Ļovka tikai dziļi nopūtās, taču neko neteica. Lai pļāpā vien, kamēr aizrijas, viņš nodomāja.
Tomēr šī Ļovkas vēlēšanās nepiepildījās. Vovka turpināja::
— Jā gan, runa nemaz nebija par naudu, runa bija par vēstuli un par to, kas vēstulē rakstīts … Vai tu zini, Zvaigznīt?'
Zvaigznīte pakratīja galvu.
— Toties es… Es gribu teikt, ka es varu iedomāties. Vēstulē bija kaut kas tāds, kas resnajam kriminālistam varētu izpaust, ka Alkšņa kundze lasa aizliegtas grāmatas.
— Pareizi, — Zvaigznīte iesaucās. — Tēvocis man piekodināja, lai divas grāmatas es kārtīgi iepakoju un pati iedodu viņai taisni rokās.
— Bet kur ir vēstule? — Ļovka vaicāja.
— Zvaigznītes tēvocis to ir noslēpis, āmurgalva tāds.
— Un kur, atradies gudrinieks tāds?!
— Jā … to es nezinu, — Vovkam nācās atzīties. Taču jau nākamajā mirklī viņš strauji pielēca kājās.
— Tagad es zinu visu! Kad es izgāju no darbnīcas, Zvaigznītes tēvocis sēdēja šeit pie galda. Vienā rokā viņš turēja klīstera otu, un pēc kā viņš tvēra ar otru? Pēc vēstules. Un kāpēc?- Viņš gribēja vēstuli noslēpt zem zaļās mākslīgās ādas vāka. Tas jau bija apziests ar klīsteri.
— Mans dievs, un es visu grāmatu kaudzi vakar aiznesu Staubiņam, — Zvaigznīte iesaucās.
— Tad mums nekavējoties jāsteidzas pie viņa, — Vovka sacīja. — Vai tev ir šo grāmatu saraksts?
Tas Zvaigznītei bija, jo tēvocis visas grāmatas, kuras saņēma iesiešanai, mēdza atzīmēt burtnīcā. Zvaigznīte atnesa burtnīcu un uzšķīra priekšpēdējo lapaspusi. Tur bija pierakstītas visas- tās grāmatas, kuras viņa bija aiznesusi atpakaļ Staubiņam: 1. «Topoloģija galvaskausa izpētē», 2. «Vaļi un to zveja Arktikā», 3. «Transcendentāli okultā pasaules uzskata slepenās, mācības», 4. «Zaudētās ilūzijas», 5. «Kā es vāru ēst?», 6. «Kardināla mīlas dēkas», 7. «Dziesmas visiem gadījumiem»,. 8. «Kāda vecticībnieka tikumība».
— Grāmatā par vaļu zveju aploksne nekādā ziņā nevar būt, šī grāmata jau bija iesieta, — Vovka iesaucās. — Tātad tā var būt tikai vienā no pārējām. Un to lai Staubiņš mums atdod-
— Pulkstenis jau rāda septiņi, — Ļovka konstatēja, — veikalā vairs neviena nebūs.
— Drāžamies, varbūt tomēr kāds vēl būs. — Viņi metās laukā, bet Zvaigznīte palika darbnīcā.
Nonākuši grāmatveikalā, zēni tur satika vienīgi grāmattirgotāja palīgu. Viņš tieši grasījās slēgt veikalu. Par grāmatām zaļajā ādas iesējumā palīgs tikai zināja, ka tās bijušas iepriekš pasūtītas. Esot iespējams, ka saimnieks grāmatas šorīt agri aiznesis uz pastu, palīgs nelaipni paskaidroja, un tikai tad, kad zēni gribēja atvadīties, viņš atcerējās, ka vienu no iesietajām grāmatām paņēmis miesnieks Bulduris. Taču viņš nevarot pateikt, kura tā bijusi, un, tā kā viņš vispār radīja mazliet dumju iespaidu, draugi pameta viņu stāvam un atgriezās darbnīcā.
