Kad māsa bija skatienam izzudusi, Šepīens pakavējās varbūt kādu minūti, kamēr saslapināja savas drēbes un nostiprināja ar siksnām airus. Kā viņš vēlējās, kaut tagad tēva gādīgās rokas viņam palīdzētu! Viņš bija darījis, ko varējis, lai glābtu visiem trijiem dzīvību (viņš uzskatīja, ka bebrēns arī ir cilvēks, mazākais brālis, kas jāizglābj), un cerēja, ka rīkojies pareizi. Bet Seidžo bija tur priekšā viena pati; viņam jāpasteidzas!
Uzmetis sev virsū laivu un izbāzis galvu starp airiem, viņš aši devās ceļā. Bet, kamēr viņš brīdi bija kavējies krastā, uguns viņu bija sasniegusi, un tagad, skrienot, cik četrpadsmit gadu vecs zēns jaudā paskriet ar divpadsmit pēdu garu laivu plecos, viņš ieraudzīja netālu no sevis vienā pusē milzīgu, sprakšķošu ugunssienu. Tās vidū brikšķēdami sasvērās koki un sagruva zemē ar lielgabala šāviņam līdzīgu troksni. Viņš lauzās uz priekšu caur tumšsarkaniem dūmiem, smakdams tajos vai nost, acīm sūrstot un deniņiem no karstuma pulsējot. Zobus sakodis, viņš turpināja ceļu, bet visapkārt brīkšķēdams, dunēdams un dārdēdams liesmoja mežs. Vēl neskartās koku galotnes, griezīgi svelpdamas un atbaidoši sprakšķēdamas, aizgūtnēm tvēra uguni, un liesmas snaicījās no koka uz koku gluži kā kvēlojoši karogi un virzījās takai aizvien tuvāk un tuvāk.
Zem laivas vēl bija saglabājies svaigs gaiss, un tas palīdzēja Šepīe- nam paciest karstumu. Un tad vienā brīdī degoša egle krakšķēdama nogāzās zemē tik tuvu valkai, ka uguns apņemtā galotne ar dzirksteļu un šaudīgu liesmu virpuļiem aizšķērsoja viņam priekšā taku. Šepīens bija spiests zaudēt tik dārgās minūtes un gaidīt, kamēr liesmas noplok. Ar laivu aizvien vēl - plecos viņš lēca pār gailošo stumbru. Uzvilnīja tā karstā elpa, zēnu gandrīz vai nosmacēdama, un piezemējoties viņš paklupa uz ceļiem. Piecēlies viņš apdzēsa laivas gruzdošās vietas, aizsvi- lās vienīgi krāšņā lapsas aste un mirklī sačokurojās. Bet Šepīens gāja tālāk.
Uz otrādi apgrieztās laivas krita degošas mizas plēksnes un sarkani nokaituši pelni; tie dūmoja un gruzdēja, un, ja kāds būtu gājis aiz Še- pīena, tas nodomātu, ka laiva deg; taisnību sakot, tālu no degšanas tā nebija. Nu viņam būtu vajadzējis panākt Seidžo — māsa taču gāja lēnāk par viņu, jo ar grozu rokās bija grūti skriet, toties ar laivu, kaut arī krietni smagāku, skrienot bija vieglāk ieturēt līdzsvaru pat zēnam. Un pēkšņi viņš šausmās nodrebēja, iedomājoties, ka Čilevijs pārgrauzis grozu un aizmucis, bet Seidžo palikusi, lai to noķertu. Viņš bija pagājis tiem abiem garām! Priekšā dūmi pamazām izklīda, un no ezera uzvēdīja vējš. Noguris un pārmocījies, asaru aizmiglotu skatienu viņš atkal paklupa un ar visu laivu nostiepās garšļaukus pār kaut ko mīkstu, kas aizšķērsoja taku, — ar seju pret zemi takai pāri gulēja Seidžo! Vienā rokā cieši sažņaugtu viņa turēja grozu, bet — tūkšu. Čilevijs beidzot bija izgrauzies grozam cauri un aizbēdzis!
Lāgā neapjēgdams, ko dara, Šepīens izlīda no laivas apakšas, saņēma Seidžo rokās un, ar pūlēm uzrausies augšā, elsdams pūzdams, ceļiem ļogoties, ausīm džinkstot, aizsteberēja uz ezera krastu.
