Vēl pēc divām ceļojuma dienām bērni sasniedza Trušu ciemu. Indiāņi to sauca par Vapūskanīmīču — Dejojošo Trušu ciemu, jo trušu šeit kādreiz bija saradies, ka biezs. Šie dzīvnieki lecot piesit pie zemes pakaļkājas, un mēness gaismā izskatās, it kā tie dancotu. Tāpēc, es domāju, sauksim šo apkaimi tāpat kā baltie cilvēki par Trušu ciemu.
Bērni uzcēla telti netālu no faktoiijas pie neliela līča, kurā Čilevijs varēja droši peldēt, jo parastā indiāņu apmešanās vieta, kaut ari pašlaik bija brīva, čumēja un mudžēja no badīgajiem kamanu suņiem, kuriem vasarā pašiem vajadzēja sagādāt sev barību un kuri saplosīja mazākus dzīvniekus un aprija visu, kas nebija taisīts no koka vai dzelzs. Pat mazi bērni bija no tiem jāsargā. Kad telts bija uzcelta, grīda noklāta ar biezu kārtu atsperīgu zariņu, malka ugunskuram savākta un viss nolikts savā vietā, Šepīens iesēdās laivā un devās uz faktoriju. ,
Tur viņš atrada tirgotāju — to pašu, kas bija ieradies pie viņiem tai liktenīgajā dienā vasaras sākumā. Tirgotājs bija j-aunatnācējs šai pusē un indiāņu valodu prata tikai mazliet, bet Šepīens lāgā nezināja angļu valodu. Tirgotājs iesauca zēnu kantorī otrpus veikala, kur viņus neviens netraucētu un viņi varētu viens otru saprast. Šepīens, viņa priekšā nostiepies taisns kā bulta, centās kā prazdams visu izskaidrot. Viņš stāstīja, ka pēc tam, kad Čikenijs pārdots, viņu dzīvē viss sagriezies otrādi, viņa māsa visu laiku ir nomākta, Čilevijs skumst pēc drauga un viņi visi jūtas nelaimīgi. Tirgotājs, sēdēdams aiz rakstāmgalda un izskatīdamies drīzāk pēc tiesneša nekā pēc tirgotāja, vērīgi uzklausīja visu, ko stāstīja Šepīens, un, kad tas bija beidzis, sacīja:
— Tātad Čile… kā viņu sauc?
— Čilevijs, — Šepīens izlaboja.
— Ak jā, — turpināja tirgotājs, izskatīdamies pagalam bargs. — Tātad Čikelijs skumst, ko? Un tava māsa arī. Un tu gribi Čik… kā viņu sauc? Čineviju dabūt atpakaļ, ko?
— Jā, — Šepīens. pacietīgi atbildēja, — gribu Čikeniju atpakaļ.
Tirgotājs skaļi noklepojās un mazliet pašņaukājās.
«Kādas muļķības!» viņš nodomāja. «Sacelt tādu troksni dēļ maza, smilkstoša zvērēna, kas nav lielāks par kucēnu.»
Taču Šepīens runāja klusā, mierīgā balsī, rūpīgi izvēlēdamies vārdus vaiodā, kurā runāja tirgotājs un kuru viņš tik slikti zināja:
— Mans, es strādās. Es taisīs malku (viņš gribēja teikt «skaldīs malku») jums ziemai. Es strādā visu vasaru jums. Es pārdod jums savu šauteni. Es tagad mainīt malku un šauteni pret Čikeniju. Tādi ir mani vārdi.
Taču šie vārdi lika viņam notrīsēt, jo šautene viņam bija ļoti dārga.
— Man tava šautene nav vajadzīga, — tirgotājs atcirta. — Šī fakto- rija pārdeva tev to, un mēs, protams, atpakaļ to nepirksim. Šeit nav lombards!
Tirgotāja saltās, zilās acis izskatījās patiešām bargas. Nabaga Šepīens, kurš pat nezināja, ko nozīmē lombards, nodūra acis un skatījās uz mokasīniem, lai tirgotājs neredzētu, kā viņam dreb lūpas; tad viņš atkal lepni izslēja galvu, klusu piebilzdams:
— Tad es strādāt arī visu ziemu. Visu vienu gadu es strādāt jums. Vienu gadu par Čikeniju.
«Nieki!» tirgotājs nodomāja. «Laikam tas puika ir jucis.»
Bija skaidrs, ka tirgotājs par indiāņiem neko daudz nezina. Piepeši viņš vaicāja:
— Vai tu ugunsgrēku redzēji?
— Jā, — Šepīens atbildēja. — Mans, Seidžo, Čilevijs brauca ugunij cauri. Viena valka sadega. Mums bija gandrīz beigas.
Baltais cilvēks viņu nopētīja — ugunij cauri!
