— Ak dievs! — Pamāte sasita plaukstas. — Kravas telpā
uz Zanzibāru! Pēc tāda viņš izskatās, nošmulējies un netīrs.
— Es gribu uz Āfriku, — Ēriks atkārtoja trešo reizi. — Mani šeit neviens neciena un vienmēr lamā, tāpēc es gribu atpakaļ uz kuģi, es gribu braukt uz Āfriku.
— Bet Erik, bērns! — Upīštēvs piespieda dēlu pie krūtīm.
— Redzi, Erik, vecāku mājā tomēr ir visjaukāk, ar to nevar sacensties neviena Āfrika, — Vovka izjusti sacīja.
Un šoreiz Ēriks vairs neteica, ka grib uz Āfriku. Toties viņš smalki aprakstīja Rīgas ostu un kuģi, kurā bijis noslēpies, un kā viņu pēdējā brīdī atraduši jaunie draugi, un kā viņš ticis izglābts no bojāejas.
— …citādi manas mirstīgās atliekas jau drīz vien kaltētos tropu saulē.
Upīštēvs no izbrīna purināja galvu, taču varēja redzēt, ka viņš par dēla piedzīvojumiem ir gluži vai lepns. Tā Ērikam nenācās grūti skart jautājumu, kas bija viņam un viņa draugiem svarīgs. Zēni gan esot viņu no postošā Āfrikas brauciena izglābuši, taču nonākuši konfliktā ar ostas policiju, kas pierakstījusi to vārdus, lai no katra iekasētu pa pieciem latiem soda naudas.
Ēriks dabūja piecpadsmit latu un piecus latus pa virsu, lai varētu savus draugus pacienāt ar saldējumu un aizvest uz kino.
Kad Ēriks bija nomazgājies un pārģērbies, viņš kopā ar zēniem, priekā starodams, devās prom. Viņi gāja uz grāmaisie- tuvi, lai paskatītos, vai tur nav atnākusi Zvaigznīte. Simt latiem vajadzēja meiteni atbrīvot no visām bailēm un raizēm.
Zvaigznīte bija atnākusi, un Vovka nespēja atturēties neteicis īsu uzrunu, jo naudas nodošana, kā viņš sacīja, esot emocionāla kulminācija viņu cīņā par taisnību un pret netaisnību.
Taču emocionālā kulminācija sekoja tikai tad, kad pie darbnīcas sliekšņa parādījās Peka. Uzreiz varēja redzēt, ka viņš dārgi nopirktajā grāmatā loterijas biļeti nav atradis un ar karsti kūpošajiem kartona gabaliem apsvilinājis tikai pirkstus. Zibenīgā apjausma, ka piedzīvotā iekrišana nav notikusi bez
Vovkas «zagļu bandas» līdzdalības, pamudināja viņu steigties- uz grāmatsietuvi, kur varētu būt bandas paslēptuve.
Zēnu izskats, šķiet, apstiprināja namsaimnieka nojautu. Viņš šņākdams pavaicāja Zvaigznītei, vai viņas tēvocis joprojām sēžot cietumā un kā būšot ar īres naudu. Viņš negaidīšot nevienu dienu ilgāk, un, ja rīt meitene nevarēšot samaksāt, tad viņai jāpazūd ar visām mantām, jo viņš gribot attiecībās beidzot ievest kārtību.
— Jūs varat to dabūt, ja jums labpatikas, apsēdieties tur pie galda un izrakstiet kvīti par simt latiem, — Zvaigznītes vietā atbildēja Vovka tik dižmanīgi un augstprātīgi, it kā viņam simt latu būtu tīrais sīkums.
Pekām likās, ka viņš ir pārklausījies.
— Man jāizraksta kvīts? Es gribu redzēt tos simt latus.
— Apskatīt jūs tos varat arī bez kvīts. — Vovka novicināja viņam naudu gar degunu. — Bet saņemt tikai pret kvīti.
— Kur jūs dabūjāt naudu?
— Tur, kur naudu dabū, — Vovka izvairīgi atbildēja, bet nemaz ne apjucis.
Kas Pekām cits atlika kā apsēsties un izrakstīt kvīti. Vovka to pārbaudīja ar baņķiera sejas izteiksmi un pēc tam pasniedza namsaimniekam netīrās naudaszīmes.
Un tad bumba sprāga. Aplūkojis naudu tuvāk, Peka sastinga, asinsvadi uz viņa pieres piebrieda.
— Tā taču ir manis paša nauda, kas man nupat tika izkrāpta! Kur jūs to dabūjāt, atzīstieties, citādi… — viņš saķēra Vovkas ausi, — es jums visiem noraušu ausis un pasaukšu policiju, un likšu uz vietas apcietināt, jūs, noziedznieki, laupītāju varza, krāpnieku banda!
