Draugi muļķīgi blenza viens otrā; tādu noraidīšanu viņi nebija paredzējuši.
— Mums jāatrod cits ceļš, tā nekas nesanāks, — Vovka saniknots sacīja, kad viņi kāpa pa trepēm lejā, lai pagalmā apspriestos, ko darīt tālāk.
Skārdnieku Alfonam, kas drāzās pa trepēm augšā, viņi nemaz nepiegrieza vērību. Cik gan izbrīnījušies būtu zēni, redzot, ka Buldura kundze viņu uzreiz ielaiž iekšā.
— Labrīt! Es nāku namsaimnieka uzdevumā. Man jāpārbauda vecās gāzes caurules, — skārdnieku Alfons paskaidroja ar smaidu, kurā palika kaut kas neizteikts. Buldura kundze lētticīgi, kāda jau viņa bija, ieveda ciemiņu virtuvē.
Kamēr skārdniekzellis lietpratīgi blenza griestos, viņš tika neuzkrītoši novērots. Ne jau velti Ķēniņa ielā šo vīru sauca par skaisto Alfonu. Viņa deguns bija gluži vai klasisks, augšlūpu greznoja šauras, apcirptas .ūsiņas, kuras viņš, būdams blonds, ar uzacu zīmuli iekrāsoja ogļu melnas. Ne mazāk pavedinoši bija Alfona kuplie, viļņainie mati, kuros viņš reizi mēnesī lika aukstās ondulācijas, un blāvi zilo, pārgalvīgi grēcīgo acu skatiens, pavēstot, ka jāpārbauda caurules arī pārējās istabās.
Buldura kundze, kas cauri puspievērtajām durvīm sekoja viņam uz guļamistabu, neviļus ietinās ciešāk savos rītasvārkos.
— Vai tad jūs nevarētu atnākt kādu citu reizi, kad mājās būs mans vīrs? Es pat neesmu vēl lāgā apģērbusies. — To sacī- daina, viņa koķeti nolaida acis un izlikās, ka būtu nokaunējusies.
Tas skārdniekam — donžuānam bija nepārprotams mājiens. Viņš pienāca cieši klāt kuplajai miesnieka kundzei un dvesa pie pašas auss:
— Tas taču ir burvīgi, ka jūsu vira nav mājās.
- Kā tā — burvīgi? — viņa izdvesa pretī.
— Jo neviens mūs netraucēs. — Skārdnieks apskāva Buldura kundzes vidukli un piespieda viņu sev klāt. Taču Alfons bija pārāk straujš un aizmirsa, ka jāiekaro arī kaut mazliet sievietes dvēsele.
— Ko jūs atļaujaties?! — Buldura kundze sašutusi izrāvās no viņa apskāvieniem. — Es esmu godīga sieviete un nevis tāda …
Skaistais skārdnieku Alfons saprata, ka viņa vētrainais uzbrukums ir bijis pārsteidzīgs.
— Buldura kundze, — viņš iesaucās balsī, kas drebēja aizturētās jūtās, — es redzu, ka man jums jāpaskaidro.
— Nerunājiet. Nekas jums nav jāpaskaidro! Ejiet!
— Nē. Man jums viss jāpasaka. — Skaistais Alfons bridi apdomājās. — Jau vairākas nedēļas es nevienu nakti neguļu ilgāk par pusotru stundu, un nepaiet ne diena, kurā meistars nelūkotos uz mani noraizējies. «Alfon,» viņš arvien saka, «kas noticis ar tevi? Tev tā trīc rokas, it kā tu pats grasītos nokniebt sev ar stangām pirkstus.» Un kāpēc es neguļu? Tāpēc, ka mana sirds kaislībā pret jums burtiski izkvēl oglēs. Vai jūs atceraties, kā mūsu skatieni pirmo reizi satikās? Jūs bijāt izliekusies pa logu un saucāt savai kalponei, lai viņa pagalmā izdauza celiņam arī otru pusi. Kopš tā mirkļa jūs esat kļuvusi par manu likteni. Dzeniet mani prom, es iešu, bet nekad vairs ncatgriezīšos. Toties, ja jūs mani uzklausīsiet, jūs izglābsiet ne tikai mani, bet arī dzīvību manai vecajai mātei, kuru es pilnīgi uzturu.
