Vēlu tai pašā vakarā ceļojumam viss bija sagatavots. Paies gandrīz nedēļa, kamēr viņi nokļūs līdz faktorijai' Trušu ciemā, kas ir pirmais posms ceļā uz pilsētu; bet, kas atradās aiz faktorijas, viņiem nebija ne jausmas. Tāpēc viņi paņēma līdzi visu nepieciešamo garajam ceļojumam. Seidžo bija izcepusi vairākus lielus bennoka kukulīšus, iebērusi dažāda lieluma audekla maisos miltus, tēju un sāli, sasējusi sainī kaltētu brieža gaļu, ielikusi nelielā spainītī cūku taukus un cieši noslēgtā skārda traukā sērkociņus, lai tie nesavilgtu. Šepīens savukārt saritināja telti un segas, sakārtoja makšķeres auklu, uztrina aiz jostas nēsājamo cirvi un mednieka nazi, nodrāza airu lāpstiņu galus un salika kastē katlus, bļodas un citus sīkus virtuves piederumus, kas varētu būt ceļā nepieciešami Saule vēl nākamajā rītā nebija uzlēkusi, kad brokastis jau bija pa* ēstas un viss, arī Šepīena šautene iekrauta laivā. Tā kā Šepīens augstu vērtēja savu šauteni, viņš cerēja, ja vien varēs, pārdot to un par dabūto naudu nokļūt vismaz līdz pilsētai. Kas notiks pēc tam, viņš pat domāt neiedrošinājās. Čilevijs tika ielikts tai pašā bērza tāss groziņā, kurā abi ar Čikeniju bija ieradušies Opīpīsovejā; virtuves piederumu kastē Seidžo bija ielikusi abas bebrēnu bļodiņas cerībā, ka tad viņi atgriezīsies visi kopā — arī Čikenijs un Čilevijs.
— Mums būs vajadzīgas abas bļodiņas, — viņa skaļi sacīja, bet tad klusāk piebilda: — Jo mēs viņu dabūsim, es tā domāju, — pēc tam, lūpas savilkusi, turpināja skaļāk, ar galvu mādama: — Es zinu, ka dabūsim, — un, lai viņas vārdi skanētu vēl pārliecinošāk, piemetināja: — Tā teica māmiņa. Es dzirdēju viņas balsi ūdeņu čalās.
Seidžo šis sapnis likās kā īstenība un nozīmēja ļoti daudz.
Viņu būda atradās ciema nomalē, un bērni par savu nodomu nebija bilduši nevienam ne vārda, baidīdamies, ka vecākie ļaudis varētu viņus atrunāt. Vecais Virsaitis būtu viņiem pat aizliedzis to darīt. Tā viņi, nevienam nezinot, mazā gaismiņā aizbrauca prom. Kad viņi atīrās no piestātnes, Seidžo savēcināja virs galvas airi.
Viņa bija redzējusi, ka vīri, dodoties ceļā, vēcina aili un nosauc to vietu, kurp brauc. Tāpēc Seidžo, pacēlusi airi, iekliedzās: — Cikenij! Čikenij!
Diez vai par Čikeniju varēja nosaukt vietu, kurp viņi devās, bet Seidžo bija pārliecināta, ka viņi brauc uz turieni, kur ir Čikenijs. Šepīens ne airi vēcināja, ne arī kliedza, jo viņš nezināja, kur viņi beigu beigās nokļūs.
Tā viņi atstāja Runājošos Ūdeņus un devās pretī Lielajam Piedzīvojumam.
