpītas bikses, pārim neatbilstošas galošas bija priekšmeti, kuriem tomēr gadījās atrast nejaušu pircēju. Bet kādas grabažas tik netika vēl piedāvātas! Trīcoši veči un sirmgalves tupēja ar mantām, kuras vispār vairs nebija lietojamas, — sadauzītām kvēlspuldžu patronām, tukšiem modinātājiem, nolauztām atslēgām, atsevišķām spēļu kārtīm, šķiltavām bez berzes riteņiem. Sī apskatei izliktā posta iespaidu tomēr mazināja pļāpīgais un pirktkārais pūlis, tā skaļā kaulēšanās, -lamāšanās un smiešanās, tāpēc gandrīz vai gribējās to visu uzskatīt par cilvēku izpriecu.
Tur, kur tirgojās Smarkovna, gadījuma rakstura pārdevējiem piekļūšanas nebija. Viņai tirgū piederēja dēļu būda, kuras vitrīnā bija sakrauti auduma baķi; lēti apģērbi karājās pie stieņiem būdas iekšpusē.
Tobrīd, kad Murkule būdas priekšā apstājās, starp Smar- kovnu un kādu robustu jūrnieka sievu notika parastā kaulēšanās.
— Ko? Septiņi lati par šitiem svārkiem, kurus, apakšā aiz- šujot, varētu izmantot par kartupeļu maisu? — kuģinieka sieva brēca.
— Kartupeļu maisu? — Smarkovna izlikās sašutusi. — Sos ārkārtīgi smalkos tīrās vilnas svārkus jūs saucat par kartupeļu maisu? Tas nu gan ir apvainojums, kaut kas nedzirdēts! Tātad seši lati piecdesmit — un tikai tāpēc, ka jūsu bezkaunība mani uzjautrina.
— Seši lati piecdesmit? Atļaujiet man pieturēties, citādi es apgāzīšos no smiekliem. Tīra vilna, jūs sakāt? Es drīzāk teiktu, ka tīrs papīrs. Čaukst kā avīze vējā. Tātad trīs lati — un tikai tāpēc, ka man ir pietūkušas kājas un es negribu ilgāk staigāt apkārt.
— Trīs latus? Mīļā, es nevēlos jūs apvainot, taču man šķiet, ka jūs šorīt esat jau paguvusi ieraut ko stiprāku. Tātad mans pēdējais vārds — seši lati — un tikai tāpēc, ka esmu pareizticīgs cilvēks un labāk izputinu sevi nekā atsaku kādam citam.
— Sešus latus par šito skrandu? O, bože moi, vai te nekur nav kur apsēsties? Sito bezkaunību dzirdot, es gāžos no kājām… Ja es tādos svārkos pārnāktu mājās, var gadīties, ka mans vīrs mani padzen.
— Viņš tevi nevis dzīs prom, bet gan… — Pūlī kāds iesmējās.
— Tātad trīs lati piecdesmit ir mans visvispēdējais vārds.
— Trīs lati piecdesmit? Bet es tevi lūdzu, mana mīļā, vai tu esi kāda bezdieve, ka gribi mani, vecu sievu, izzobot? Vai tu domā, ka es varu preces vienkārši izdāļāt un pārtikt no skāba gurķu sālījuma un siseņiem kā pravietis Jošua? Tātad, lai pieliktu punktu un ilgāk neuzjautrinātu vairs šos ziņkārīgos skatītājus, pieci lati, un savāc, kaut arī es jau redzu virs sevis riņķojam bankrota lijas.
Tā viņas kādu brīdi vēl tielējās, tad darījums tika noslēgts. Sievas vienojās par četriem latiem, un jūrnieka kundze sasarkušiem vaigiem, patiešām apmierināta ar pirkumu, pameta ne mazāk apmierināto Smarkovnu, kura nebūt neizskatījās tā, it kā būtu sevi ar šo darījumu izputinājusi.
Tagad Murkule uzrunāja audumu tirgotāju. Izdzirdējusi, kas šī Murkule tāda ir, Smarkovna pagalam saīga. Taču, jo ilgāk Murkule stāstīja, jo uzmanīgāka Smarkovna kļuva. Viņas skatiens saspringa, ķeksim līdzīgais deguns viegli nodrebēja. Večiņa cēla priekšā pierādījumus un norādījumus, kas patiešām bija pārliecinoši.
Kad Murkule devās no audumu tirgotājas prom, viņas abas bija par visu vienojušās. Citkārt neuzticīgā Smarkovna, cerot bez pūlēm un riska sagrābt tik daudz naudas, bija gluži vai pārvērtusies. Lai nenokavētu vilcienu, viņa pat atļāvās paņemt ormani. Kā izkrāpt namsaimniekam Pekām, kuru audumu tirgotāja labi pazina, grāmatu par vaļiem, viņai jau bija skaidrs. Galvenais — jātiek pirmajai.
Smarkovna domāja tieši tāpat kā šķīstais brūtes pāris — Grābe un Vurgks — un tikpat godīgais un uzticamais miesnieks. Lai apsteigtu citus, arī viņš iekāpa ormaņa ratos.
