Pops apstājās. Vistu ellišķīgā klukstēšana bija svēto tēvu satraukusi, un viņš nolēma paraudzīties, kas noticis vistu kūtī.
Atvēris vistu kūts durvis, pops pārsteigts konstatēja, ka viņa mājputniem šausmas nav uzdzinis nedz kaķis, nedz kāds cits plēsoņa. Satraukums bija izcēlies bez kāda nopietna iemesla.
— Dīvaini, pavisam dīvaini, to es nesaprotu, — ļaundari dzirdēja popu murminām. Tad viņš atkal uzņēma ceļu uz baznī- celi.
— Iešmauciet dārzā! — Vovka mudināja draugus. — Kad vistas atkal sāks kladzināt un pops atgriezīsies, vienam no jums jāskrien uz baznīcu un jāpaņem grāmata. Tu to varēsi, Erik?
Par spīti savai tieksmei darboties, Ēriks vilcinājās.
— Un ja nu baznīca ir aizslēgta?
— Tad jāierāpjas cauri mazajam lodziņam piebūvē, — Ļovka viņam paskaidroja. — Se, ar nazi tu atmūķēsi bez bēdu.
— Bet… tā taču ir ielaušanās un turklāt vēl baznīcā.
— Dievs tev palīdzēs, — Vovka sacīja. — Taisnīgajiem viņš vienmēr palīdz. Bet tagad aiziet, citādi būs par vēlu.
Ēriks izslīdēja dārzā, un, kaut ari stingri lija un koki pilēja no slapjuma, viņš, nometies uz visām četrām un noslēpies aiz jāņogu krūmiem, rāpās popam pakaļ.
Kad tēvs Sergejs bija nogājis jau krietnu trešdaļu ceļa, Vovka atkal ņēmās baidit vistas ar grābekļa kātu.
Tēvs Sergejs no jauna apstājās un ieklausījās. Iztramdīto vistu kladzināšana lika viņam atgriezties pie šķūņa.
Viņš domāja un domāja, taču arī šoreiz nespēja rast iemeslu olas dējošo dieva radību satraukumam. Ar izbrīnā pavērtu muti pops lūkojās uz vistām, kas mežonīgi plivinājās viņam apkārt, pārmeta krustu un secināja:
— Man trūkst vārdu, gluži vienkārši trūkst vārdu. Varbūt negaisa tuvošanās tām uzdzen tādas bailes? — draugi dzirdēja viņu minam. Taču arī šis izskaidrojums nebija pareizs. Jo zibens un tūlītējais pērkona grāviens gan lika popam satrūkties, bet nekādi neiespaidoja viņa vistas.
— Tagad es vispār nekā vairs nesaprotu, — tēvs Sergejs murmināja. — Varētu nodomāt, ka mani kāds gluži vai ar varu censtos atturēt no mana nodoma. Bet es taču to nedaru aiz mantrausības vai savtības, un tāpēc es tagad iešu, kaut arī no šīs noburtās vistu kūts atskanētu bazūnes.
Viņš atkal pārmeta krustu un aiztraucās prom, ka mūka tērps noplīvoja vien. Vovka varēja ar grābekļa kātu urķēt, cik traki vien gribēja, vistas varēja kladzināt, cik skaļi vien spēja, pops skrēja uz priekšu un atpakaļ negriezās.
Viņam, protams, bija atslēga, ar kuru viņš varēja atslēgt baznīcu. Vīraka un nodegušu vaska sveču smārds nomierinoši iecirtās viņam nāsīs. Dažas reizes nošķaudījies, v tēvs Sergejs iegāja mazajā baznīcas jomā.
Baznīca bija būvēta pirms vairākiem gadu desmitiem, kad Ķēniņa ielā vēl neslējās sešstāvu nami. Tolaik Ķēniņa iela bija kluss, vecu koku ieskauts zemesceļš, kas veda uz vecticībnieku klosteri. Mazā baznīciņa bija uzbūvēta birzs vidū, kurai apkārt pletās gan sliktāk, gan labāk iekopti tīrumi. Neraugoties uz trokšņaino pilsētas kņadu, kas bija aizdzinusi kādreizējo dabas klusumu un apcerīgumu, baznīca saglabāja līdz pat šai dienai vientiesīgas ticības elpu.