Bērni īrās tai pašā laivā ar putna aci un lapsas asti, kurā mēs pirmo reizi redzējām Gitčiju Mīgvonu šķeļam Dzeltenās Bērzupes ūdeņus. Bērni airēja spēcīgi visu cauru dienu, un milzīgā acs vērīgi raudzījās uz priekšu, un lapsas aste līksmi vēcinājās aizmugurē. Ar katru aira vēzienu laiva it kā palēcās uz priekšu. Lāgiem viņi apstājās, lai Čilevijs padzertos un brīdi papeldētu, jo laiks bija tveicīgs. Tovakar viņi uzcēla telti _mežā krasta tuvu'mā un pārlaida tur nakti. Otrā rītā, dienai austot, viņi atkal bija ceļā un airēja bez mitas līdz tumsai, apstādamies, vienīgi lai ieturētu maltīti un izpeldinātu spalvaino draugu. Ik rītu, saulei lecot, bērni bija jau ceļā un ik vakaru telti cēla kādā aizsargātā vietā pie ūdens, kur Čilevijs cauru nakti peldēja. Pret rītu tas allaž atgriezās teltī un, ielīdis groziņā, nogulēja visu dienu mierīgi. Bērni dabūja krietni nostrādāties, kad gadījās valkas, un to šeit bija bez skaita. Lai pārnestu visas mantas, arī laivu, kuru Šepīens nesa viens, ceļa gabalu vajadzēja mērot katram divreiz. Viņi neuzskatīja šo darbu par sevišķi smagu; taisnību sakot, viņi par to nepavisam nedomāja, jo tāda ceļošana viņiem nebija nekas jauns.
Tā dienu no dienas viņi virzījās tikai tālāk, aizvien tālāk, un abas mazās muguras liecās uz priekšu un atkal atpakaļ gluži kā uzvelkamās rotaļlietas, un abi airi šķēla gaisu un grima ūdenī visu cauru dienu tik vienmērīgi un ritmiski kā drasējošu karavīru soļi, bet ugunīgā saule cēlās debesīs viņiem vienā pusē, slīdēja pāri galvām un kā milzīga, sārta ripa atkal grima aiz tumšās mežu sienas. Dienu no dienas uzticīgā bērza tāss laiva neatlaidīgi un droši nesa viņus uz priekšu, aizvien tālāk, pretī Cikenijam.
So neizmērojamo plašumu vidū viņi bija tikai sīks kustīgs plankumiņš, kas virzījās pa sudraboto, bezgalīgo ezera kiaidu gluži viens visā pasaulē, taču šim plankumam bija divas jaunas sirdis, kas nebija zaudējušas drosmi, un vismaz viena no tām — arī cerību; šim plankumam bija vēl viena sirsniņa, kuras īpašnieks, pieēdies bennoku, šņākuļoja grozā un jutās, ja arī ne gluži laimīgs, tad apmierināts gan.
Kādu rītu pamodušies viņi sajuta gaisā vieglu dūmu smaku, it kā sviltu sūna, krūmi un lapas; viņi nodomāja, ka acīmredzot tālumā deg mežs. Taču ugunsgrēks plosījās daudz tuvāk, nekā sākumā viņiem bija licies, jo, tiklīdz viņi bija izbraukuši ezerā un varēja pārredzēt apkārtni, viņi ieraudzīja milzīgu dūmu stabu, kas slējās viņpus tālajiem kalniem. Gabalu noairējuši, viņi saprata, ka brauc ugunsgrēka virzienā. Mazpa- mazām ezers kļuva šaurāks, atgādinādams upi, kurai uguns varēja viegli pārmesties pāri, tāpēc Šepīens nolēma iespējami ātrāk izbraukt sašaurinājumam cauri, lai nokļūtu lielajā ezerā, kas atradās lejpusē un kur viņi būs drošībā. Viņi naski airēja uz priekšu. Pēc brīža viņi ievēroja, ka dūmi ceļas augstāk un plešas plašāk, no staba pārvērzdamies par baltu sienu; tā, likās, iesniedzās debesīs, tad vēlās uz visām pusēm, kļūdama aizvien biezāka, līdz aizklāja sauli. Gaiss bija smags, tvanīgs, nekustīgs. Šķita, ka deg visa austrumu pamale, un, lai gan pašas liesmas aizslēpa kalni, tomēr arī no tālienes varēja dzirdēt klusu murdoņu, kas ne mirkli nepierima, bet pieņēmās spēkā un virzījās tieši uz bērnu pusi; viņi bija liesmu ceļā. Lielais ezers atradās vēl diezgan tālu — aiz valkas, un viņi nedrīkstēja zaudēt ne mirkli, ja gribēja tikt tai pāri, pjrms uguns būs viņus apsteigusi, jo ir zināms, ka meža ugunsgrēks dažreiz izplatās lēni, dažreiz turpretim — ar trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā.
