52136.fb2
— Tad tik ceļamies un ejam! — miesnieks iesaucās.
Pēc neilgas vilcināšanās kompānija devās ceļā. Vaļu grāmata nonāca atpakaļ plauktā. Kārtību mīlošais Peka to izņēma miesniekam no rokām un iebāza spraugā starp citām grāmatām vecajā vietā. Kad visi bija izgājuši dārzā, viņš aizslēdza māju.
Atslēgu Peka pabāza zem kājslauķa. Ekonome esot aizgājusi uz savu dārza mājiņu, viņš paskaidroja, taču atgriezīšoties, lai piekoptu un nomazgātu traukus.
Viņa viesu četri acu pāri tik saspringti lūkojās lejā uz kājslauķi, it kā tur apakšā gulētu nevis atslēga, bet septiņdesmit tūkstoši latu, kuriem viņi dzenas pakaļ.
, 22
Zaļumballe notika bCrzu birzī. Tur bija ļoti daudz cilvēku, taču, kad mazā kompānija tur nonāca, tai tika izbrīvēts viens galds.
Pudele degvīna, alus, putēju orķestra mūzika un cieši piespiedušies pārīši deju laukumā iedarbojās uz visiem, tikai ne uz Smarkovnu. Slakteris pēc neilga laika ierosināja Pekām sadzert tubrālības, un pēc tam Vurgks saskandināja ar Peku un
Grābe ar Bulduri, un visi ar visiem sadzēra tubrālības, līdz viņi beidzot pamanīja, ka Smarkovna ir pazudusi.
— Indes maiss, — Grābe iesaucās, un Pekām nesaprotams nemiers sagrāba viņa jaunos tudraugus.
Atkal atskanēja mūzika, un kāds runātājs skaļi pieteica:
— Dāmu deja!
Ar viņai citkārt tik neraksturīgo attapību Grābe izmantoja šo izdevību.
— Atļaujiet! — Viņa uzsmaidīja miesniekam, kurš bija piecēlies, lai steigtos pakaļ Smarkovnai. No tā nu nekas nesanāca, viņš bija spiests dejot.
Pie galda palika Peka un kārtībnieks, kuram Grābe garāmejot bija kaut ko pačukstējusi.
— Jā, patiešām skaists vakars, — namsaimnieks secināja.
— Bērzu svaigais zaļums, mēness, maigais, zīžainais gaiss …
— Atvaino, man vēders saniķojies, — Vurgks viņu pārtrauca.
— Es laikam … atvaino man.
Un Peka jau bija palicis pie galda viens.
Kad mūzika apklusa, neatgriezās arī dejotāju pāris.
Peka, būdams krietni sasviķojies, palūkojās apkārt, tad pameta skatienu debesīs. Debesis bija apmākušās, mēness nozudis aiz drūmiem mākoņiem. Vai viņa viesu pēkšņā pazušana bija saistīta ar to? Varbūt viņi aizgājuši uz bufeti?
Kad Peka bija izdzēris savu alu, viņam kļuva garlaicīgi. Viņš arī saprata, ka tas nav bijis diez cik glīti — atstāt viņu vienu pašu. Saīdzis Peka piecēlās un sīkiem, grīļīgiem solīšiem devās uz mājām.
Nonākusi pie Pekas vasaras mājas — Grābe bija tā skrējusi, ka vajadzēja atvilkt elpu, — viņa pamanīja virtuvē degam gaismu. Droši, ka tur darbojās ekonome. Mājas durvis, kā jau tas bija gaidāms, vairs nebija aizslēgtas. Grābe vilcinājās, taču ne ilgi. Iereibušās smadzenes mudināja viņu rīkoties. Gaišreģe novilka kurpes un iegāja tumšajā gaitenī.
Ne mazāk tumšās dzīvojamās istabas sliekšņa priekšā viņa palika stāvam.
— Ādolfiņ? — Grābe čukstēja krēslainajā telpā; taču nekāds Ādolfiņš viņai neatbildēja; kārtībnieks bija nomaldījies. Pēc īsas apdomas zīlniece nosprieda, ka jātiek par katru cenu pie grāmatplaukta, lai uzzinātu, vai augļotāja šeit jau nav bijusi pirmā. Uz galda, kā Grābe atcerējās, gulēja sērkociņu kastīte. Nedrošā soli viņa devās pie galda.
Klusa sakustēšanās tumšajā telpā lika Grābei apstāties.
— Vai jūs tā esat, Smarkovna?
Atbildes nebija.
— Man laikam būs izlicies, — Grābe paskaidroja pati sev un taustījās ar izstieptām rokām tālāk. Iztrūkusies zīlniece šausmās iesaucās: viņas roka bija pieskārusies cilvēka degunam! Nezin kādu iemeslu dēļ Grābe nojauta un, kā izrādījās, pamatoti, ka šis deguns pieder nolādētās Smarkovnas sejai. Daļēji aiz bailēm, daļēji aiz citām jūtām Grābe paļāvās instinktīvai kustībai. Viņa cieši ieķērās satvertajā degunā. Deguna īpašniece parādā nepalika. Daļēji aiz sāpēm, daļēji aiz citām jūtām viņa ne mazāk sāpīgi iekoda Grābei rokā. No šīs bezkaunības Grābe pilnīgi zaudēja pašsavaldīšanos. Zīlniece iekšēji iegaudojās aiz niknuma un gribēja visā nopietnībā mesties virsū neredzamajai ienaidniecei. Taču viņa uzgrūdās kādam galdam, uz kura stāvēja kristāla vāze ar skaistām papīra tulpēm. Vāze šķindēdama nokrita uz grīdas. Ekonome virtuvē, protams, saausījās, un, kad Peka ienāca dārzā, viņa jau sagaidīja to pie vārtiem.