Šeit viņš nolika māsu «zemē, šļāca viņai ūdeni sejā, berzēja rokas un kliedza; '
— Seidžo, Seidžo, saki kaut ko, saki!
Atdarījusi acis, viņa tikai izdvesa:
— Čilevij!
Šepīens neuzdrošinājās māsai pateikt, ka Čilevija vairs nav, palicis tikai tukšais groziņš.
Dūmi sāka velties viņiem virsū arī šeit; valka liesmoja. Samitrinājis Seidžo lakatiņu un uzmetis to viņai uz sejas, Šepīens gāja pakaļ laivai. Par laimi, tā bija atstāta tepat tuvumā. Nespēdams vairs uzcelt laivu plecos, viņš satvēra to aiz pakaļgala un vilka uz ūdeni. Žigli sametis iekšā saiņus, viņš noguldīja Seidžo priekšgalā, bet viņa joprojām stingri turēja grozu un vārgā balsī sauca:
— Čilevij, Čilevij, Čilevij! — Ievaidējusies atkal turpināja: — Čilevij !
Veikli pārlēcis pāri mantām, kas bija samestas laivā, Šepīens, cik spēka, sāka irties ar pakaļgalu no krasta prom. Milzīgs asaru kamols spriedās kaklā, kad viņš iedomāja mazo, pūkaino draugu, kurš bija palicis krastā un kuram vairs nekādi nebija iespējams palīdzēt. Tomēr viņai7 iešāvās prātā doma, vai tiešām mazais radījums, kas apveltīts ar spējām atrast ūdeni, nevarēs sasniegt ezeru un, kaut arī pamests viens, nepaliks dzīvs. Te pēkšņi viņam aiz muguras ezera atskanēja skaļi plīkšķi, un, kur bijis, kur ne, parādījās Čilevijs, paldies dievam, sveiks un vesels, ar asti izteikdams savus personiskos uzskatus par Liesmaino Nezvēru, no kura ķetnām tik tikko bija izsprucis. Šepīens skaļā balsī iesaucās:
— Seidžo! Seidžo! Čilevijs ir dzīvs. Čilevijs ir ezerā. Skaties!
Gulēdama laivas priekšgalā, Seidžo, to dzirdot, izplūda asarās un elsoja tā, ka likās — viņai sirds lūzīs. Kamēr viņa domāja, ka mazais draugs ir pagalam, viņa neraudāja, toties tagad, zinot, ka tas ir sveiks un vesels, viņa varēja raudāt, cik skaļi un ilgi gribēja, — no prieka!
Čilevijs atradās tālu ezerā, kur briesmas vairs nedraudēja, bet Šepīens, airējoties ar pakaļgalu uz priekšu, nevarēja pietiekami ātri tikt lauka no seklajiem piekrastes ūdeņiem drošībā. Milzīga, doba priede, kas auga mežmalā, sasvērusies pār ūdeni, visu laiku neganti liesmoja. Šepīens joprojām noņēmās, lai aizirtos tālāk ezerā un tur apgrieztos. (Viss norisinājās daudz īsākā laikā, nekā bija vajadzīgs, lai to pastāstītu.) Neciešamajā sveloņā izžuvusi priedes miza pārsprāga pušu, un liesmu mēles pa šo mizas tuneli kā pa dūmvadu aizvilnīja uz galotni. No varenās priedes milzīgās, vēdekļveidīgās galotnes, kas gadu simteņiem lepni bija raudzījušies meža biezoknī, augstu gaisā izšāvās liesmu kūļi. Izdegušais stumbrs, nespēdams turēties spēcīgajai ugunij pretī, padevās, un varenā priede pazvārojusies sāka krist uz ezera pusi. Sagriezusies
mazdrusciņ sānis, tā virzījās pa savu ugunīgo taku tieši uz laivu. Sākumā lēni, tad aizvien ātrāk un ātrāk, simt pēdu garajam milzim līdzsvaru zaudējot, briesmīgais liesmu vēdeklis brāzās lejup. Neaprakstāmas šausmas pirmo reizi sagrāba Sepīenu, un, izmisīgiem pūliņiem apturējis laivu, viņš trieca to atpakaļ krastā, bet viņam tieši aiz muguras degošais koks šņākdams un svelpdams ar apdullinošu grāvienu iegāzās ūdenī, un jūdzēm tālu varēja dzirdēt, kā uguns satiekas ar ūdeni. Liesmām plokot, apkārtne ietinās dūmos un tvaikos. Šepīens vairs neko neredzēja. Viļņi spēcīgi sašūpoja laivu, un Seidžo, no izbīļa vai prātu zaudējusi, uzlēca kājās zvalstīgajā laivā un aizgūdamās griezīgi kliedza. Pār lēcis pār malu, Šepīens pa ūdeni pieskrēja pie Seidžo; apskāvis māsu, viņš mierināja to, sacīdams, ka nu vairs nav ko baidīties.
