— Vienalga, vai runa ir par zivīm vai par ko citu, daži cilvēki vienmēr iedomājas, ka ir sevišķi viltīgi. Bet, vai tā ir, tas vēl zvaigznēs rakstīts.
— Nešūpojiet labāk ar savu drebelīgo ķermeni laivu un nebaidiet zivis! — Smarkovna atcirta, tad paņēma makšķerkātu, uzlika ēsmu un iemeta auklu ar spalvas pludiņu ūdenī.
— Ja viņa izvilks kaut vienu zivi, es būšu aitaspiere, — Grābe indīgi sacīja Vurgkam. — Drīzāk jau putnubiedēklis noķers zvirbuli.
Smarkovna atzina, ka nav vērts tērēt laiku, atspēkojot Grā- bes piezīmi, un pievērsa uzmanību savam pludiņam. Nepagāja ne desmit minūtes, kad viņa viegli piecirta, ar veiklu kustību paķēra dukuru — un kas tajā spirinājās? Pusmārciņu smags breksis.
It kā tas nebūtu nekas sevišķs, Smarkovna noņēma zivi no āķa un iemeta makšķeri atkal. Drīz viņa vēlreiz viegli piecirta, izstiepa dukuru, un tajā spirinājās liels asaris. Un ar divām zivīm nebija gana. Smarkovna lietpratīgi izvilka no ūdens vēl pusduci asaru, brekšu un raudu. Odi viņu, kalsnu un muskuļainu, gandrīz vai netraucēja.
Tāpēc jo lielākas mocības bija tiem, kam nelika ne asakas. Tagad lamājās ne tikai Vurgks un Bulduris, bet arī Peka.
— Man vairs nav nevienas veselas vietiņas, — Grābe činkstēja. Es vairs nevaru izturēt, nav briesmīgākas spīdzināšanas par šo.
— Izbeidziet taču, aitaspiere, pinkšķēt, — Smarkovna nicinoši aizrādīja, izvilkdama kārtējo zivi. — Tik liela bļaušana pāris odu kodienu dēļ taču ir smieklīga.
Krēsla arvien sabiezēja. Pie debesīm iezīmējās bāls mēness. Migla virs ūdens savilkās arvien biezākos vālos, Peka arvien izmisīgāk kūpināja pīpi… Tad viņa apņēmība sabruka.
— Es tagad airēšos mājās, — viņš paziņoja, par spīti visiem nodomiem. — Ja dāmas un kungi būtu gatavi samierināties ar glāzi tējas, jūs tiekat laipni aicināti.
Visi bija gatavi samierināties, un trīs laivas sekoja Pekas laivai uz viņa laivas piestātni.
Jau pats dārzs, kas ieskāva vasaras māju, liecināja ne tikai par īpašnieka lielo kārtības izjūtu, bet arī par viņa tieksmi pēc skaistā. Krietns ducis dažāda lieluma un krāsas dārza rūķīšu izdai|oja dabu. Citi makšķerēja (pie viņu makšķerēm karājās mazas skārda zivtiņas), citi gulēja uz sāniem, galvu atbalstījuši rokā un garlaikoti nodūruši skatienu, citi savukārt nemāksloti un vienkārši stāvēja, paši brīnīdamies, kāpēc tie nostādīti. Dārzu greznoja ari tādi mākslas priekšmeti kā mušmires, dažādi gliemežvāki un — tavu krāšņumu! — daudzas spīguļojošas stikla lodes, kas mēness gaismā mirguļoja uz gariem, zemē iedzītiem stieņiem.
Ar naudu un māksliniecisko gaumi Peka nebija skopojies, arī iekārtojot savu lauku māju. Pie ārsienām bija piestiprināti briežu ragi; sārtas porcelāna sirdis, krāsainas košuma figūriņas un izšūti spilveni greznoja telpas. Peka bija izglītots cilvēks, tāpēc pie sienas stāvēja plaukts ar grāmatām.