— Pekas kungs, Pekas kungs, mūsu mājā ir zagļi, kramplauži! Viņi grib mūs aplaupīt, viņi grib mūs noslepkavot!
— Mieru, Egles kundze, pirmām kārtām mieru un bez panikas, — namsaimnieks vīrišķīgi sacīja klabošiem zobiem. — Es paņemšu no garāžas savu veco medību bisi, tad dosimies kramplaužiem uzbrukumā. Es nostāšos ārā pie loga, jūs ieiesiet mājā un iededzināsiet gaismu.
— Ko, par četrdesmit latiem mēnesī man neapbruņotai un neaizsargātai jālien tumšā laupītājalā? Nē, Pekas kungs, mana dzīvība tomēr ir vairāk vērta.
— Bet, Egles kundze, tādā situācijā taču nedomā par naudu.
— Nedomā, ja tās ir tik, cik jums. Ja tās nav, kā man, par to domā nemitīgi.
— Es neesmu nekāds necilvēks, Egles kundze. Ja viss beigsies labi, jūs dabūsiet papildus desmit latus.
— Desmit latus? Pat par simtu es nepakļautu sevi tādām briesmām. Ja esat tik drosmīgs, tad ejiet jūs ar savu šaujamo mājā, bet es nostāšos pie loga un uzmanīšu, lai jums nekas nenotiek.
— Labi, ejam abi divi pēc bises, un tad… abi iesim iekšā.
— Jūs tomēr iesiet pa priekšu, — Egle palika pie sava, kad abi ar apbruņoto namsaimnieku jau bija nostājušies pie ārdurvīm.
Peka pielādēja bisi un, cik klusu vien varēdams, pirmais ienāca tumšajā, ar celiņiem izklātajā mājas priekšnamā, un zagās gar sienu uz dzīvojamās istabas durvīm, kas stāvēja pavērtas spraugā. Viņš iebāza pa spraugu bisi pavisam tumšajā istabā un drošsirdīgi čukstēja:
— Rokas augšā! Un, kurš kustēsies, to es tūliņ nošaušu!
Taču liktenis viņu no šāda grēka pasargāja. Rupjā vīrieša
bnlsī tika izgrūsts kāds lāsts, un bise viņam izkrita no rokām. Tajā pašā mirklī istabā iedegās gaisma. Peka bija tā pārsteigts, ka nespēja pateikt ne vārdiņa. Istabā stāvēja miesnieks Bulduris un Grābe.
— Ak, labi, ka jūs nākat, Pekas kungs, — Grābe stostīdamās sacīja, — es jau domāju, ka jums būs kas noticis.
— Kam tad bija jānotiek? — Peka lūkojās apaļām karpas acīm.
Grābe, kā palīdzību meklēdama, paskatījās apkārt. Sev par izbrīnu viņa konstatēja, ka Smarkovna no istabas ir pazudusi. Zīlniecei ilgi vairs domāt nevajadzēja.
— Sī… šī Smarkovna, — viņa pazemināja balsi, — grib jūs noslepkavot, Pekas kungs. Tikai, lūdzu, nenododiet mani, citādi es nekad vairs nevarēšu būt droša par savu dzīvību.
— Jā, arī es drāzos pakaļ šai noziedzīgajai personai, — miesnieks paskaidroja, saprazdams, kādu iespēju dod Grābes stostī- šanās. — Sī augļotāja tīko ne tikai pēc jūsu naudas, viņa tīko arī pēc jūsu kailās dzīvības.
— Bet kāpēc Smarkovnas kundze kāro pēc manas dzīvības? — mājas saimnieks iesaucās.
— Jo viņa — to cs varu apzvērēt, liekot roku uz Bībeles, - slimo ar noziedzīgu gara slimību, — Grābe paskaidroja. — iv.*<' es nesen biju pie Smarkovnas, viņa man uzticējās, ka gribot apprecēt kādu mantīgu vīru bez galvas. Izbijusies es viņai vaicāju, kurš tad būtu šis viņas izredzētais. Viņa tikai smējās. Tas esot kāds namsaimnieks, kuru Ķēniņa ielā visi pazīstot. Tacl man bija skaidrs, un tāpēc, tikai tāpēc ir mūsu šīsdienas apciemojums un viss pārējais. Citādi — vai tiešām jūs ticat, ka tāds vīrs kā Buldura kungs, miesnieku biedrības meistars, un tāda sieviete kā es, grafoloģe ar licenci, būtu gribējuši pie jums ielauzties?
— Neticami jau nu tas būtu, — Peka piekrita. — Bet kāpēc jūs nebrīdinājāt mani uzreiz no šīs personas?