Tas bija pavērsiens, ko neviens no mūsu draugiem nebija paredzējis. Pekas bļāvieni ielauzās svētdienīgi miegainajā pagalmā, sētas nama logos parādījās galvas, no visiem kaktiem un stūriem saskrēja cilvēki, starp viņiem zārcinieks Romis, avīž- niece Malvīne, skārdnieku zellis Alfons un mūrnieks Zirnis, kas bija sēdējis pagalmā saulē un spēlējis harmonikas.
Beidzot Vovkam izdevās atbrīvot savu ausi, un viņš neapšaubāmi būtu izmantojis izdevību aizmukt, ja tikai, jā, — ja tikai nebūtu te bijusi Zvaigznīte. Meitenes skatiens — un kā gan citādi tas varēja būt — lika varonim atkal atjēgties.
— Mēs neesam izdarījuši neko nelikumīgu, — viņš vērsās pie kopā saskrējušajiem īrniekiem. — Viņš, Pekas kungs, gribēja Zvaigznīti aplaupīt un izdzīt uz ielas, viņš izkrāpa no popa Sergeja grāmatu, kurā vajadzēja būt Sarkanā Krusta lielajai lozei.
Viss, ko Vovka sacīja, likās ļoti nesakarīgi, taču lielās lozes pieminēšana sakarā ar netīkamo namsaimnieku lika īrniekiem saspringti ieklausīties.
— …viņi visi, kārtībnieks un kāršu licēja, un Bulduris, un pat pops un Pekas kungs, medīja grāmatas kā lija nevainīgu cālīti, — Vovka kliedza. — Un pirmīt, kad Peka apmeklēja popu, pat mirusī Bezsvetova tika piesaukta šajā loterijas afērā par liecinieci …
— Tas viss nav nekas cits kā meli, — Peka ķērca, — nekrietna apmelošana!
— Es nevienu neapmeloju, es runāju tīru patiesību, — Vovka> viņu pārkliedza. — Pirmīt pie popa — vai jūs tur neapgalvojāt vārds vārdā, ka vecā Bezsvetova, gatavais indes maiss, nāk katru nakti jūs apciemot, gaismas apmirdzēta, svētā izskatā? Un ka viņa jums devusi padomu kļūt par svēto un turpmāk vairs neizspiest naudu no saviem īrniekiem? Un, kad pops no jums par grāmatu pieprasīja tūkstoš latu, ko jūs tad atbildējāt? Jūs varot dot tikai divdesmit, jo mirusī Bezsvetova jums esot aizliegusi maksāt vairāk. Par to pops kļuva nikns un sacīja, ka Bezsvetova, mirusi vai dzīva, svēta vai ne, vienmēr runājusr muļķības, — Vovka iekaisa. Apbrīns Zvaigznītes acīs cēla viņa pašapziņu gluži vai bīstamos augstumos. Kā Romas orators viņš nobeidza savu runu, norādīdams uz Peku:
— Un, ja arī viņš liktu mani iemest cietumā, es darīšu zināmu pasaulei patiesību kaut vai cauri sešu metru bieziem mūriem, patiesībai jānāk gaismā, nevis jāslēpjas žurku alās!
No pārliekas balss piepūles Vovka bija gluži aizsmacis, un gluži aizsmakuši no kliegšanas un smiešanās bija arī cilvēk» ap viņu. Peka, dzeltens aiz dusmām, taisījās, ka tiek laukā no darbnīcas.
Toties jo ilgāk tur palika pārējie mājas iedzīvotāji. Vovka un, kad viņam vajadzēja atvilkt elpu, Jānis, un, kad viņam vajadzēja atvilkt elpu, Ļovka, un, visbeidzot, arī Ēriks stāstīja un stāstīja par savām akcijām. Tad pēc zārcinieka Romja priekšlikuma notika naudas vākšana Zvaigznītei.
— Es gribētu vēl uzzināt tikai vienu, — Jānis skatījās apkārt darbnīcā, — kur varētu būt palikuši tie simt lati?
— Ir lietas, kas principā paliek tītas noslēpumainības plīvurā, — Vovka sacīja. — Pat visattīstītākajam intelektam tās ir neaizsniedzamas.
— Cik nu tur intelekta, ja tu runā par savām prāta spējām, — Ļovka aizrādīja. Mazliet viņam tomēr kremta, ka Zvaigznīte Vovku vien šodien redzēja.
— Nestrīdieties taču, — Ēriks centās viņus salabināt, — kad Zvaigznītes tēvocis atgriezīsies, viss noskaidrosies.