Laika zoba saēstās un ķirmju sagrauztās sienas bija apkarinātas ar svētbildēm, kas lielākoties bija cēlušās no aizkustinoši bērnišķīgās kādreizējo mūku mākslas un ticības izpratnes. Dievmātei, kas tur rokās Jēzus bērniņu un ar dusmām secina, ka viņas tikko ievīstītais puisēns atkal ir nokārtojis savas darīšanas autiņos, bija jaunas zemnieku sievas seja. Pūķis, ko nogalina svētais Serafims ar šķēpu, izskatījās pēc pārlieku milzīgas sliekas, kas dīvaina dabas untuma dēļ staigā uz vārnas kājām. Un līdzīgi bija arī-ar citiem attēliem. Sevišķi uzkrītošs bija svētais Masarions, audēju un audumu krāsotāju aizstāvis. Vai nu māksliniekam bija izbeigušās īstās krāsas, vai ari viņš gribējis simboliski pasvītrot Masariona nozīmi ar neparastu krāsu salikumu: viņa bārda spīdēja gaiši zaļa, seja oranži dzeltena, svārki indīgi lillā, kurpes debesu zilas. Bet kāda vaina? Svētais, krāsains kā varavīksne, izskatījās ļoti apmierināts, un droši, ka arī no viņa lūdzēju puses nebija pausts nekāds sašutums. Attēls joprojām karājās savā vietā līdzās citiem svētajiem, kas vairāk vai mazāk labvēlīgi noskatījās lejup uz ceļos- nokritušajiem ticīgajiem.
Grēcīgais pops nometās dievmātes priekšā cejos un apzvērēja vēlreiz, ka paturējis grāmatu nevis aiz mantrausības, bet tikai aiz pašaizliedzīgas vēlēšanās pusi no ieguvuma atdot draudzes trūcīgajiem. Zibens izgaismoja šauros, raibos baznīcas logus, izbiedēdams popu. Viņš pārmeta krustu sešas reizes pēc kārtas un devās uz baznīcas svētāko vietu, uz sakristeju. No turienes svētais tēvs iegāja ģērbkambarī, kur stāvēja galds, daži krēsli un skapis mises piederumiem un tērpiem. Te bija vēl tumšāks nekā baznīcas jomā, jo gaisma ielija tikai pa mazu lodziņu.
Tēvs Sergejs, labi pazīdams telpu, pietipināja pie skapja, atslēdza to vaļā un izņēma «Kāda vecticībnieka tikumību».
Un Ēriks — kur bija paslēpies Ēriks?
Izdzirdot tuvojamies popa st>lus, viņš bija iespiedies stūri blakus skapim un turējās klusu kā pelīte. Zēns novēroja, kā pops paņem grāmatu, kuru viņš veltīgi bija meklējis, un neredzēja nekādu iespēju izraut mantkārīgajam dieva kalpam laupījumu no rokām. Taču visjaunākais bija neciešamā kņudēšana mugurā. Viņš berzēja muguru pret sienu, kņudēšana pārgāja uz kāju pirkstiem. Ēriks bez žēlastības kāpa pats uz savām kājām, kņudēšana, arvien' neizturamāka, meklēja jaunu darbības vietu un atrada to vienā no visjutīgākajām vietām — degunā. Prātu varēja zaudēt, asaras sprāga vai no acīm. Ēriks mīcīja savu degunu, it kā tas būtu no gumijas, iebelza tam ar dūri, urbināja to izmisumā ar pirkstu, nekas nelīdzēja, bija jāšķauda.
Šķaudiens, kas atskanēja no viņa deguna, radīja negaidītu iespaidu uz popu. «Kāda vecticībnieka tikumība» izkrita tēvam Sergejam no rokām, un viņš palika nekustēdamies stāvam. Arī Ēriks nekustējās. Zēns gaidīja, ka pops viņu kuru katru mirkli atklās. Tēvs Sergejs labu brīdi blenza uz tumšo stūri, no kurienes bija nācis šķaudiens, taču vairāk neko nedarīja. Vai viņam bija bail? Tā likās. Tad pops pēkšņi noliecās, paķēra grāmatu un drāzās, ko kājas nes, uz baznīcas izeju. Lai cik zaimojoši tas liktos, viņš laukā jutās drošāk un visu nešķīsteņu mazāk apdraudēts nekā zem dievnama jumta.
Pēdējā akcija popa mantrausības dēļ bija cietusi neveiksmi, tas aizkaitināja Vovku un viņa draugus līdz neprātam. Zēni bija sapulcējušies aiz dēļu sētas, kas nošķīra popa dārzu no viņu pagalma, un lūrēja pa spraugu uz nameli ar stikla verandu.
Kā vecs jūras laupītājs Vovka apbēra garīdznieku ar dažnedažādiem lāstiem.
— Ir gan muldoņa! Un tāds vēl sprediķo cilvēkiem dievvārdus! Katram vārdam viņa rīklē vajadzētu pārvērsties par krupi!
— Tas viss ir jauki un labi, — Ļovka viņu pārtrauca, — bet ko tas mums līdz? Viņam ir grāmata, bet mums tās nav.
