— Vai tas nebūs pārāk bīstami?
— Kur nu, itin nemaz. Atnes žigli veco grozu ar vāku, kas stāv pie atkritumu tvertnes, un tad nāc uz zārcinieka darbnīcu. Es tikmēr noorganizēšu uzbrukumu.
— Uzbrukumu?
— Nepļāpā tik daudz, ej vien, viss skaidrs!
Ļovkam nekas nebija skaidrs, un tomēr viņš aizgāja pēc groza.
Vovka slāja pāri pagalmam uz zārcinieka darbnīcu. Mākslīgi savilktā vienaldzības grimase slēpa ģeniālo plānu, kas bija dzimis viņam galvā.
Lai izmānītu miesnieku Bulduri un kārtībnieku laukā no gaļas veikala, Vovka nolēma izmantot apstākli, ka Buldura kundzei ir mazs, resns, toties jo dusmīgs pinčers, kas cauru dienu snauda miesnieka smalkajā istabā uz dīvāna. Sīs smalkās istabas logs bija uz popa dārza pusi un šajā agrās vasaras dienā stāvēja vaļā. Bez tam Vovkas skatienam nebija paslīdējis garām zārcinieka kaķis, svītrains runcis, kas sauļojās uz dēļu kaudzes.
Zēns apsēdās uz dēļu kaudzes, pie kuras ieradās arī Ļovka ar grozu. Kaķis neveltīja viņiem ne mazāko uzmanību.
— Minka, minka, minka. — Vovka lišķīgi pakasīja viņam kažoku. — Brīnum silti ir saulītē, vai nav tiesa, manu mīļo mincīti?
Mīļais mincītis bija zvērs turpat trīs ceturtdaļas metra garumā, un, kad Vovka reiz bija sadomājis šim mīlulim pie astes piesiet konservu bundžu, tas bija zēnu tik pamatīgi apstrādājis, ka viņš veselu nedēļu staigāja ar saskrāpētām rokām un kājām. Taču šoreiz Vovka bija spiests lišķēt. Pa kādu caurumu viņš iebāza no ārpuses grozā pirkstu un kustināja to šurpu turpu.
— Minka, minka, re, pelīte, minka, minka, kamp ciet, noķer pelīti!
Runcis laiski un sirsnīgi izstaipījās; izskatījās, ka viņam nav ne mazākās apetītes pēc netīrā pirksta. Taču izrādījās, ka arī viņš ir trenēts lišķis. Spudūkts! Runcis ielēca grozā un iecirta Vovkas pirkstā nagus, vienīgais, ko Vovka spēja, bija skaļi iesaukties — au! Tomēr zēns sāpēs nezaudēja galvu. Tāpat kā kaķis, viņš reaģēja zibens ātrumā. Ar otru roku viņš satvēra vāku, un — caps! — runcis jau šņākdams sēdēja grozā sagūstīts.
Lai nonāktu popa dārzā, abiem sazvērniekiem vajadzēja rāpties pāri dēļu žogam, kas bija uzsliets blakus šķūnim, kurā zārcinieks piekopa savu drūmo amatu. Lieliskā noskaņojumā viņš dziedāja:
— Paulīnīt, ai, Paulīnīt, manu saldo vabolīt…
Pārrāpties pār žogu Vovkam un Ļovkam bija tīrais nieks. Ar pārgalvīgu lēcienu viņi nonāca popa dārzā.
Rudeņos, kad nogatavojās āboli, bumbieri un plūmes, šis dārzs Ķēniņa ielas zēniem bija tas, ko dēvē par «atradumu». Zēnu intereses nenovēršami sadūrās ar popa interesēm, un ne jau velti viņš lamāja puišeļus par lielceļa laupītājiem, zagļiem un padibenēm. Tomēr fakts palika fakts: krietna daļa augļu nonāca nevis popa, bet puišeļu vēderā.
Tagad, vasaras sākumā, kad augļukoki vēl tikai ziedēja, starp abām naidīgajām partijām bija noslēgts pamiers.
Pēc tam kad draugi bija nonākuši dārzā, Vovka zagās tālāk, lai izlūkotu, ko pops dara savā dārza mājiņā, bet Ļovka tikmēr palika pie sagūstītā kaķa par sargu.
Stikla verandā garīdznieks rātni gulēja savā atzveltnes krēslā. Viņam priekšā uz galda līdzās atvērtai Bībelei stāvēja pudele olu liķiera.
— Tas sapņo par paradīzi un iztēlojās, ka lidinās tajā apkārt kā eņģelis ar spārniņiem, — Vovka pačukstēja draugam.
Kaķis, kas klusuciešot bija padevies liktenim, tagad sāka šņākt un ņaudēt, un plosīties savā lūku cietumā kā vājprātīgs.
— Minka, minka, minka, esi taču mierīgsl — Vovka centās to apklusināt. Kad runcis ar pilnām tiesībām sāka arvien skaļāk protestēt pret savu grūto stāvokli, Vovka ķērās pie diplomātijas: — Netrako tik ļoti, tūliņ mēs tevi atbrīvosim, un tu pat iedomāties nevari, kādas iespējas tev pavērsies.