— Cerēsim, — atteica Jānis. — Un tagad man jāiet pēc Kārlīša. Ir pienācis laiks vārīt viņam pusdienās putru.
Tā beidzās mūsu draugu lielā diena. Viņi to neaizmirsa. Atkal un atkal viņi pārrunāja notikumus, kas bija saistīti ar grāmatu meklēšanu, un pat pēc diviem gadiem, kad Vovka pirmo reizi iekāpa garajās biksēs, viņiem šķita, ka tas viss būtu norisinājies nupat. Uzvilcis apģērba gabalu, kas simbolizē tikko nobrieduša vīra cienīgumu, Vovka atnāca, lai atvadītos no Zvaigznītes, grāmatsējēja Krasta un draugiem, kas bija sapulcējušies grāmatsietuvē. Ja Ēriks par kuģiem bija tikai vajadzības spiests drusku samelojis, tad Vovkam tie bija kļuvuši par sūru īstenību. Viņš bija salīdzis par kuģapuiku uz kāda tvaikoņa, un viņa pirmais reiss veda cauri Kopenhāgenai un Londonai uz Āfriku.
Sanākuši bija visi — Zvaigznīte, kas vēl nēsāja bizes, skeptiķis Ļovka, kas tagad strādāja par mācekli kādā apavu fabrikā, kādreizējais paraugzēns Ēriks, kas gāja ģimnāzijā, un Jānis, kas mācījās arodskolā par mehāniķi. Zvaigznītes tēvocis, vecais Krasts, sēdēja pie darbgalda.
Vovka, līksmu sveicienu sagaidīts, paskatījās apkārt, kur varētu apsēsties. Ar garajām jūrnieka biksēm, kurām piedevām vēl bija iegludinātas asas vīles, vajadzēja apieties uzmanīgi. Viņš atnesa sev krēslu no blakustelpas, un, tā kā sēžamais spilvens bija ļoti noputējis, viņš to nopurināja.
Atskanēja lieli smiekli. Zem šī spilvena Zvaigznītes tēvocis, pirms tika aizvests uz policijas iecirkni, bija paslēpis tos simt latus, un uz šī paša krēsla Vovka bija sēdējis, iejuzdamies detektīva lomā un saspringti domādams. Viņš tātad bija sēdējis- uz naudas ijn gudrojis, kur nauda varēja būt pazudusi.
Tas bija vienīgais, ko Vovkam īsti nepatika atcerēties, taču arī viņš iesmējās.
Līdz ar to šis stāsts ir galā.
Kas notika ar draugiem, pirmām kārtām ar Vovku, vēlāk — tas jau būtu cits stāsts.
Pēcvārds
Grūti aizvērt Borisa Djačenko stāsta «Satraukums Ķēniņa ielā» pēdējo lappusi, lai vēlreiz bridi domās nepakavētos pie mazo rīdzinieku Vovkas, Ļovkas, Ērika, Zvaigznītes, Jāņa un viņa mazā brālīša Kārlīša piedzīvojumu pārbagātajām gaitām 1936. gada pavasara nogalē. Vecajiem Rīgas iedzīvotājiem šis stāsts atsauc atmiņā viņu bērnības un jaunības dienas, bet jaunos lasītājus ieved pavisam svešādā pasaulē. Sājos vairāk nekā piecdesmit gados, kuri lasītāju šķir no stāstā tēlotajiem notikumiem, Rīgas seja ir pārmainījusies līdz nepazīšanai. Tā ir tā pati Rīga, kurā izdomas bagātais un drosmīgais Vovka ar saviem biedriem cīnījās par taisnību, un tā tomēr vairs nav tā Rīga, kurā mēs dzīvojam tagad. Pat Ķēniņa ielas vārds ir izzudis no Rīgas ielu saraksta, bet tās vietā parādījies cits nosaukums — Vāgnera iela. Taču man kā vecam rīdziniekam taisnības labad jāsaka: autora stāstā dotais ielas nosaukums nav tieši saistāms ar Vecrīgas bijušo Ķēniņa ielu. Videi, kurā risinās stāsta notikumi, nav nekas kopīgs ar Vecrīgu, bet tajā spilgti saskatāmi toreizējās Maskavas priekšpilsētas raksturīgie vaibsti. Maskavas priekšpilsētu toreiz apdzīvoja mazturīgi ļaudis •— strādnieki, dažādi amatnieki, sīktirgotāji, ormaņi. Tie bija dažādu tautību pārstāvji — visvairāk latvieši, krievi, poļi, lietuvieši un ebreji. Un šā rajona jauktās sabiedrības ikdienas dzīve diezgan krāsaini atšķīrās no Vecrīgas pelēcīgā, mierīgā ritma, kāds tur valdīja šaurajās ieliņās. Alaskavas priekšpilsētas zēni bariņos, allaž aizņemti savās nebeidzamajās spēlēs, kā dzīvsudrabs nepagurdami kustējās ielās. Tie nebija nekādi paipuisīši, ne mazums ari blēņu tika pastrādāts, bet, ja vajadzēja kādu aizstāvēt pret netaisnības pārinodarījumu, tad viņi rīkojās ar sirdsdegsmi, kā vien praz- •dami un mācēdami. Kaut arī Maskavas «forštates» zēni darīja savus darbus, kurus pieaugušie dažkārt dēvēja par nedarbiem, tomēr galu galā no viņiem izauga stipri vīri, kas Lielā Tēvijas kara laikā prata varonīgi cīnīties par savas dzimtās Rīgas atbrīvošanu no hitleriskajiem okupantiem, bet pēc kara palīdzēja savai pilsētai sadziedēt karā gūtās brūces. Atvadoties no Vovkas un viņa tuvākajiem draugiem, gribas ticēt, ka arī no viņiem izauga labi cilvēki, kas saviem Rīgas vienaudžiem darīja godu vienmēr un visur, lai kādus pārbaudījumus tiem nāktos izturēt.