Atdzisuši dūmi vēlās lejā, ietīdami visu zemi tumši zilā dūmakā. Tālākās vietas skatienam bija pilnīgi izzudušas, tuvākās tik tikko samanāmas. Pēc brīža saredzama bija vienīgi koku rinda pašā- ūdens malā. Lai nezaudētu pareizo virzienu, bērni vadījās pēc šīs koku rindas un krāču mutuļošanas, kas bija saklausāma priekšā. Necik ilgi, un viņi sasniedza vietu, kur sākās kraujš upes gultnes kritums un kur ūdens vairāku simtu jardu garā posmā, mežonīgi virpuļodams un putodams, brāzās pāri tumšo klinšu radzēm. Šī vieta bija bīstama, tomēr Šepīens neuzdrošinājās kavēties, lai to apietu, divreiz pārstaigājot valku, un izvēlējās ātrāko ceļu — taisni pāri krācēm. Uguns plosījās netālu, un aiz asā pagrieziena, kas sekoja krācēm, viņi piebrauks ugunsgrēkam pavisam tuvu. Uguns rūca tik stipri, ka gandrīz nevarēja sadzirdēt, kā mutuļo krāces. Drīz vien Šepīens saprata — lai sasniegtu ezeru, vajadzēs -veikt grūtu un ātru pārbraucienu, un tad nāks valka, kas nebūs no īsajām.
Kad bērni tuvojās krācēm, dūmi bija kļuvuši tik biezi, ka viņi nevarēja redzēt pat piecdesmit pēdas uz priekšu, un Šepīens darīja visu, ko varēja, lai atrastu krācēm pieeju. Izslējies laivā stāvus, lai labāk saskatītu, viņš pēdīgi atrada straujūdeni; un tad vienā rāvienā viņi tika ierauti balta ūdens mutuļos. Lai gan Šepīens tik tikko spēja caur dūmiem ko saredzēt, viņš prasmīgi vadīja laivu pa grūto līkloču caurteci
starp klintīm. Milzīgi viļņi virpujodami un šņākdami šaustīja trauslo laivu un, cik spēka, mētāja no vienas viļņu kores citā: Tumšas bangas gluži kā atbaidoši briesmoņi, sagrābušas laivu, tīkoja to pieliet un nogremdēt. Ūdens virpuļi negantā niknumā tvarstīja airus, kad laiviņa kā satrakots zirgs lēkāja starp melnajām, mežonīgajām klintīm, kas uzglūnēja tai, lai sadragātu to gabalu gabalos.
Bet apdullinošos krītošā ūdens dārdus pārmāca tuvā ugunsgrēka dobjā, šaušalīgā rēkoņa. Necaurredzamu dūmu mākuļi vēlās pār upi, un tiem cauri traucās kanu laiviņa ar trim dzīvām būtnēm. Aizmigušais pasažieris grozā pamodās un, trokšņa satraukts un pārliecināts, ka notiek kas neparasts, vispārējam troksnim pievienoja arī savu sīko balstiņu, lai gan to tik tikko varēja sadzirdēt. Viņš kratīja un purināja savu tāss namiņu tik spēcīgi, ka vajadzēja atlicināt kādu mirkli, lai uzliktu uz tā smagāku vīstokli.
