Otrā dienā Lielā Spalva posās ceļā uz faktoriju, lai atstrādātu savu parādu. Kopā ar viņu devās septiņpadsmit ciema vīru trijās lielās bērza tāss laivās. Trušu ciemā viņi iekraus laivās preces, kas būs jāaizved uz Līča Pļavām jeb Maskodeisingu — otru sabiedrības faktoriju tālu ziemeļos. Brigāde — tā sauca šādu laivu karavānu — būs prom kādu mēnesi vai pat ilgāk. Seidžo, Šepīens un Čilevijs palika Opīpīsovejā vieni.
Kad tirgotājs bija aizgājis un aiz sevis aizcirtis durvis, līdzi paņemdams bebrēnu, ko Seidžo mīlēja, tāpat kā tēvu un brāli, par visu vairāk pasaulē, viņai likās, it kā durvis būtu aizvērušās arī uz viņas sirdi un tā aiznesta kastē kopā ar Čikeniju.
Kopš tās dienas daudz kas bija mainījies. Laimīgais draugu pulks bija iziris. Nebija vairs dzirdama jautrība rotaļu namiņā, neskanēja vairs joki un smiekli ezera krastā. Čilevijs vairs nelēkāja no prieka, un viņa balss, ko varēja dzirdēt vienmēr un visur, bija pierimusi. Viņš vairs nevirpu- ļoja jocīgās dejās un nerotaļājās, bet bēdīgs klīda augu dienu šurp un turp pa taku, meklēdams Čikeniju. Čilevija mazā galviņa, liekas, nespēja aptvert, ka rotaļu biedra vairs nav. Ik rītu možs un cerību pilns viņš teciņiem devās ārā, pārliecināts, ka Čikeniju kaut kur atradīs. Viņš ielū kojās visos rotaļu namiņa kaktos, citu pēc citas apskraidīja nomīdītās vietas zālē un niedrēs, kur viņi abi tik bieži bija sēdējuši, sukādami kažociņus, cīkstējušies vai gozējušies viens otram blakus saulītē. Viņš peldēja šurpu turpu gar krastu, nopētīdams visas viņu agrākās atpūtas vietas, ienira arī grīļīgajā mājiņā, kuru viņi bija būvējuši ar tādu aizrautību.
Tā Čilevijs izmeklējās visu cauru dienu, līdz viņa jestrie solīši kļuva aizvien gausāki un gurdenāki. Tad viņš paguris aizvilkās ar savām mazajām kājelēm pa taciņu uz būdu un bez trokšņa apgūlās tukšajā, klusajā mājoklītī. Nekas vairs nebija palicis pāri no draiskulīgā nebēdņa un nerātnā palaidņa, tagad viņš bija tikai vientuļš, bēdu sagrauzts mazs bebrēns. Viņš vairs nebija Lielais Nieciņš, bet tikai Nieciņš, jo tagad bija kļuvis Visniecīgākais šajā mājā. Bērni gāja viņam visur pakaļ, izlikdamies, ka arī meklē, lai gan zināja, ka viss ir veltīgi, taču viņiem bija žēl noskatīties, kā bebrēns-viens klīst apkārt kā rēgs. Kad Čilevijs ēda, _ bērni nosēdās viņam blakām un turēja viņa bļodiņu. Dažkārt viena vai divas lielas asaras iepilēja piena putriņā, kad-Seidžo domāja par Čikeniju ķuram arī būtu vajadzējis atrasties tepat, — par nabaga Čikeniju, nabaga Mazo Nieciņu, kas bija tik maigs un mīlīgs un reizēm jutās tik vientuļā; tagad viņš dzīvoja lielā pilsētā, kur nedzirkstīja rotaļu prieks, kur nebija bennoka, kur nesprēgāja joki.
Reizumis šķita, ka Čikenijs patiesībā nekur nav aiznests. Likās — teju, teju mazais dzīvnieciņš parādīsies rotaļu namiņā vai arī šis strupkājai- nais, apaļīgais radījums kopā ar Čileviju izlēks no bērza tāss mitekļa, lai saņemtu dienišķo bennoku, vai arī kuru katru brīdi viņa balss ieskanēsies pie ezera. Aizvien vēl dubļos ūdens malā bija redzami Čikenija sīko pēdiņu nospiedumi — daudz mazāki nekā Čilevija, neglīti, uz iekšu ver stiem purngaliem, tomēr tik aizkustinoši mīļi. Seidžo ļoti bieži gāja uz tiem skatīties un, kad neviena nebija tuvumā, nometās uz ceļiem un liegi tiem ar pirkstiem pieskardamās, kaut ko čukstēja; beidzot izzuda arī tie. Pēdējo pēdu nospiedumu viņa pārsedza ar bērza tāsi un katru dienu gāja to aplūkot, bet zeme pamazām izžuva, pārvērtās putekļos, izdzēsdama arī šīs pēdas.
Tagad par Čikeniju nekas vairs neliecināja.
