— Bet kur tad ir šī persona? — Peka kļuva arvien nedrošāks.
— Jā, kur gan viņa varētu būt paslēpusies? — Grābe pavērās apkārt. — Mēs paši savām acīm redzējām, kā viņa te ielavījās, tas nozīmē, ka viņai jābūt mājā, citādi tas nemaz nav iedomājams.
— Viņa katrā ziņā ir kaut kur noslēpusies, — miesnieks sacīja.
— Tad mums tūliņ ir jāpārmeklē māja. — Peka drošsirdīgi noliecās, lai paskatītos zeņi dīvāna, kad atskanēja zvans. Viņš devās atvērt un atlēca soli atpakaļ. Durvīs stāvēja Smarkovna.
— Piedodiet par traucējumu, Pekas kungs, — viņa pieklājīgi atvainojās. — Es jau biju ceļā uz staciju, kad pamanīju, ka esmu aizmirsusi savu rokassomiņu. Tai vajadzētu būt verandā.
Krietnais namsaimnieks paskatījās uz Smarkovnu, kura sirsnīgi vērās viņā, paskatījās uz Bulduri un Grābi, kuru sejas pārāk skaidri pauda vainas apziņu, un pēkšņi uzbrēca abiem smalkā falsetā:
— Jūs, bezkaunīgie apmelotāji un krāpnieki, tagad es jūs ■esmu atmaskojis! Par šo gadījumu es dievagodavārds ziņošu policijas valdei! Un tagad pazūdiet, citādi…
— Bet atļaujiet! — slakteris vēl gribēja kaut ko iebilst.
— Neko es jums vairs neatļaušu, jūs, krāpnieks no miesnieku biedrības, — Peka brēca. — Pazūdiet! Un jūs arī, grafoloģiskā pļāpukule! Arā no manas mājas, prom no acīm!
Kas cits abiem atlika kā mukšus pamest neviesmīlīgo māju. Grābe aizmirsa paņemt savas kurpes; Bulduris dusmās piesarkušu seju vēl izgrūda lāstus, kad viņi jau bija ceturtdaļjūdzi prom no Pekas nama. Te viņš pamanīja, ka Grābe ir kaut ko ievīstījusi savā šallē. Tā bija vaļu grāmata! Arī Vurgks, kas viņus ceļā bija saticis, ieraugot grāmatu, no jauna atguva paļāvību. Beigas labas, viss labs, viņš sacīja, uņ trīs laimesta mednieki rikšoja uz staciju daudz labākā noskaņojumā, nekā pēc notikumiem pie Pekas varēja gaidīt.
Peka bija ieaicinājis Smarkovnu istabā. Viņš nenojauta, ka tirgotāja tikai nupat bija izmukusi caur verandas durvīm, un vaicāja, ko viņa domājot par miesnieka un Grābes neizskaidrojamo uzvedību. Smarkovna atzina par pareizāku nedomāt neko. Viņa esot ieradusies pie Pekas sakarā ar tukšo veikalu, kuru gribot noīrēt, bet tos citus viņa gandrīz nemaz nepazīstot. Turklāt Smarkovna no dusmām būtu varējusi spļaut indi. Pametusi skatienu uz grāmatplauktu, viņa bija konstatējusi, ka vaļu grāmata ir nozudusi.
Sīki izrunājusies ar Peku par veikalu, tirgotāja novirzīja sarunu uz vaļu grāmatu un izlikās, tikai tagad atklājusi, ka tā ir nozudusi.
— Peka, — viņa iesaucās, — man šķiet, es zinu izskaidrojumu! Sie nevainīgie viesi jums ir nozaguši grāmatu.
Peka savilka muļķīgu sejas izteiksmi. . — Jā, grāmatas vairs nav. Bet kāpēc viņiem tā nepieciešama?
— To es nezinu, — Smarkovna meloja. — Bet es katrā ziņā esmu gatava apzvērēt, ka viņi bijuši šeit tieši šīs grāmatas dēļ.
«Ādolf, te tā ir,» es pirmiņ dzirdēju čukstam kāršu licēju. «Centies to klusītēm paņemt!»
— Bet kādam nolūkam?
— Ja jūs to gribat uzzināt, tad atliek tikai viena iespēja: jādzenas laupītājiem pakaļ!
Peka, pamazām atžilbis, lēnām pamāja. Savas domas par visu to un arī par Smarkovnu viņš skaļi neizpauda.
— Jums taisnība, — namsaimnieks sacīja. — Es tūliņ iedarbināšu mašīnu. Līdz dzelzceļa stacijai ir astoņi kilometri, un mēs šos zagļus īsā laikā panāksim. Pagaidiet mani šeit, es tūliņ atkal būšu klāt.
Peka izsteidzās laukā, un Smarkovna, ļauni, tomēr apmierināti smīnēdama, dzirdēja, kā nočīkst garāžas durvis, kā tiek iedarbināts auto. Šis ļoti modernais fords ar augstiem sēdekļiem bija Pekas lepnums. Pēkšņi smīns Smarkovnas sejā izdzisa. Motora rūkoņa kļuva tālāka un tālāka, līdz izgaisa. Peka, šis zemiskais neģēlis, bija pametis viņu un aizbraucis viens.
Nespēdama citādi atbrīvoties no savām dusmām, Smarkovna paķēra tintes pudeli, kas stāvēja uz palodzes, un nolēja melno šķidrumu pāri grāmatu rindai uz etažeres un atlikumu iegāza bufetes atvilktnē, kur glabājās galdauti un citi linu audekli. Tas viņai sagādāja cik necik gandarījuma.