— Nē, ir gan pie jums skaisti! Un tik daudz grāmatu! — iesaucās Grābe un — kā izslāpusi pēc zinībām — metās pie grāmatu plaukta, lai apskatītu grāmatas tuvāk.
— Jā, grāmatas patiešām ir īsts skaistums. — Arī miesnieks izjuta prasību saimnieka zinību dārgumus apskatīt tuvāk.
Smarkovna neteica nekā. Toties viņas acis vēl jo uzmanīgāk slīdēja pār grāmatu muguriņām. Viņa pirmā ieraudzīja meklēto grāmatu un tūliņ to satvēra savos garajos, tievajos pirkstos kā zirneklis mušu.
Peka bija izgājis virtuvē pateikt savai ekonomei, lai viņa uzliek patvāri tējai. Tāpēc arī viņš nezināja, kas tikmēr norisinās viņa dzīvojamā istabā. Pēc pirmā apjukuma par Smarkovnas bezkaunību trijos konkurentos uzliesmoja sparīgs sašutums.
— Ko jūs atļaujaties? — Grābe iesaucās. — Es gribēju paņemt grāmatu pirmā.
— Likuma vārdā, jūs aizskarat svešu īpašumu, — līgavainis uniformā metās palīgā savai līgavai.
— Tūliņ atdodiet grāmatu, citādi es no jums iztaisīšu kotleti, — miesnieks ierēcas un izstiepa savu sarkanspalvaino ķetnu, lai izrautu Smarkovnai grāmatu.
Smarkovna nebūtu Smarkovna, ja būtu no stūrgalvīgā miesnieka nobijusies.
— Neiedrošinieties man pieskarties, — viņa iešņācās, — citādi es jums ieduršu.
Par spīti brīdinājumam, Bulduris gribēja grāmatu saķert; apslāpēti iekliedzies, viņš parāva roku atpakaļ. Smarkovna bija izņēmusi no kleitas vīles kniepadatu un — knikš! — iedūrusi.
Atgriezies dzīvojamā istabā, Peka atrada savus viesus vislabākajā saticībā. Grābe stāvēja pie izšuvuma «Esi vienmēr uzticīgs un godīgs!», Vurgks miermīlīgi sēdēja uz dīvāna, miesnieks smaidīja, lielas cilvēkmīlestības pārņemts, it kā nupat būtu noglāstījis kādam bērniņam matu cekulu.
Smarkovna pārmeklēja savu laupījumu. Izveicīgi, kā naudu skaitīdama, viņa šķirstīja grāmatas lapas.
— Es apskatu vienu jūsu grāmatu, — viņa paskaidroja Pekām. — Noderīgi zvēriņi ir šie vaļi.
— Bet lūdzu, — Peka pamāja un aicināja ciemiņus ieņemt vietu stikla verandā. Ekonome tūliņ atnesīšot tēju.
Verandā viņš iededzināja stāvlampu. Tai bija zaļa zīda aba- žūrs, kura apakšējo malu rotāja plats stikla pērlīšu piekars.
— Patiešām, šeit pie jums ir skaisti, — miesnieks sacija. — Un visapkārt tāds miers un omulība.
Pametusi skatienu uz Smarkovnu, Grābe sacīja:
— Jā, tāds miers, ka gluži vai varētu nodomāt — pasaulē vairs nav noziedznieku, kas palaiž nagus pēc svešas mantas.
— Nav noziedznieku? — Smarkovna iejaucās pa vidu. — Kamēr vien pasaule pastāvēs, mana mīļā, būs noziedznieki, kaut arī viņus no pirmā acu uzmetiena nevarēs pazīt.
— Cilvēkam vajadzētu vienmēr uzmanīties, lai ļaunais negūlu pār viņu varu, — Peka sacīja. Tā kā nelūgtie viesi viņam tagad tomēr bija uz kakla, viņš gribēja vismaz šķīstīt to dvēseles.