Sasprindzinājis savus zēna spēkus, Šepīens ar airi rokās cīnījās pret vareno straumi, veikli izgrozīdams laivu: te likdams šūpoties tai viena viļņa korē, te spiezdams slīdēt to uz nākamo, te apstādamies mierīgākos ūdeņos, lai, visā augumā izslējies, pavērotu ceļu priekšā, te atkal traukdamies pa putās sakulto straumi. Bet Seidžo tikmēr, paklausīdama Še- pīena pavēļēm: «Gijuk-enik!» (Pa labi!), «Mešk-enik!» (Pa kreisi!), «Vī-beč!» (Ātrāk!), «Pī-keč!» (Lēnāk!) — ar savu airi vai nu airēja, cik jaudas, vai atgrūdās, vai gūlās tam virsū. Laivai lēkājot, svaidoties un raustoties, uz visām pusēm šķīda šļakatas un ūdens reizēm iešļācās arī iekšā. Seidžo, kas sēdēja priekšgalā, izmirka drīz vien līdz ādai. Nebijis 3ūmu, kuros grūti atrast drošāko ceļu, bērniem nekādas īstas briesmas 10 krācēm nedraudētu. Šepīens, kā jau visi indiāņi, "gan jaunie, gan /ecie, prata veikli vadīt laivu un jau savā vecumā»daudz ko zināja )ar ūdens kustību. Ne vienu reizi vien viņš bija devies šīm krācēm pāri :opā ar tēvu. Seidžo pilnīgi uzticējās brālim un satraukta smējās un daigāja, jo viņai tas viss šķita kā rotaļa. Uzmundrinādama brāli, viņa :aut ko izkliedza, kā to darīja tēvs un citi indiāņi, kad laidās bīstamiem ideņiem pāri, tikai toreiz viņa bija vērojusi vīrus no krasta. Šepīens pjauta, cik stāvoklis ir nopietns, un kā kuģa kapteinis skaļā balsī tikai omandēja. Tiklīdz viņš uz brīdi varēja atraut acis no neganti mutuļo- ošā ūdens, viņš pievērsa raižpilnu skatienu tai pusei, no kuras tuvojās gunsgrēks. Un fas tiešām tuvojās — ar vilciena ātrumu —, kā tumš- ārta jūra brāzdams viņiem pretī no pakalniem un šaudams milzīgas, ēcošas liesmu mēles augstu pār degošo mežu. Paraudzījies reiz atpakaļ, epīens ievēroja, ka uguns jau pārmetusies pār iežmaugu ezerā viņiem izmugurē; tagad bija tikai viens ceļš — uz priekšu, bet Seidžo viņš ne- ilda ne vārda par to. Dūmu mākuļi sabiezēja, kļūdami aizvien tumšāki, aisma izdzisa, un likās, it kā dienas vidū būtu iestājusies krēsla, sare- zēt gandrīz neko vairs nevarēja. Viss šķita dīvains, un viņi paši kustē- is kā sapnī.
Šepīens izmisis dzina laivu uz priekšu, jo labi zināja — ja uguns visus panāks šai vietā, viņi vai nu sadegs dzīvi, vai arī noslāps. Valka
tagad vairs nebija tālu, un aiz tās atradās ezers, kas viņiem jāsasniedz — par katru cenu jāsasniedz!
Tikuši krācēm pāri, viņi iekļuva dziļā, rāmā dīķī. Seit cauri dūmu vāliem viņi pamanīja kustamies savādas ēnas. Tie bija meža dzīvnieki, kas pa vienam, pāros vai nelielā barā joņoja pa krastu, peldēja pār dīķi vai, skaļi šļakstinādami, lēkšoja pa seklumu uz lielo ezeru — uz to pašu, uz kuru devās arī mūsu ceļotāji, Jai rastu tur drošu patvērumu. Dzīvnieki, kas reti kad slapināja ķepas, — vāveres, truši, murkšķi, pat dzeloņcūkas peldēja tagad dīķī. Šausmās ieplestām acīm, baltajām astēm zibot, brieži drāzās caur brikšņiem vai lēca tiem pāri. Lācis klundurēja, cik ātri vien varēdams; vilku pāris skrēja viegli un ātri līdzās briedim — savam ierastajam laupījumam, uz to pat nepaskatīdamies. Šobrīd neviens nebija ienaidnieks, neviens nebija ne izsalcis, ne arī asinskārs, neviens ne no viena nebaidījās. Visi meža iemītnieki — gan divkājainie, gan četrkājainie, gan spārnainie, gan ūdenī dzīvojošie, visi — dzīvnieki un putni, un rāpuļi, un radības, kas citkārt nebūtu uzdrošinājušās pamest savu mitekli, tagad bēga no visnežēlīgākā ienaidnieka, kas ir bīstams un nāvīgs jebkuram no viņiem — gan vismazākajiem, gan vislielākajiem, bēga no liesmainā biezokņu nezvēra, meža ugunsgrēka.