Tur viņi apspriedās ar Zvaigznīti, ko iesākt.
— Dzīviem vai mirušiem, mums tās grāmatas ir jādabū, — Vovka pavēstīja.
Kā aizvien, kad Vovka pieņēma kādu lielisku lēmumu, Ļovka izturējās skeptiski.
— Un ja nu Staubiņš patiesi grāmatas jau aizsūtījis, ko tad?
— Par to man vēl jāpadomā. Galvenais, lai tu man palīdzētu. Personiskās jūtas šajā grandiozajā pasākumā nedrīkst spēlēt nekādu lomu. Norunāts? — Vovka izstiepa roku, protams, neaizmirsis pamest skatienu sānis uz Zvaigznīti, kurai šo lielisko žestu vajadzēja apbrīnot. Kas cits Ļovkam atlika kā sist Vovkam saujā.
— Tā, tas nu būtu nokārtots, — Vovka sacīja. — Un tagad ņemsim priekšā Bulduri.
Ļovka viņam negribīgi sekoja.
Skārnis jau bija slēgts, un abi draugi devās uz Buldura dzīvokli, kas atradās sētas mājā otrajā stāvā. Neviens neatvēra.
— Droši vien būs aizgājuši uz kino, — Ļovka sacīja. — Nekā nevar darīt, vajadzēs agri no rīta atnākt vēlreiz.
— Nu, labi, atliksim uz rītdienu, — Vovka viņam piekrita.
Tad kundze uz galvošanu būs mājās. Tā jau guj līdz dienas
vidum, un ar viņu mums arī būs vieglāk runāt.
Nākamajā dienā Buldura kundze negulēja vis līdz dienas vidum. Nogurušai un saīgušai viņai nācās līst laukā no divvietīgās laulības gultas pēja, tiklīdz svīda gaisma. Viņas vīrs bija tēvzemes aizsargos, un viņam vajadzēja Rīgas Cēsu kazarmās piedalīties ieročmācībās. Uniforma un stulmu zābaki neiedomājami cēla viņa vīra drosmi, tāpēc Bulduris jau mājās uzsāka kareivīgu izskaidrošanos ar sapīkušo sievu.
— Kāpēc tu taisi tādas grimases? — viņš nelaipni uzbruka..
— Es vēl esmu nogurusi, — atskanēja nikna atbilde. Miesnieka kundze bija jauna, mollīga blondīne, nekādas pārestības viņa nedomāja paciest.
— Esi nogurusi vai neesi, bet es vēlos kārtīgas brokastis, — dārdošā balsī runāja uniformētais miesnieks. — Un, kad atgriezīšos, es gribu, lai būtu gatavas pusdienas. Un vispār es vēlos, lai mūsu mājā valdītu jauns gars. Visu dienu lasīt romānus — turpmāk tas vairs neies cauri. Vai skaidrs?
— Nekliedz uz mani, — Buldura kundze šņāca. — Ko tik tik visu man nesolīji, kamēr es nebiju ar tevi apprecējusies?! Urt tagad? Pat trauki man jāmazgā vienai, un, ja es gribu sev nopirkt jaunu cepuri, tu uzreiz runā par ko citu vai par to, cik viss paliek dārgs … Tā ir alga par manu uzticību!
— Bez jaunas cepures tev, protams, ir ļoti grūti būt uzticīgai? — Bulduris aizkaitināts vaicāja.
— Es nepakļaujos nekādiem kārdinājumiem, es neesmu tādai kā citas sievietes, kuras, savu vīru nesaprastas, meklē mierinājumu citur.
— Es tev arī neieteiktu to darīt. — Bulduris aizsprādzēja ap- vidukli jostu. — Tik neuzticīgu govi es uz vietas samaltu kotletēs.
Ar blikšķi viņš aizcirta aiz sevis durvis, pamezdams sievu- sarūgtinātu sirdi dzīvoklī vienu.