— Mēs viņam vienkārši uzbruksim un izrausim to ar varu.
— Un pēc tam? Nonāksim grūti audzināmo namā un varēsim dažus gadiņus rīt auzu tumes.
— Uzbrukums te neder, — Jānis atbalstīja Ļovku. — Jāizdomā kaut kas cits.
— Varbūt derētu pamēģināt ar aizkapa balsīm? — ierosināja Ēriks, kurš piedalījās šajā izšķirošajā apspriedē, par spīti briesmām, ka viņu kāds no īrniekiem varētu atklāt.
— Uz aizkapa balsīm viņš neiekritīs, — Vovka sacīja. — Jāizdomā kaut kas oriģinālāks.
— Tavas mūžīgās oriģinalitātes! — Ļovka tik tekoši izrunāja sarežģīto svešvārdu, it kā latīņu valoda būtu viņa mātēs valoda. — Tās mums ir sagādājušas pietiekami daudz klapatu. Manuprāt, jāiet un tik ilgi jāmēģina apelēt pie popa sirdsapziņas, kamēr viņš atdod naudu. Un, ja ne, piedraudēsim ar policiju.
Labāka priekšlikuma nevienam nebija. Zēni ierāpās cauri sētai dārzā un manījās uz koka māju.
Pops stāvēja virtuvē pavarda priekšā un urķējās pa lielo skārda katlu. Ar putu smeļamo karoti viņš izvilka grāmatu no katla un nolika to uz virtuves galda, lai rūpīgāk izskatītu. Uzmanīgi viņš sadalīja grāmatu pa daļām un beidzot izvilka kaut ko baltu. Tā bija aploksne, kur Zvaigznītes tēvocis bija ielicis naudaszīmi!
— Viņam tā ir rokā! — Vovka novaidējās. — Ja viņš neatdos naudu, es viņam sprandu aplauzīšu!
Taču tik traki nebija, un Vovka iztika bez auzu tumes audzināšanas iestādē. Atplēsis aizlīmēto konvertu, pops tajā atrada tikai zīmīti, kas bija aprakstīta ar nesalasāmiem vārdiem, nekā vairāk! Viņš stāvēja, kā smaga likteņa trieciena ķerts, tad novēlās uz krēsla; vilšanās bija tik smaga, ka atsacījās klausīt kajas.
Tā kā naudas aploksnē nebija, sagruva arī zēnu pēdējā cerība. Teju, teju viņus botu uzveikusi dziļa sakāves sajūta, kad dārzā atskanēja soļi. Zēni noslēpās aiz dekoratīvas koka sēnes un, ne pa jokam apstulbuši, pamanīja, ka popa mājas virzienā dodas kāds vīrietis, ar kura uzrašanos viņi bija rēķinājušies vismazāk. Tas bija namsaimnieks Peka.
Verandas durvju priekšā viņš apstājās un vairākkārt pieklauvēja. Beidzot pops atvēra un ielaida ciemiņu.
Vovka piedāvājās par šo apmeklējumu noskaidrot kaut ko tuvāk. Viņš aizrāpoja līdz mājas stūrim un no turienes uz verandu. Zem verandas stikla sienas zēns notupās un klausījās.
Jau pirmie vārdi, kurus Vovka sadzirdēja no namsaimnieka mutes, piesaistīja viņa uzmanību. Neticami, bet fakts: ceļā bija devies vēl viens laimesta mednieks.
— Es nāku pie jums ar mazu lūgumu, godātais tēv Sergej, — Vovka dzirdēja namsaimnieku sakām.
— Esmu kurā katrā laikā jūsu rīcībā, godātais Pekas kungs, — pops atbildēja, tik tikko valdīdamies.
— Pie mūsu grāmatu tirgotāja Staubiņa es pirms neilga laika redzēju kādu grāmatu, — Peka turpināja, — tā saucās, ja nemaldos, «Svētā tikumi». Sī grāmata, kas pieder jums, mani interesē vairāku iemeslu dēļ, tāpēc arī gribēju lūgt, vai jūs man nevarētu to aizdot.
— Kāpēc tad jūs interesē šī grāmata? — Popa acis kļuva šauras. — Cik man zināms, jūs taču esat protestants, godātais Pekas kungs.
— Jā, godātais tēvs, bet mani vajā šaubas, vai tā ir īstā ticība. Tāpēc arī es lūdzu šo grāmatu. Tai jādzēš manas šaubas un jānorāda man pareizais ceļš.
— Cik ļoti es vēlētos jums palīdzēt, — pops nopūtās, — diemžēl es jums to grāmatu nevaru iedot.
— Vai tad jums tās vairs nav? — Peka vaicāja un pagrieza galvu uz durvju pusi.