Laivai tieši priekšā dziļi ūdenī stāvēja vislielākais no visiem meža iemītniekiem — milzīgs alnis. Spalvas uz muguras tam bija apsvilušas, līdz pusei izaugušais rags1 nolauzts, un sāni, alnim elpojot, smagi cilājās. Par mata tiesu viņš droši vien bija izbēdzis no nāves, varbūt noskrējis daudzas jūdzes, lai izvairītos no uguns, un tikai paša varenais spēks un ātrums paglābis viņu no bojā ejas. Ja gribējis, Šepīens būtu ar airi pieskāries alnim, bet dzīvnieks nelikās par bērniem ne zinis; atvilcis elpu, alnis metās peldus un, izkāpis krastā, pievienojās pārējiem dažāda izskata un lieluma dzīvniekiem, kas, kļuvuši par brāļiem šai vispārējā nelaimē, steidzās rast patvērumu ezerā.
Šai mežonīgajā un neparastajā procesijā kopā ar dzīvniekiem bija arī mūsu abi mazie indiāņi un viņu mīlulis.
Tagad Seidžo saprata visu, un viņu pārņēma šausmas. Šepīens, pats būdams tuvu izmisumam, tomēr atskārta, ka no viņa atkarīgas abu dzīvības, un, nezaudēdams drosmi, mierināja māsu kā varēdams, un viņa varonīgi airēja tālāk. Bet mežs, kurā viņi allaž bija jutušies kā mājās un kurš allaž bija uzņēmis viņus kā draugs, pēkšņi bija pārvērties par atbaidošu vietu. Tāds tas būtu licies visiem pieaugušajiem, taču bērni —• atcerieties, vienam bija vienpadsmit, otram — četrpadsmit gadu — nezaudēja dūšu un cīnījās kā drosmīgi karavīri par savu un Čilevija dzīvību. Un jūs varat man ticēt, ka Čilevijs nekāds palīgs nebija; gluži otrādi — viņš darīja visu, lai sagādātu nepatikšanas un kavētu bērnus. Sajutis īstas briesmas, Čilevijs, tāpat kā visi dzīvnieki, izbijās un, bēgošo dzīvnieku kņadas satracināts, spiedza, cik skaļi vien spēdams, un raustīja
un plēsa, kā tagad viņam droši vien likās, sava cietuma vāku; un. ja bērni nebūtu iedomājušies bebrēnu nomierināt, tas būtu ielēcis drīz vien ūdenī un šai steigā un mudžeklī pazudis uz visiem laikiem.
Taču bērni teciņiem laida tikai uz priekšu. Un tad no ezera puses uzpūta vēsma un varēja jau redzēt, kur beidzas valka. Ieelpojuši svaigo gaisu, bērni atstāja nesamos ūdens malā un drāzās pēc Čilevija un laivas. Es saku — «drāzās», bet patiesībā viņi kā pusakli steberēja pa taku, cīnīdamies pēc elpas. Gandrīz visu laiku acis bija jātur ciet, jo no kodīgajiem dūmiem tās sūrstēja un sāpēja. Bērni virzījās uz priekšu taustīdamies, un tādas bailes viņi agrāk nekad nebija jutuši. Kad viņi pienāca pie laivas, no visām pusēm lidoja dzirksteles un krita degoši sprunguļi; negantā blāzma bija ietinusi sārtā plīvurā visu — kokus, dūmus, ūdeni. Tagad pavisam tuvu varēja saklausīt baismīgo, dobjo šalkoņu.
Uguns bija bērnus gandrīz panākusi.
Bēt Čilevijs tobrīd, nospriedis, ka pašam vien jāglābj sava sīkā dzī- ribjņa, ņēmās grauzt plāno tāšu groziņu; necik ilgi, un viņš būs brīvībā. <aut groziņš izturētu vēl tikai piecas minūtes!
Vienā acumirklī Šepīens norāva māsai galvas lakatiņu, ātri samērcēja o ūdenī un veikli aptina viņai ap galvu un seju, atstādams vaļā tikai icis un degunu. Tad, apslacīdams viņas drēbes ar ūdeni, sacīja: — Negaidi! Es tūlīt arī iešu! Ej!
Abām rokām cieši piespiedusi Čilevija grozu sev pie krūtīm, Seidžo >azuda baisajā, nokaitušajā mutulī.