— Ak, jūs esat īsts lilozofs, — Grābe čivināja. — Tik skaistu vakaru es sen neesmu piedzīvojusi.
Un vakars k|uva vēl skaistāks, kad Bulduris atnesa no savas laivas pudeli degvīna. Visi saskandināja un vairākkārt iztukšoja glāzes uz Pekas veselību. Namsaimniekam vaigi kļuva ; arti kā āboli, un viņš atzinās:
— Es esmu tāds cilvēks, kas vēl visiem tikai labu. Taču diemžēl atrodas cilvēki, kas manu labo sirdi izmanto ļaunprātīgi, pirmām kārtām īrnieki. Par ko visu viņi tikai nesūdzas! Dzīvokļos esot sēne, un mazmājiņas kāpņu telpā esot aizsērējušas un smirdot, un es esot ekspluatators, jo kāpinot īres maksu. Tie visi ir bezkaunīgi meli, kas tādam cilvēkam kā man gandē dzīvi, un vienīgi dievs vol dod man spēku to izturēt.
— Taisnība gan, bez dieva mēs visi būtu rupji, alkatīgi lopi, — slakteris izteica savu pārliecību.
Smarkovna sarunās tikpat kā nepiedalījās, viņa bez mitas par kaut ko saspringti domāja. Pēc tam, vaļu grāmatu vēlreiz izšķirstījusi, viņa nolika to sev priekšā uz galda. To izmantoja Grābe. Ar ātru kustību gaišreģe pagrāba grāmatu.
— Es gribu tikai ieskatīties, kas tie vaļi ir par zivīm, — viņa paskaidroja galdabiedriem. — Ja Levitāns varējis valī dzīvot, tad jau tiem vidū jābūt pavisam tukšiem kā stalaktīta alai.
— Tukša ir, augstākais, jūsu galva, mana mīļā, — aizrādīja Smarkovna. — Pirmkārt, vaļi nav zivis, un, otrkārt, dodiet grāmatu šurp, jūs taču nekā nesaprotat. — Viņa izrāva Grābei grāmatu no rokām un izlikās, ka grib to lasīt.
— Es esmu dzirdējis, ka vaļi neesot nekas cits kā lieli nīlzirgi, tikai ar spurām, — ierunājās slakteris. — Atļaujiet, es gribētu to attēlu apskatu tuvāk. — Viņš izrāva Smarkovnai grāmatu no rokām.
Tik liela interese par vaļiem Peku pārsteidza, un viņš jau grasījās ko teikt, kad no āra atskanēja skaļa dziedāšana, bļaustīšanās un pūšamo instrumentu mūzika.
— Makšķernieku biedrība šodien rīko zaļumballi, tāpēc arī šī mūzika, — Peka paskaidroja.
To izdzirdot, Buldurim acīmredzot ienāca prātā kāda doma.
— Zaļumballē vienmēr iet jautri, — viņš sacīja. — Pagājušajā gadā, kad uzpirku lopus, es vienā tādā piedalījos. Tas bija vareni! Beigās, kad iesākās kaušanās, vajadzēja pat iejaukties ugunsdzēsējiem ar lielo šļūteni, tāpēc es saku: tādos svētku', var no sirds izklaidēties. Kā būtu, ja mēs — es jūs visus ielūdzu — noslēgtu vakaru tur? Stiprs alus, dāmas un mūzika, ko citu vēl šai pasaulē var vēlēties?
— Un ja nu izceļas kautiņš? — baiļojās Peka, kaut arī viu^ nebija noskaņots negatīvi pret piedalīšanos šajā piedzīvojumā.
Vurgks, uzreiz aptvēris Buldura uzaicinājuma dziļāko jēgu, piecēlās kājās.
— Ja sāksies kautiņš, tad paļaujieties uz mani.
— Un ja nu tev kas atgadās, Ādolfiņ? — Grābe bija no galvas lidz kājām rūpju pilnas mīlas varā.