Ja atceras to gadu sabiedrības gaisotni, kurā auga un veidojās Vovka un viņa draugu pulciņš, tad nevar nepieminēt, ka autors stāstā lielu vietu ierādījis policijas iecirkņa kārtībniekam Vurgkam. Viņš parādīts tik nepievilcīgā gaismā, ka lasītājam, kas nezina tālaika apstākļus, var rasties šaubas: vai patiesi kādreiz Rīgā rūpes par kārtību atradušās tādu policistu kā Vurgks rokās? Un tad man prātā nāk trīsdesmito gadu nogale, kad arī es dzīvoju Maskavas priekšpilsētā. Toreiz Daugavpils ielā atradās 9. policijas iecirknis, kurā strādāja viens no kārtībniekiem, uzvārdā Treijs. Kad stāstā «Satraukums Ķēniņa ielā» iepazinos ar policistu Vurgku, tad tūliņ atcerējos kādreizējo šā iecirkņa kārtībnieku Treiju un nospriedu, ka rakstnieks B. Djačenko laikam arī pazinis Treiju.
Man acu priekšā nekad neizgaisīs trīsdesmito gadu vasaras novakarēs desmitiem reižu redzēta aina Ludzas ielā. Toreiz pēc dienas darbiem šejienes cilvēki mēdza reižu reizēm krēslas stundās pirms došanās pie miera pulcēties uz ielas, lai paelpotu svaigu gaisu, satiktos ar kaimiņiem un kopīgi patērzētu. Vecāki cilvēki tad sasēdās ārpusē uz māju kāpnītēm, vidējās paaudzes viri un sievas sastājās turpat bariņos, bet jaunieši un bērni drais- kojās pa ielas vidu. Bija dzirdamas gan klusas, gan ska|as ļaužu valodas un smiekli, ieskanējās pa dziesmai. Bet tad piepeši viss uz brīdi apklusa un kā spējš vēja brāziens ielu pāršalca: «Treijs nāk!» Un vienā mirklī viss pārmainījās. Kailajiem stilbiem zibot, pirmie no ielas nozuda bērni, tūliņ aiz viņiem sekoja jaunieši un pieaugušie, uz kāpnītēm palika sēdam vienīgi sirmgalvji. Iela nu bija kā izmirusi, un pa to lepni, krūtis izriezis, ar savu varas zizli — gumijas rundziņu pie rokas — vakara apgaitu Ludzas ielā veica Treijs. Par viņa bardzību klīda visādas valodas, un to, ka tās acīmredzot bija pamatotas, visskaidrāk liecināja šī pārsteidzošā ļaužu reakcija. Tādēļ Vurgkam manās acīs ir liela līdzība ar Treiju. Un, J<aut arī ne visi Rīgas policisti tajos gados bija gluži kā Treijs un ne visi rīdzinieki no policista bēga, ieraugot to pretimnākot, tomēr baidīties baidījās ikviens. Visi labi zināja, ka gumijas rundziņas, kas policistiem vienmēr bija pa rokai, viņi nenēsāja, lai pušķotu savu mundieri, bet tās viņiem bija vajadzīgas ātras tiesas spriešanai… Un šo trīsdesmito gadu Rīgas īstenību stāsta autors centies parādīt, zīmējot Vurgka tēlu.