— Tas noteikti atnācis pēc teļa stilba, kukuļa sagribējies uz vasarsvētkiem, — Vovka nicinoši sacīja.
Un izskatījās, ka viņam taisnība. Kad Bulduris pēc īsa brīža devās uz savu gaļas veikalu, Vurgks paspēra viņam dažus soļus pretī, un abi iegāja tā sauktajā miesnieka kantorī.
— Nāc, iesim paklausīsimies, ko Vurgks sacīs. — Vovkā bija pamodies detektīva instinkts.
Ļovka pretojās. Ar policiju viņš negribēja ielaisties.
— Tātad kas jūs atvedis pie manis, Vurgk? — Bulduris bija apsēdies aiz vecā rakstāmgalda netālu no loga.
Kārtībnieks svarīgi atvēra dokumentu vākus, kurus turēja uz ceļgaliem, un izvilka no tiem aprakstītu papīra lapu.
— Mēs esam saņēmuši par jums vairākus ziņojumus, un man ir dots uzdevums noskaidrot, cik tajos patiesības.
Miesnieks uzlēca stāvus.
— Ziņojumus? Par mani?
— Diemžēl es citādi nevaru izteikties, — Vurgks sacīja bargā ierēdņa balsī. — Jūsu kādreizējais māceklis Priede pat ir iesniedzis par jums sūdzību. Jūs viņam par virsstundām esot parādā astoņdesmit latus, kurus jūs, par spīti iepriekšminētā Priedes vairākkārtējiem atgādinājumiem, atsakoties izmaksāt. Bez tam ir ienākušas sūdzības par sanitāro stāvokli jūsu veikalā.
— Sūdzības? — miesnieks aizsvilās. — Tie ir apmelojumi, tā ir neslavas celšana!
— Telpā, kurā jūs apstrādājat ga[u, esot tarakānu un mušu, ka biezs.
— Kaut kas nedzirdēts! Pie manis valda tīrība, kādu jūs neredzēsiet pat nevienā operāciju zālē. Esmu tik sašutis, ka prasīt prasās pēc glāzītes šņabja. — Bulduris izvilka no rakstāmgalda vienu pudeli un divas glāzes. — Arī jums glāzīte, pirms mēs runājam tālāk?
— Paldies! Uniformā es nekad nedzeru, — Vurgks palika nepieejams. — Te ir arī ziņojums, ka jūsu aknu desa esot taisīta no vecas baltmaizes.
— Mana aknu desa no baltmaizes? Nē, tādus apvainojumus es necietīšu. — Bulduris pielēca kājās, ieskrēja veikalā un atgriezās ar vairākiem gariem desu luņķiem. — Te būs, ņemiet un pats pārbaudiet. Es zinu: jūs esat cilvēks, kas visu izpēta līdz pašiem pamatiem. — Viņš ietina desas avīžpapīrā un nolika tās Vurgkam priekšā uz galda.
Kārtībnieks sainim nepieskārās, taču arī nenoraidīja to.
— Šādām sūdzībām un ziņojumiem var būt tikai viens izskaidrojums, — Bulduris sacīja. — Ļaudis skaišas, ka es pārdodu tik lētas un labas preces kā neviens cits miesnieks rajonā. Ta vienmēr rodas skauģi. Bet izlemiet vien pats, cik tur taisnības. Viņš atkal iegāja veikalā un atgriezās ar lielu gabalu tola cepeša. — Te būs, lai neviens jūs nevarētu iespaidot, lai jlis izdarītu pats savu stingri likumīgo slēdzienu par manu preču kvalitāti. Es negribu pats sevi slavēt, bet to gan es jums teikšu: ja jūs kaut vienu šķēlīti no šī augstākā labuma cepeša busiet pagaršojis, jūs nebeigsiet vien garšot, kamēr nebūsiet pārēdies. Un pret pārēšanos ir tikai vienas zāles: jau iepriekš jānostiprina kuņģis. — Viņš pastūma kārtībniekam pilno glāzi.
Šoreiz Vurgks aizmirsa, ka viņam mugurā uniforma, un Iedzēra malku.
— Es jau personiski nemaz nešaubos, ka jums viss ir vislabākajā kārtībā, kā nekā mēs jau'esam gadiem ilgi pazīstami. Taču mans amata pienākums ir pārbaudīt katru sūdzību. Un kas attiecas uz tarakāniem un mušām …
— Tad jūs varat būt pavisam mierīgs, Vurgk. Kaitēkļi pie manis ir, tā sacīt, kā rets muzeja eksponāts — to vispār nav.
— Es jau personiski zinu, taču mans amata pienākums liek man pārliecināties …
— Lūdzu, jūs to varat acumirklī izdarīt. Tikai es teiktu: pirms tam derētu vēl viena glāzīte. Bet šoreiz ko labāku, ar piecām zvaigznītēm. Te man ir pudele, ko es taupu īpašiem gadījumiem. — Bulduris atnesa jaunu pudeli, atkorķēja to un ielēja.
Vurgks atkal aizmirsa savu uniformu.
— Jā, šitā manta ir ko vērts.
Bulduris piemiedza viņam ar aci un nolika pudeli līdzās desām un augstākā labuma cepetim.