Tālāk ezerā Čilevija jaunskungs izaicinoši plīkšķināja ar asti, varbūt gribēdams atdarināt krītošā koka troksni, — tādā gadījumā, man jāatzīst, atdarinājums bija gaužām vārgs.
Pāris mirkļos laiva bija atīrusies no krasta un šoreiz bez kādiem starpgadījumiem. Bebrēns, varen priecīgs, ka ir atrasts, ļāva, lai to aiz draiskās astītes ieceļ laivā. Tur tas rāpās pa saiņiem, ostīja bērnus, skraidīja šurpu turpu un vispār izrādīja milzīgu prieku un sajūsmu. Liekas — tas nebija zaudējis nevienu pašu spalviņu, jo ar savām īsajām kājiņām skrēja, bez šaubām, tik zemu pie zemes pieplacis, ka uguns gāja tam pāri. Tagad Čilevijs, tāpat kā bērni, priecājās par tikšanos uz ezera.
Pēc brīža Seidžo jutās jau labāk un drīz vien varēja sēdēt. Šepīens neļāva viņai airēt un nosēdināja viņu sev pretī. Seidžo pastāstīja, kā, smakdama vai nost karstajos, kodīgajos dūmos un nespēdama neko saskatīt, meklējusi Čileviju, kad tas izkritis no groza, kā viņai noreibuši galva un viņa pakritusi nez kur un vairs nav jaudājusi piecelties. Tas bija viss, ko viņa atcerējās. Viņa atģidās, tikai kad Šepīens šļāca viņai sejā ūdeni. Viņa neatminējās, ka būtu saukusi Čileviju, lai gan zināja, ka tas aizmucis, jo kā sapnī bija redzējusi to pazūdam dūmu mutuļos. Beigusi stāstu, viņa sāka pētīt brāļa seju un tad rāva vaļā smieties. Un, jo iigāk viņa skatījās brālī, jo skaļāk smējās. Šepīens pat mazdrusciņ izbijās, nodomādams, ka māsa no pārdzīvotajām šausmām zaudējusi prātu. Bet tad Seidžo iesaucās:
— Šepīenl… Tava seja… Tev tā jāredz! Ak vai, tev vairs nav uzacu!
Pēkšņi pārstājusi smieties, viņa pataustīja savas uzacis.
— Bet kā ar manējām? Vai vis^ ir kārtībā? — viņa satraukta vaicāja un, pārliekusies pār laivas malu, centās saskatīt sejas atspulgu ūdenī. Bet laiva slīdēja uz priekšu, saceldama sīkus vilnīšus, un Seidžo, neko, protams, neredzēdama, pagalam satraukta kliedza:
— Ei, apturi laivu, lai es varu redzēt! Saki — vai man uzacis ir?
Seidžo bija tik uzbudināta, ka tagad Šepīens savukārt nevarēja nociesties nesmējies. Pēdīgi viņš sacīja, ka ar uzacīm viss ir kārtībā, un tā patiešām bija, jo gandrīz visu laiku Seid/o seja bija ietīta lakatā.
«Meitenes paliek meitenes,» Šepīens nosprieda." «Uztraucas par tādiem sīkumiem kā uzacis, kad viņu dzīvības bezmaz vai bija karājušās mata galā.»
Taisnību sakot, es atļaušos piebilst — cik tur trūka, ka šis stāsts būtu beidzies bēdīgi.