Garnadzīgajai Grābei, kaut arī viņai basām kājām nācās rikšot starp miesnieku un savu kārtībnieku, garastāvoklis bija lielisks. Viņa piespieda vaļu grāmatu kā zīdaini pie savām kuplajām krūtīm, nešaubīdamās, ka lielais laimests viņai ir rokā.
Kad visi trīs bija gājuši apmēram pusstundu, viņi pamanīja ceļa malā iebraucamo vietu, kuras viesistabā vēl dega gaisma, un devās iekšā.
Kad patvāris ar pasūtīto tēju stāvēja uz galda un krodzinieks bija aizgājis, Grābe vairs nebija noturama. Viņa aplēja grāmatas iesējumu ar verdošo ūdeni, uzmanīgi atrāva atmiekšķēto mākslīgo ādu no kartona …
Taču viss izrādījās velti. Ne lozes, ne lozes skrandiņas iesējumā nebija.
209
Neveiksminieku vilšanās pārauga niknumā. Šis niknums pie-
14 — 1547
ņēmās spēkā, jo cerības, kas viņus mudinājušas braucienam uz Ogri, tagad šķita pagalam muļķīgas.
— Es jau no paša sākuma šaubījos, vai par to lozi nav kaut kas safantazēts. Un, lūdzu, še tev! Nekas cits kā kauns un blamāža, turklāt var sekot ziņojums par mājas miera traucējumu, — miesnieks rūca.
— Loze noteikti ir kādā citā grāmatā, — kārtībnieks sacīja.
— Man pietiek ar šo vienu, — miesnieks kļuva arvien dusmīgāks. — Ir zināmi gaišredzīgi cilvēki, kuriem var iestāstīt jebkuras muļķības, taču ne man, reāli domājošam veikalniekam.
— Tos zināmos cilvēkus jūs laikam mērķējat uz mani? — Grābe aizkaitināta vaicāja.
— Varbūt uz mani? — norūca viņas līgavainis. — Tad es gribētu tikai atgādināt, ka zināmi citi, tā sauktie reāli domājošie cilvēki, bija tikpat pārliecināti par lozes esamību.
— Bet es negribētu neko citu, kā tikai atgādināt, ka viena attiecīga persona pat sapuvušos cūkas kaulus cēla gaismā kā slepkavības netiešus pierādījumus.
— Attiecīgā persona tikai izpildīja savu pienākumu, kamēr ir citas attiecīgas personas, kas pārtiek no krāpšanas un pārdod cilvēkiem svaigas mantas vietā sapuvušu.
— Vurgk, es jūs brīdinu, nevajag šodien pārbaudīt manu pacietību.
— Un es brīdinu jūs, Bulduri, mans garastāvoklis šodien var sagādāt jums nepatikšanas.
— Jūsu garastāvoklis man ir bijis nebijis vai, pareizāk sakot, pie vienas vietas.
— Zelma! — Vurgks piecēlās. — Ar šo cilvēku mums tālāk vairs nav pa ceļam.
— Pirms aizeju, es jums gribu teikt tikai vienu: ja liktenis jūs kādreiz vēl vestu mana skārņa virzienā, tad griezieties laikus apkārt. Citādi var gadīties, ka es jūs sajaucu ar cūku, kas jau pārdalīta uz pusēm. — Miesnieks smagiem soļiem gāja uz durvīm. Taču viņš vēl nepaguva pieskarties pie kliņķa, kad durvis atsprāga vaļā un viesistabā ienāca Peka.
Nav nozīmes atkārtot visus tos vārdus, kas tika pārmīti viņa, Vurgka un Grābes starpā. (Bulduris bija ar gudru ziņu aiz
laidies.) Nav nozīmes atkārtot draudus un jautājumus, ar kuriem Peka izdibināja, ko nozīmē šī grāmatas mērcēšana. Vurgks bailēs par savu vietu klāja vaļā visu, ko domājās zinām par laimesta afēru. Peka kļuva arvien rāmāks. Septiņdesmit tūkstoši latu? Un šis laimests vēl joprojām varēja atrasties kādā ■citā grāmatā, kuras pārdevis Staubiņš? Viņa galvā brieda kāds lēmums.
Kad Peka atkal iekāpa savā fordā, -viņa ceļš veda nevis atpakaļ uz vasarnīcu, bet gan taisni uz Rīgu.
Vurgkam un viņa nākamajai sievai vajadzēja doties tālāk kājām. Grābei tas bija sevišķi grūti. Pirmkārt, tāpēc ka viņai nebija kurpju, otrkārt, tāpēc ka viņas nākamais vīrs nejuta līdzi viņai ciešanās. Kamēr zīlniece vaidēdama kliboja kārtībniekam blakus, viņš rupji uzbrēca, lai viņa galu galā izbeidzot činkstēt un vaimanāt un nenokaitinot viņu vēl vairāk.
— Bet manas kājas ir vienos pušumos, Adolfiņ! Ak dievs, labāk es būtu nomirusi nekā cietusi šīs mokas!
— Ja tu esi tik stulba, ka vari aizmirst pati savas kurpes, tad manis pēc mirsti tepat uz līdzenas vietas, tikai pasargā manas ausis no šīs kunkstēšanas.
Grābe apstājās un izvalbīja lielas govs acis, kurām vajadzēja paust viņas bēdas un šausmas. •