Trīs «neredzamie», kas bija novērojuši Buldura, kā arī Grā- bes un Vurgka aizbraukšanu, par savu viltību bija stāvā sajūsmā. Sis gājiens nu reiz bija izdevies tik spoži, ka labāk nemaz nevarēja vēlēties. Brauciens uz Ogri un tas, kas loterijas biļetes medniekus tur sagaidīja, iemācīs viņiem nebāzt degunu tur, kur nevajag. Un tikmēr viņi, «neredzamie», varēja netraucēti novest savas «operācijas» līdz galam.
Bija vēl jāsagādā trīs grāmatas: «Topoloģija galvaskausa izpētē» no profesora Ilmja; «Kā es vāru ēst?» no Lūves kundzes un «Kāda vecticībnieka tikumība» no popa Sergeja.
Jānis gribēja parūpēties par pavārgrāmatu. Viņš, izdibinājis, ka Lūves kundzes meita šopēcpusdien svin kāzas, cerēja iejukt viesu pulkā, lai tā tiktu pie grāmatas. Ļovka ar gudru ziņu uzņēmās apciemot popu, jo bija zināms, ka tēvs Sergejs tikai šodien vakarā atgriezīsies no laukiem un agrāk kā rīt no rīta nebūs runājams. Vovka grasījās jau šodien doties pie profesora Ilmja.
19
Profesors Ilmis dzīvoja Viesturdārza tuvumā. Kad Vovka pēc ilgā gājiena piezvanīja pie profesora dzīvokļa durvīm, šķita, ka viņš veicis šo ce|u veltīgi. Durvis neviens neatvēra. Vovka piespieda zvana pogu vēlreiz un turēja labi ilgi; beidzot atskanēja šļūcoši soļi. Veca, salīkusi sieva, atbalstījusies uz spieķa, atvēra durvis. Jautāts, ko zēns vēlas, Vovka paskaidroja, ka viņam jārunājot ar profesoru tikai personiski.
— Tev noteikti ir lieli noslēpumi? — večiņa uzjautrināta sacīja, tomēr, neko vairāk netaujājot, ļāva viņam ienākt. Kāda kaķa pavadībā viņa, steberēdama pa priekšu, ieveda Vovku istabā, kur viņam vajadzēja uzgaidīt.
Vovka, palicis viens, paskatījās visriņķī. Augsti grāmatplaukti aizklāja sienas, kādā stikla skapī viņš ieraudzīja dažādus instrumentus un uz rakstāmgalda blakus mikroskopam galvaskausu, kura pierē tikšķēja iemontēts pulkstenis! Taču vislielāko izbrīnu Vovkā izraisīja kādas puspavērtas rakstāmgalda atvilktnes saturs. Viņa trenētā kriminālista acs atklāja tur senlaicīgu pistoli.
Pēkšņi Vovka satrūkās. Uz rakstāmgalda, taisni viņa deguna priekšā gulēja grāmata «Topoloģija galvaskausa izpētē»!
Atklāt grāmatu un vienā rāvienā to pabāzt zem svārkiem — tas Vovkam tīrais nieks, kaut arī sākumā viņš bija apņēmies nedarīt neko neatjautu. Soļi gaitenī lika zēnam atlēkt no rakstāmgalda.
Istabā ienāca kāds vīrs, un Vovka ar savu trenēto kriminālista aci uzreiz pazina, ka tas ir profesors Ilmis. Viņam bija bieza, plata bārda, kādas ir tikai zinātniekiem, un vecmodīgs pensnejs, kuru arī neviens normāls cilvēks vairs nelietoja. Profesors laipni sveicināja Vovku ar to pašu uzjautrināti sirsnīgo smaidu, kāds bija večiņai, kas droši vien ir viņa māte.
Vovkam tagad bija jāatrisina vissmagākais prāta uzdevums mūžā. Kā lai viņš izskaidro savu ierašanos, nemodinādams bārdainajā profesorā aizdomas? Zēns izšķīrās par jau pārbaudītu metodi. Viņš balansēja starp puspatiesību un meliem.
— Es atnācu pie jums, profesora kungs, jo Staubiņa kungs man sacīja, ka vienīgi jūs varot man dot padomu, — viņš pavēstīja ar lētticīgu sejas izteiksmi. Galu galā tā nebija pirmā reize, kad Vovkam vajadzēja ar melošanu izķepuroties no sarežģītas situācijas.
Profesors iedrošināja viņu bez kautrēšanās turpināt.
Vovka to darīja. Viņš izteiksmīgi attēloja grāmatsējēja Krasta apcietināšanu, līdzekļu trūkumu, kāds piemeklējis Zvaigznīti, kuru namsaimnieks grasās izmest uz ielas, un vaicāja, vai namsaimniekam ir tādas tiesības.
Profesors apdomājās un sacīja, ka likums diemžēl ir namsaimnieka pusē, kaut arī tikai juridiski.
— Jo mēs nu reiz dzīvojam sabiedrībā, kur tiesības un īpašums ir tik cieši savijušies, ka patiesībā tie nemaz nav šķirami, — profesors nobeidzot paskaidroja. Tad viņš pavaicāja Vovkam, kas nemierīgi dīdījās krēslā, vai zēns ieradies tikai tāpēc, lai noskaidrotu tiesību jautājumu.
Vovka, kuram grāmata jau bija kabatā, atbildēja apstiprinoši. Viņš jau gribēja atvadīties, lai profesora kungam lieki nelaupītu dārgo laiku.