Lai varētu labāk dusmoties, viņa apsēdās virtuvē, uzvārīja kannā kafiju un izņēma no pieliekamā pāri palikušo torti.
Astoņos ieskanējās tepat netālu esošās vecticībnieku baznī- ciņas zvans. Tas mudināja arī Buldura kundzi beidzot ķerties» pie dienas darbiem. Taču Buldura kundze bija iegrimusi romānu burtnīcā «Kaislību nakts» un nemaz neklausījās.
Kad burtnīca bija izlasīta, viņa devās uz guļamistabu, lai atnestu savus manikīra piederumus. Viņa bija nolēmusi kaut ko darīt, viņa gribēja apvīlēt nagus. Ieraudzījusi vēl arvien ne- uzklāto gultu, kurā ērti bija iekārtojies viņas pekinietis, sieviete palika stāvam. Vai šis skats modināja viņā pienākuma apziņu? Nebūt ne. Izvandītie pēļi modināja viņā citus ideālus. Jo gluži tā, kā to mēdza iestāstīt savam vīram, viņa pret laulāto uzticību nekad nebija izturējusies. Elektriķis Bērzs šajā guļamistabā tika savedis kārtībā ne tikai kontaktligzdas.
Tagad viņš bija pārcēlies uz Jelgavu, un Buldura kundze arvien skaidrāk apjauta, cik nelaimīga ir viņas laulība. Bērza laikos bija pavisam citādi. Cik viņai toreiz bija laimīga laulība! Nekad viņai nebija grūti izturēties pret savu vīru — lopu slak- "teri — laipni, vienmēr viņa bija rūpējusies, lai vīrs rītos aizietu no dzīvokļa apmierināts, vienmēr viņa vakaros bija sagaidījusi viņu ar mīļiem vārdiem.
Bet tagad? Tādi strīdi kā šodien atkārtojās katru dienu, bezatbildīga dīkdienība Buldura kundzei kļuva par ieradumu.
Viņa pavērās pa logu uz kaimiņa, popa Sergeja, dārzu. Šķūnis šķīra dārzu no abu īres namu pagalma. Un uz šī šķūņa jumta, pat ne desmit soļu attālumā no loga, Buldura kundze pamanīja kādu jaunu vīrieti darba drēbēs. Tas bija skārdnieku Alfons, kas jau sen meta acis uz Buldura kundzi. Viņš laboja •šķūņa notekas.
Iegrimis darbā, viņš miesnieka kundzi nemaz neievēroja. Taču pietika ar to, ka jaunā kundze bija ievērojusi viņu. Aizmirsās miegainā neapmierinātība, aizmirsās strīds ar vīru, pagaisa atmiņas par Bērzu. Uzsākusi kādu dziesmiņu (klaudzieni uz jumta pieklusa), viņa apsēdās uz ķeblīša spoguļa priekšā, lai sakārtotu matus. Tā kā Buldura kundze taču nevarēja pat iedomāties, ka sveša vīrieša acs viņu vēro, viņa nometa rīta- svārkus un sāka lēnām ģērbties. Klusā balsī Buldura kundze dziedāja: «Ak, nāc, ak, nāc, mans lepnais torero.» Un viņas slēptais aicinājums nepalika nesadzirdēts. Skārdnieku Alfons viņai pamāja, bet noteka, kurai bija nepieciešams remonts, tika pamesta likteņa varā.
Tūliņ pēc tam atskanēja zvans. Smaidīdama Buldura kundze atkal uzvilka rītasvārkus un devās atvērt. Apmulsusi viņa sastinga uz sliekšņa. Surp nebija vis atsteidzies gaidītais torero, bet pie durvīm stāvēja Vovka un Ļovka, kuri gribēja ar viņu runāt.
— Kas vajadzīgs? — viņa abiem nelaipni uzkliedza.
— Mēs esam atnākuši… Mēs gribējām no jums kaut ko uzzināt, — Vovka iesāka, taču tālāk netika.