Zinātnieks apstājās pie rakstāmgalda, un viņa sejai pārlidoja smīns, no kura Vovka netika īsti gudrs. Par laiku Vovka lai neuztraucoties, Ilmis sacīja. Ja neko citu, tad laiku tas katrā
12— 1547
ziņā nezogot. Taisni otrādi, viņš labprāt ar Vovku vēl kādu brītiņu papļāpātu.
Vovkam nekas cits neatlika kā piekrist.
Profesors bija ievērojis, ka ciemiņš met acis pusatvērtajā atvilktnē uz pistoli, un jautāja, vai Vovku interesējot šāds laupītāju darbarīks.
— Mazliet, — Vovka atbildēja kā speciālists, kurš pagaidām vēl nodarbināts ar gluži ko citu nekā tādām aizvēsturiskām pistolēm.
— Vai tu gribi apskatīt to tuvāk? — Ilmis izņēma pistoli no atvilktnes un nolika Vovkam priekšā uz galda.
Vovka loti uzmanīgi pasniedzās un vēl uzmanīgāk satvēra pistoli rokā.
— Nebaidies, tā nav pielādēta, — Ilmis piezīmēja.
— To, ka pistole nav pielādēta, es nojaušu pēc tās svara, — Vovka nevērīgi paskaidroja. — Veca sistēma. Modernie kramplauži, it īpaši Amerikā, tagad izmanto skrejuguns pistoles un citus jaunākos tehnikas sasniegumus.
— Jā, pavisam modernie kramplauži nekautrējas ne no kādiem sasniegumiem, — Ilmis ar nopietnu seju piekrita Vovkam.
— Kas tik nav lasīts kaut vai par slaveno Alu Kaponi! — Vovka iekarsa. Tāda personība, ka gluži vai zosāda metas.
— Vēl lielāks varonis bija franču bandas vadonis Laburbs, — Ilmis sacīja. — Atliek uz viņa attēlu vien paskatīties, kad no šīs personības ne tikai zosāda uzmetas, bet kājas kļūst stīvas. Tas, ko viņš pastrādāja, ielauzdamies Francijas bankā, ir vienkārši sensacionāli.
— Ko tad viņš toreiz pastrādāja? Par viņu es tik labi nezinu.
— Sis robs izglītībā tev jāaizpilda. Viņš toreiz bija pārģērbies par leijerkastnieku ar lielu, noļukušu platmali, vienu stikla aci un pērtiķīti uz pleca. Leijerkastē bija iebūvēts ložmetējs. Pērtiķītis nemanīts uzrāpās pa tievu virvi bankas piektajā stāvā, Laburbs viņam sekoja un nolaida divdesmit bankas ierēdņus no kātiem, ar vienkāršu naglu atmūķēja seifu, kuram bija divus metrus biezas tērauda sienas, salaupīja vairāk nekā
desmit miljonus franku tīrā zeltā un aizlidoja no bankas jumta ar planieri, kas viņu tur gaidīja.
— Tas nudien ir vienreizēji. — Uz Vovku stāsts bija atstājis dziļu iespaidu.
— Vienreizējais nāca tikai tad, kad Laburbam vajadzēja nolikt galvu uz giljotīnas.
— Vai viņš aizmuka?
— Diemžēl ne. Taču tā vietā, lai ļautu bendem nocirst sev galvu, viņš izvilka garu nazi un izdarīja to pats.
— Nē!
— Jā.
— Nē, tam es neticu.
— Ja netici, paskaties uz to galvaskausu.
— Nu, un tad?
— Tas ir viņa galvaskauss!
— Tas? …
— Tieši tā, nelaiķa Laburba galvaskauss. Ievērojot manus nopelnus, man to personiski pasniedza Francijas valsts prezidents.
— Kādus nopelnus?
— Es palīdzēju apcietināt Laburbu.
Vovka atpleta muti un nevēra ciet labu laiku.
— Ko, jūs nodarbojaties ari ar kriminālistiku?! Bet Staubiņa kungs man sacīja, ka jūs esat profesors, kas lasa lekcijas par cilvēkveidīgajiem pērtiķiem.
— Tad viņš ir tevi nepareizi informējis. Es gan nodarbojos arī ar pērtiķiem, tomēr galvenokārt pētu cilvēkus, viņu attīstību un dabu. To sauc par antropoloģiju. Un kā antropologu mani sevišķi sarežģītos gadījumos aicina uz konsultācijām arī kriminālpolicija. Te būs, paņem šo diženā Laburba galvaskausu un apskati tuvāk.
— Nē… paldies … es to redzu arī tāpat — nepieskaroties.
— Pasaki — kas tev šķiet dīvains šajā galvaskausā?
— Ka tam… pierē ir pulkstenis. Un tas vismaz divas stundas atpaliek.
12*
179
— Tas taču ir nebūtiski. Noziedznieka apcietināšanai svarīgs
bija fakts, ka viņš valkājis melnu, no|ukušu platmali, kas viņam bijusi par šauru. Tas noskaidrojās, balstoties uz zināmiem galvaskausa mērījumiem, un tā tika pierādīta viņa vaina. No modernās kriminālistikas nav pasargāta neviena personība, liec to aiz auss, pat Laburbs nebija.
Par tik lielu zinātnes visvarenību Vovkam tomēr radās šaubas. Viņš sacīja:
— Tas man gan liekas mazliet savādi: kā pēc galvaskausa var noteikt, kādu platmali cilvēks valkājis.
— Izdarīsim mēģinājumu.
— Kādu mēģinājumu?
— Sacīsim, tava galvaskausa zinātnisku izmeklēšanu, lai raksturotu tavu personību.
— Manu personību? To es labprātāk neaiztiktu.
— Vai tev nav tīra sirdsapziņa un tu baidies?
— Kāpēc lai es baidītos? — Vovka noliedza mākslotā sašutumā. — Es neko neesmu noziedzies, un, ja … tad es to būtu ■tik gudri pastrādājis, ka neviens neko nespētu pierādīt.
— To mēs tūliņ noskaidrosim. — Profesors izņēma no stikla skapja kādu misiņa rīku, kas izskatījās pēc cirku|a. — Tātad vispirms noteiksim galvaskausa apkārtmēru, lai noskaidrotu tavas personības noslieces. — Viņš pielika mērierīces abus galus pie Vovkas deniņiem, tad pie pieres un pakauša. — Hm, neparasts, pavisam neparasts izliekums.