Sais dienās Čilevija balsi reti kad varēja dzirdēt, toties naktīs palaikam viņš pamodās un, galējas vientulības mākts, smilkstēja, cenzdamies tumsā sataustīt otru mazu, apaju ķermenīti, kura tomēr nebija. Izdzir- dusi viņu, arī Seidžo pamodās, ielīda pie viņa mājoklītī, apgūlās blakus skaidiņās un elsodama spieda viņu sev klāt, kamēr abi iemiga.
Šepīens stundām ilgi klusēdams sēdēja ezera malā un acīm urbās tālēs izgaistošajos kalnos. Viņam sāpēja sirds par māsu, kas vairs nerosījās pa būdu dziedādama un smiedamās kā agrāk. Viņam kaklā spriedās kamols, un viņš pameta niknus skatienus apkārt, jo neviens nedrīkstēja zināt, cik grūti ir aizturēt asaras. Kā viņš nīda tos maisus un saiņus, kas tika iemainīti pret Čikeniju! Kad viņš ēda, bennoka kumoss strēdza viņam kaklā. Kā gan viņam nebija ienācis prātā piesolīt tirgotājam savu šauteni? Tā viņam bija maksājusi četras ūdeļādas, un diez vai viens mazs mazītiņš bebrēns maksātu vairāk?
Bērniem bija katram savs luteklis, un par Čileviju patiesībā rūpējās Šepīens, taču tagad brālis savu bebrēnu bija nodevis pilnīgā māsas aizgādnībā. Sad tad Seidžo ņēma bebrēnu līdzi uz patālo upīti, kura tecēja no kalniem viņpus ciema un kurā bija neliels ūdenskritums. Blakus tam šalca augsta priede, zem kuras meitene parasti apsēdās un domāja par to, kā atdabūt Čikeniju, bet Čilevijs tikmēr peldēja, nira un viens mazdrusciņ parotaļājās rāmajā, dziļajā dīķī lejpus ūdenskrituma. Seidžo šķita, ka Čilevijs jūtas šeit labāk, jo dīķis nebija tik plašs un vientulīgs kā ezers, kurš jūdzēm tālu pletās uz visām pusēm un kurā sīkais bebrēns bija vienīgā dzīvā būtne.
Kamēr Čilevijs peldēja šurpu turpu vai mizoja kārklu zariņu, vai arī sukāja kažociņu, iesēdies viņai klēpī, viņa klausījās ūdenskrituma šalkoņā. Ja jūs kādu laiku ļoti pacietīgi sēdēsiet pie krācēm vai ūdenskrituma, pēc brīža jūs saklausīsiet balsu murdoņu, kas, kļūdama te skaļāka, te klusāka, reizēm ir pavisam skaidri sadzirdama, reizēm atkal saplūst ar ūdens čalām. Visi indiāņi dzirdējuši šīs balsis, arī baltie cilvēki sakās dzirdējuši, kā klusu dzied strauts. Indiāņi apgalvo, ka tās esot mirušo cilvēku balsis, viņi ierodoties no garu valstības, lai parunātos ar tiem, ko mīlējuši. Šeit Seidžo parasti sēdēja, pūlēdamās saprast, ko saka balsis. Viņa bija pārliecināta, ka pienāks diena, kad viņa tās sapratīs, jo indiāņu valoda ir tik ļoti līdzīga ūdens guldzēšanai, vēja nopūtām un " koku šalkoņai. Čilevijs bieži sēd ja viņai blakām pavisam rāms, it kā arī klausītos balsīs, un varbūt dzirdēja tās labāk nekā Seidžo, jo bebriem ir daudz asāka dzirde nekā cilvēkiem.
Šo vietu indiāņi bija nosaukuši par Opīpīsoveju — Runājošajiem Ūdeņiem, un šai vārdā tika saukts ari ciems un tā apkārtne. Ūdenskritumu Seidžo bija iemīļojusi jau kopš agras bērnības un gāja turp, kad jutās vientuļa vai gribēja padomāt vai- arī kaut ko izlemt. Nogulusies augstas priedes pakrēslī, viņa raudzījās milzīgajā, ēnainajā, tikai vietvietām saulstaru cauraustajā zarotnē, kas no apakšas izskatījās kā brīnum skaista, nezināma zeme, kurā mīt laumas un eitas teiksmainas būtnes. Ne vienu reizi vien Seidžo ienāca prātā, vai tikai tur nemājo gari, kas
uzrunā ļaudis no Runājošajiem Ūdeņiem. Kad viņa tā gulēdama vērās līganajā priedes galotnē un klausījās, kā urdz strauts, viņai likās, it kā māte atrastos tuvumā un viņai kaut ko sacītu, un Seidžo tad jutās bezgala laimīga.
Reiz, sēdēdama tur ar Čileviju klēpī un klausīdamās iemidzinošajā mazā ūdenskrituma šalkoņā, meitene dzirdēja pavisam skaidras un saprotamas skaņas un, atspiedusies pret priedi, pievēra acis, lai labāk tās dzirdētu. Pēc mirkļa ūdens čalas mazpamazām kļuva klusākas, līdz pierima pavisam, un Seidžo to vietā izdzirda kādu gluži klusu un skaidri runājam. Drīz viņa jau varēja atšķirt vārdus — kāds runāja indiāņu valodā, kas ir tik līdzīga ūdens tecēšanai: «Seidžo, Seidžo, māžān, māžān. Seidžo, Seidžo, den-na žā-dān.»'