— Dievs debesīs, es pat nesaprotu, ko lai daru! — Sie mīlas vārdu plūdi Buldura kundzi svētlaimīgi satrauca.
Skārdniekzellis pavērās viņā ar ievainota tīģera skatienu, tad
tuvojās kundzei. Sprīža attālumā no drebošās miesnieka sievas viņš palika kā zemē iedzīts.
— Vai jūs vēl arvien gribat triekt mani prom?
— Es_esmu precēta sieviete, — Buldura kundze čukstēja, domādama: ja viņš tūliņ neko nedarīs, es viņu izsviedīšu pa durvīm.
— Jūs esat nelaimīgi precēta sieviete, jūsu laulība patiesībā neeksistē.
— Un tomēr …
— Un tomēr tu gribi palikt auksta un neskarta kā nejūtīga- klints?
Nē, uz tādu nežēlību Buldura kundze nebija spējīga. Līdzjūtība laupīja viņas kājām spēku, viņa noslīdēja uz gultas malas.
Vēlāk Buldura kundze sacīja:
— Tas nekad nenotiktu, ja mans vīrs nebūtu tik neaptēsts un rupjš. Ak, tas ir briesmīgi, ka man ar tādu cilvēku jādzīvo.
— Miesnieks paliek miesnieks, — Alfons atteica.
— Tu esi pavisam cits cilvēks. Tavā skatienā ir dvēsele, es jūtu, tā mii mani, — Buldura kundze dūdoja.
Alfons pameta acis rokaspulkstenī.
— Jau vienpadsmit.
- Ko, jau vienpadsmit?! Tad gan man jāpasteidzas, lai viss būtu kārtībā, kad vīrs pārnāks. Taču pēcpusdienā mūs uz galvošanu neviens netraucēs, viņam ir darīšanas skārnī.
— Ja man būs laiks, es ienākšu. — Alfons paņēma savu cepuri.
Buldura kundze viņu mīļi aizvadīja līdz durvīm.
Kad Bulduris atgriezās, sieva sveicināja viņu ar neierastu sirsnību. Noskūpstīja, gribēja zināt, kādas bijušas mācības, palīdzēja noaut zābakus. Dzīvoklis spīdēja no tīrības, teļa cepetis čurkstēja krāsnī, uz galda stāvēja kauss ar alu.
Sākumā Bulduris bija īdzīgs, taču ilgi nespēja turēties pretī tādam dvēseles siltumam. Pēc pusdienām viņš izkratīja sievai sirdi:
— Vai tu zini, kas mani šorīt sevišķi nokaitināja?
— Nu, dārgumiņ …
— Ka tu runāji par tādiem sievišķiem, kas meklē mierinājumu citur.
— Bet es to tikai pateicu, lai tu zinātu, cik ļoti man tādas lietas ir pretīgas.
— Tā arī tam jābūt, — miesnieks apmierināts teica un maigi piekļāva sev sievu …
Pēkšņi pie dzīvokļa durvīm atskanēja zvans.
Bulduris sadusmots devās atvērt.
— Atvainojiet par traucējumu.
— Mēs gribētu jums ko lūgt.
Vovka un Ļovka bija redzējuši miesnieku atgriežamies un vēlējās izmēģināt laimi pie viņa.
Nabadziņi! Pirms zēni paguva izteikt savu lūgumu, durvis viņiem atkal deguna priekšā aizcirtās.
Tas nu bija par daudz! Pat Ļovka noskaitās un piekrita draugam, ka pie šādiem cilvēkiem var kaut ko panākt vienīgi ar viltu.
Apsverot, vai tomēr nevajadzētu iet pie Staubiņa un apvaicāties par pārējām grāmatām, viņi pagalmā pie skārņa sētas ieejas pamanīja kārtībnieku Vurgku.