— Tad vēl tikai paliktu jautājums par neapmaksātām virsstundām. — Vurgks virpināja ūsu galus.
— Tas vispār nav nekāds jautājums, Vurgk. — Bulduris bija atguvis savu pašapziņu. — Priede — jūs taču viņu pats pazīstat darba laikā turēja demoralizējošas runas un nekā nedarīja, tāpēc viņam vajadzēja strādāt virsstundas. Un par to lai es viņam maksātu astoņdesmit latu? Nē, ne santīma viņš no manis neizspiedis. Es nerunāju par naudu, runa ir par principu! Lūdzu, te būs divdesmit latu. Neliels pabalsts rajona trūkumcietējiem un bāreņiem, izmantojiet to pēc saviem ieskatiem. — Bulduris pabāza salocīto naudaszīmi zem pudeles.
— Es personiski jau sākumā biju pilnīgi pārliecināts, ka visām šīm sūdzībām nav ne mazākā pamata un ka to rakstītāji ir vieni vienīgi skauģi. — Vurgks atpogāja uniformas apkaklīti, lai liktu manīt, ka viņš tagad šeit sēž kā privātpersona. — Bet jūs jau zināt, Bulduri, šņabis ir šņabis un pienākums ir pienākums.
— Es zinu, jūs vienmēr esat bijis apzinīgs ierēdnis. Uz ve- selībām!
— Uz veselībām! Es arī būšu pavisam atklāts. Kad iecirkņa priekšnieks man uzdeva pārbaudīt ziņojumus, es jau uzreiz nodomāju, ka tas nevar būt nekas cits kā ļaunprātīga apmelošana. Pie tāda godavīra, kāds ir Bulduris, es sev teicu, nekas tamlīdzīgs nevar būt.
— Un es nupat teicu savai sievai: mēs varam būt laimīgi, ka mums ir Vurgks. Tas vēl ir no vecā kaluma, cilvēks, ar kuru var runāt kā vīrs ar vīru. Kā tajā dziesmā: «Draugs mans uzticamais, vien nāve izšķirs mūs!»
Bulduris pacēla savu strupo, sardelei līdzīgo pirkstu un sāka negaidīti skaistā basā dziedāt dziesmas pirmo pantu. Ne jau velti viņš vadīja miesnieku biedrības vīru kori.
Vurgks atpogāja uniformas svārku divas nākamās pogas, lai justos gluži kā privātpersona. Cepeti, desas un konjaku viņš sastūķēja savā portfelī, divdesmit lati bāreņiem nozuda viņa naudasmakā.
«
Vovkam beidzot bija izdevies pierunāt Ļovku noklausīties miesnieka un kārtībnieka sarunu. Viņi šķērsoja pagalmu un piezagās pie gaļas veikala sētas ieejas, lai cauri aizrestotajam logam iemestu skatienu tā sauktajā kantorī. Logam pretī sēdēja Vurgks. Viņš turēja rokā limonādes glāzi pilnu ar šņabi. Miesnieks, kā mušas tvarstīdams, vicināja rokas un dziedāja skaistā, zemā balsī kādu latviešu tautasdziesmu. Kārtībnieks urkšķošā balsī rāva līdzi.
Abi zēni uzvedās klusi kā pelītes. Tad Ļovka pačukstēja:
— Mēs tikai tērējam laiku. Atnāksim vēlāk, kad Bulduris būs viens pats.
— Kāpēc vēlāk? — Vovka bija sliktā noskaņojumā. — Vai tev bail no tā stulbā policista?
— Un tev ne? — Ļovka izaicinoši vaicāja. — Tad ieej iekšā, uzsit viņam pa plecu un pasaki, kas tev vajadzīgs.
Vovka jau grasījās dot pienācīgu atbildi, kad miesnieks beidza dziedāt, un aizvēra dziesmu grāmatu, kas gulēja viņam priekšā. Draugi aizturēja elpu. Dziesmu grāmata bija iesieta zaļos mākslīgās ādas vākosl '
— Klausies, Ļovka, tā ir izdevība, — Vovka čukstēja.
— Mums jāpanāk, lai abi izskrien laukā, tad grāmata ir mūsul
— Bet kas viņus piespiedīs skriet laukā?
Vovka ievilka draugu turpat pie mājas kādā kaktā un sāka kaldināt savu plānu.
— Kā būtu, — Vovka klusi sacīja, — ja mēs izsauktu ugunsdzēsējus un brēktu, ka deg? Viņi katrā ziņā mestos pagalmā …
— Tev laikam nav visi mājās, — Ļovkā ierunājās saprāta balss. — Ja uzzinās, ka tie esam bijuši mēs, lai dievs mums žēlīgs.
— Uz dievu tādos gadījumos maz cerību, — Vovka sacīja.
— Bet kā būtu, ja mēs… es zinu, es zinu! — Savas idejas pārņemts, viņš palēcās gaisā un izmeta atsevišķus vārdus:
— Buldura kundzes pinčers … kaķis … slaktiņš … tad viņi noteikti izskries un veikalā paliks tikai pārdevēja, bet mēs, mēs — viens divi, un gatavs!