Vovka pameta skatienu uz otro stāvu, uz Buldura atvērto logu, kura priekšā savus zarus pleta smaržojoša liepa. Lai smaržo vien, Vovkam šobrīd ne prātā nenāca tīksmināties par smaržām.
— Es rāpšos augšā, tu pasniegsi man grozu, — viņš pavēlēja savam sabiedrotajam.
— Un ja mūs pieķer? — Ļovka baiļojās.
Taču Vovka necieta nekādu pretī runāšanu. Viņš izveicīgi uzrāpās kādā no liepas apakšējiem zariem, bet Ļovkam vajadzēja pasniegt uz augšu grozu.
— Lien man pakaļ! Es līdīšu tālāk, un tu man atkal padosi grozu.
Drīz abi draugi bija sasnieguši zaru, kas rotājās ziedos apmēram divus metrus no Buldura vaļējā loga. Te valdīja miers, kas neradīja ne mazākās aizdomas par melno viltu Vovkas dvēselē! Viņš satvēra runci aiz čupra un ielidināja to pa logu. Runcis ieķērās skārda palodzē, mirkli šķita, ka viņš novelsies dārzā, tomēr noturējās un tad nozuda Buldura dzīvoklī.
Tikpat ātri abi ļaundari nozuda no popa dārza. Pa koku lejā, pa sētu augšā, pa sētu lejā, pa dēļu kaudzi augšā — tas viss prasīja ne vairāk kā minūti. Ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņi nespētu ne mušai pāri nodarīt, zēni ērti apsēdās un sāka sauļoties siltajā saulītē.
Miesnieka dzīvoklī joprojām bija klusums. Arī pagalmā nenotika nekas sevišķs. Bulduris sarunājās ar ūsaino kārtībnieku,
no kāda pagraba dzīvokļa skanēja miermīlīgi pulksteņa tikšķi, vējš liegi šūpoja izkarināto veļu.
— Varbūt labāk iesim tomēr prom, lai viņi vispār mūs neredzētu, — Ļovka šim mieram neuzticējās.
— Aitasgalva, — Vovka viņu sabāra. — Aizdomas nemūžam nekrīt uz cilvēku, kas vienaldzīgi sēž nozieguma vietā, bet ga … — Tālāk viņš netika.
No Buldura atvērtā loga izlauzās trakulīga vaukšķēšana un gaudošana kopā ar mežonīgu šņākšanu, griezīgu spiegšanu un plīstoša stikla un porcelāna šķindu. Tam klāt pievienojās Buldura kundzes papagailis, kurš pilnā rīklē brēca:
— Nolādētie laupītāji, nolādētie laupītāji, nolādētie laupītāji!
Troksnis vienā mirklī uzspridzināja miermīlīgo klusumu pagalmā. Apkārtējo namu logos parādījās galvas, zārcinieks iznāca no darbnīcas.
— Kas tur noticis? — viņš vērās augšā uz miesnieka dzīvokli.
Vovka ar dziļu interesi aplūkoja savus kāju pirkstus, kas rēgojās laukā pa atplīsušās zoles un kurpes virsas spraugu. Tad viņš garlaikoti palūkojās uz logu.
— Tā kā viņas vīrs ir miesnieks, — zēns žāvādamies piezīmēja, — kundze iedomājas, ka var trokšņot pēc sirds patikas, nemaz nerēķinoties ar citiem cilvēkiem.
— Es tikai gribētu zināt, kas tur noticis? — galdnieks atkārtoja savu jautājumu.
— Skan tā, it kā viņa plūktos ar savu dārgo vīru, — Vovka izteica gudru minējumu.
— Hi, hi, hi, — ķiķināja kāda lupatu uzpircēja. — Varbūt dārgais vīrs ir atklājis, ar ko viņa kundze šorīt tik gari tērzēja.
— Ņaud kā kaķis, laikam dabū brāzienu, — Ļovka vēl piemeta savu pagalīti.
— Bet tas nudien ir kaķis, kas tur piedalās tajā teātrī, — sacīja ogļu un malkas tirgotājs, kas arī bija izlīdis no sava būceņa.
— Kā tad pie Bulduriem varēja gadīties kaķis? — atkal iejaucās Vovka. — Kundzes pinčeram taču atliek tikai sajust kaķa smaku, kad tas uzreiz apčurājas.
— Bet tas patiešām ir kaķis, — sacīja jaunā Zinaīda, kas bija izskrējusi no mājas, lai apskatītu izkārto veļu.
— Ja kundze saņemtu pērienu, viņa nečiepstētu kā tāds kanārijputniņš, — Vovka palika pie sava, pamezdams aci uz skārni. Taču notikumi dzīvoklī vēl nebija nonākuši līdz miesnieka ausīm.
Kad vaukšķēšana, lamāšanās, ķērkšana un kaukšana uzliesmoja ar jaunu sparu, Vovka nolēma rīkoties. Viņš nolēca no dēļu kaudzes un devās uz pagalma vidu. It kā būdams dziļi pārsteigts, viņš iesaucās:
— Bet miesnieka jau nemaz nav dzīvoklī, viņš stāv ar kādu kārtībnieku pie sava skārņa sētas durvīm.