Lai gan laiva bija cietusi pamatīgi — dabūjusi sūci, tomēr slīdēja uz priekšu gluži viegli. Bet bērniem aiz muguras uguns kā uzvarētāja armija brāzās pār valku un vēl tālāk, atstādama savā ceļā nomelnējušas, kūpošas krāsmatas. Jā, bērni tagad bija glābti un jutās pavisam labi, vienīgi abiem sāpēja galva un sūrstēja acis. Šepīens uguni bija pievārējis, un, kā izteicās Seidžo, diez vai kas ļaunāks par meža ugunsgrēku vēl varētu atgadīties, un, tā kā viņi bija izkūlušies sveikā (tā domāja Seidžo), nekas pasaulē nekavēs viņus atrast Čikeniju. Toties Čilevijs, liekas, visvieglāk bija ticis visam cauri un par ugunsgrēku acīmredzot vairs nedomāja. Nostiepies zemē garšļaukus un nolicis galvu ērti uz Seidžo ceļgaliem, tas tūlīt iemiga. "
Todien viņi naktsguļai iekārtojās agri drošā vietā uz salas ezera vidū un aplūkoja ugunsgrēka nodarītos bojājumus. Šepīens nespēja saglābt uzacis, tās vēlāk ataugs pašas, toties ar laivu viņam bija ko noņemties. No cēlās un kuplās astes pāri bija palicis tikai nomelnējis, sačervelējies ādas gabaliņš, un kādreiz tik modrā un vērīgā acs bija gandrīz izdzisusi; krāsa laivai viscaur bija sasprēgājusi, atlupusi vai pavisam nogājusi. No pamatīgā trieciena pret krastu priekšgalā bija norauta paliela tāss strēmele; egļu sveķi spraugās bija kusuši; gailošās ogles, kas bija kritušas uz laivas dibena un sāniem, vietām izdedzinājušas robus. Arī teltī un segās dzirksteles bija izdedzinājušas caurumus. Salīdzinājumā tomēr zaudējumi bija niecīgi; bērniem būtu-varējis klāties daudz ļaunāk. Čilevija groziņam bija pazudis vāks un sānos radies krietns caurums (Čilevija ieguldījums cīniņā). Bet visapkārt auga bērzi, un Šepīens grieza no tiem tāss sloksnes. Viņš uzlika ielāpu uz cauruma grozā un sameistaroja jaunu vāku, kas derēja gandrīz tikpat labi kā vecais, tad pielaboja laivu ar ielāpiem un šur tur ar sveķiem aizdrīvēja spraugas. Acs un aste varēja pagaidīt. Seidžo tikmēr ņēmās ar adatu un diegu, bez kuriem ne indiāņu meitenes, ne arī sievietes ceļojumos neiztiek, un pavisam drīz telts un segas bija atkal savestas kārtībā. Kad uznāca tumsa, viss bija sagatavots, lai no rīta varētu doties tālāk.
Tovakar, apsēdušies viens otram blakus, bērni raudzījās pāri uz cietzemi un domāja par to, cik tur trūka, ka viņi vairs nekad nebūtu tikušies ar tēti, pēc kura abi tik ļoti bija noilgojušies. Pat vēl tagad viņi neskaidri dzirdēja dobjo liesmu rūkoņu, bet debesis jūdzēm tālu blāzmoja sārtā kvēlē, ko bija iedegusi skaistā, taču baismīgā uguns. Ugunsgrēks ir visnežēlīgākais meža ienaidnieks, kura priekšā visi ir vienādi bezpalīdzīgi un kurš tik viegli var izcelties: viens sērkociņš nevērīga cilvēka rokās var iznīcināt milzīgas platības mežu, tūkstošiem dzīvnieku un veselas biezi apdzīvotas pilsētas.
Vēlāk, kad Šepīens jau gulēja zaru guļvietā un vēroja lēni dziestošo, sārto atspīdumu uz telts sienas, jo uguns, nokļuvusi pēdīgi starp purviem un kailām klintīm, pamazām dzisa, ar prieku secināja — ja arī viņš vēl nav iegājis pieaugušo kārtā, tad drīz vien ieies.
Uzmetis skatienu Seidžo, kas, Čileviju apskāvusi, gulēja ciešā miegā, Šepīens dziļi ieelpoja un, aizvēris acis, arī drīz vien pārcēlās uz Sapņu valstību.