Vārdi tika neskaitāmas reizes atkārtoti, tāpat kā tiek atkārtots dzejolis vai dziesma. Reizēm tie ieskanējās skaļāk, reizēm klusāk, tāpat kā ūdenskrituma murdoņa, kas lāgiem liekas tuvojamies, lāgiem atkal attālināmies. Beidzot vārdi skanēja tik skaidri, ka meitene pat pazina balsi — balsi, kuru bezgala sen nebija dzirdējusi, mātes balsi.
— Ai, māmiņ, Seidžo, ir šeit! Ai, māmiņ, saki man vēl kaut ko! Es tevī klausos, — meitene iesaucās un, pastiepusi rokas balss virzienā, pieskārās kaut kam mīkstam un siltam; piepeši atvērusi acis, viņa ieraudzīja, ka roka piedūrusies siltajam, miklajam Čilevija purniņam. Bebrēns sēdēja klēpī un raustīja viņas lakatu. Seidžo saprata, ka brīdi bijusi iesnaudusies; vārdus atkal apslāpēja ūdens guldzēšana.
Seidžo uzlēca kājās un, pacēlusi Čileviju, sacīja tam:
— Cilevij, Čilevij, gan mēs dabūsim Čikeniju, mums jādodas uz pilsētu pēc Čikenija. To man teica māmiņa. Es zinu.
Ar bebrēnu rokās viņa drāzās uz mājām un skriedama sev sacīja:
— Jā, tā bija māmiņas balss. Viņa teica, lai es dodos uz pilsētu. Pagaidi, kamēr es visu izstāstīšu Sepīenam!
Skrienot meitene pamatīgi sakratīja Čileviju, un viņam tas nepavisam nepatika; viņš pūlējās izrauties un iespiedzās smalkā balstiņā, kādā nebija kliedzis jau kur tas laiks. Seidžo nodomāja: «Viņš atkal atguvis balsi, un tā ir tāda pati kā agrāk. Tas nozīmē, ka mans sapnis piepildīsies. Es zinu, ka piepildīsies.» Un meitene skrēja vēl ašāk. Pagalam aizelsusies no garā skrējiena, Seidžo ar bebrēnu rokās apstājās pie būdas. Arī bebrēns bija aizelsies, tikai no skaļās brēkšanas. Šepīens, ieraudzījis viņus tik satrauktus, žigli izgāja āra un jautāja, kas noticis. Seidžo izstāstīja viņam savu sapni un teica, ka viņiem noteikti jādodas uz pilsētu.
Taču Šepīens uzreiz nevarēja tam piekrist, viņam viss bija jāpārdomā, turklāt nekādu sapni viņš nebija redzējis.
— Tas nav visai prātīgi, māsiņ, — viņš iebilda. — Pilsēta atrodas tālu, mēs pat ceļu nezinām uz turieni, ari naudas mums nav, un bez tās mēs nedabūsim ne nakts ilij is, ne ēdienu. Čilevijs arī būs jāņem līdzi. Un ko teiks tētis?
Tas viss izklausījās pēc atrunāšanas, taču, ja Seidžo ko bija ieņēmus! galvā, tad tik viegli nebija atturama.
— Tētis ir tikpat bēdīgs kā mēs, — Seidžo sacīja, — un priecātos, ja mēs atkal atrastu Čikeniju. Kopš Čikenija nav mūsu vidū, neviens no mums nav juties laimīgs.
Bet par to, kā viņi nokļūs, pilsētā un ko tur nokļuvuši darīs, viņa nebilda ne vārda. Viņa tikai nešaubīgi ticēja redzētajam sapnim un bija pārliecināta, ka brīnumam jānotiek1 . Uzmetis skatienu māsai, Šepīens ieraudzīja, kā viņas acis iemirdzas un cik līksma viņa pēkšņi kļuvusi. Izpildīt viņas lūgumu būs grūti — to viņš zināja, tas būs visgrūtākais, ko viņš jebkad veicis, taču atteikt māsai, pat nepapūloties izpildīt viņas lūgumu, un tad noskatīties viņas ciešanās būs vēl nesalīdzināmi grūtāk. Tēvs, prom braucot, bija teicis Šepīenam darīt visu iespējamo, lai Seidžo atkal kļūtu laimīga. Tātad ceļš bija tikai viens.
— Labi, brauksim, — izslējies taisns, viņš piekrita, un viņa āriene pauda stingrību un nelokāmību. — Labi. Es aizvedīšu tevi uz pilsētu. Rīt pat. /
Un, lai gan Šepīens izskatījas lepns un vīrišķīgs, viņš tomēr nespeja ne izdomāt, kā lai visu nokārto, ne arī paredzēt, cik šausmīgs izvērtīsies šis viņu ceļojums.