«Blēņas!» viņš jau grasījās skarbā balsī,teikt, bet tad pārdomājis vēlreiz skaļi nokremšļojās. Tagad arī viņam kļuva skaidrs, ka zēns runā nopietni. Viņš patiesi nožēloja, ka neko vairs nevarēja darīt. Čikenijs bija pārdots tālāk, šoreiz nez kādiem pilsētas ļaudīm, kam piederēja dārzs, kurā meža zvēri tiek turēti krātiņos (Čikenijs — meža zvērs!), un dzīvs bebrs ir liels retums. Viņš to visu paskaidroja Šepīenam, joprojām runādams skarbā balsī (.(kundziski» — kā viņam pašam likās), jo viņš bija iesācējs tirdzniecībā un domāja, ka ar indiāņiem tieši tā jārunā. Lai gan viņam bija sārta, dusmīga seja un saltas, zilas acis, viņš tomēr nebija tāds cilvēkēdājs, par kādu gribēja izlikties. Beigās viņš, cik laipni vien varēdams, pastāstīja, ka Čikenijs (šoreiz — Čikarū) jau pirms mēneša aizvests un par viņu saņemti piecdesmit dolāri.
Piecdesmit dolāri! Šepīenam saplaka dūša — piecdesmit dolāri, tādu naudu viņš nekad nebija redzējis. Naudu tirgotāji gandrīz nekad nedeva, preces viņi parasti iemainīja pret kažokādām, jo indiāņi varēja tērēt naudu vienīgi tai veikalā, kurā to bija saņēmuši, tāpēc viņiem nebija nekāda vajadzība nēsāt to līdzi. Piecdesmit dolāru! Viņa piedāvātais larbs un lieliskā šautene tika atraidīti! Viņam vairs nebija nekā, ko 3ot. Taču zēna dabā nebija tik viegli padoties. Viņš devās atpakaļ uz īometni un pastāstīja Seidžo, ka dabūjis zināt, kur atrodas Čikenijs. To izirdot, Seidžo nopriecājās, bet Šepīens nepastāstīja viņai nedz par to, :ik cietsirdīgs bijis tirgotājs, nedz arī par iielo naudas summu, ko viņi
nemūžam nespēs sadabūt. Seidžo nodomāja, ka pašlaik nekas cits neatliek kā gaidīt, kamēr Sepiens sacirtis mazliet malkas un nopelnīs naudu braucienam uz pilsētu un atpakaļ (tas nevar diez cik daudz maksāt, jo cilvēki taču brauc šurp un turp ik pēc dažām dienām) un vēl mazliet, par ko atpirkt Čikeniju. Savā ziņā viņai bija taisnība, jo tieši tā būtu vajadzējis rīkoties. Taču viņa nezināja, cik šis pasākums patiesībā ir bezcerīgs.
Šepīenam nebija ar ko bēdās dalīties, un viņš lauzīja galvu, lai izdomātu, kā nopelnīt piecdesmit dolāru, bet, cik maksā biļete, viņš pat nebija uzdrīkstējies pajautāt. Dažbrīd viņš prātoja, ko par visu to teiks tēvs, tomēr bija pilnam pārliecināts, ka viņam tiks viegli piedots tas, ko viņš dara, lai Seidžo būtu laimīga, kaut arī viss neiznāk gluži tā, kā vajadzētu. Cauru nakti viņš mētājās un grozījās savā guļvietā un bez mitas domāja. Kaut varētu nokļūt pilsētā! Viņš bija dzirdējis, ka daži baltie ir labi cilvēki, it sevišķi pilsētnieki, ne jau visi ir tādi kā tirgotājs. Ja viņš varētu tikt pilsētā un izstāstīt Čikenija īpašniekam par savām bēdām un nedienām, varbūt viņi palaistu Čikeniju vaļā un tas kopā ar Seidžo brauktu uz mājām, bet pats viņš tikmēr paliktu pilsētā un strādātu, lai samaksātu par mazā cietumnieka brīvību. Šepīens bija pārliecināts, ka tas viss maksās kādus simt dolārus. Nabaga Šepīens! Viņam ne prātā nevarēja ienākt, ka ir vēl lielāka naudas summa par simt dolāriem. Viņš bija dzirdējis par kādu bagātu indiāni, kas sapelnījis simt dolāru īstas naudas. Reiz amerikāņu grupa bija salīgusi viņu par pavadoni mežos. Šie Gitčiji Mokomāni — Lielie Naži, kā indiāņi sauca amerikāņus, — neko daudz pavadoņus nenodarbināja, uzskatīja tos par saviem biedriem, nevis kalpiem — tā vismaz stāstīja ciema ļaudis —, maksāja tiem pamatīgu algu un nereti, kad pārgājiens bija beidzies, atdāvināja tiem savas teltis, segas, šautenes un citas mantas. Kad Šepīens to visu atcerējās, viņam iešāvās prātā kāda doma. -
Katru otro vai trešo dienu pie Trušu ciema piestāja liels, smagnējs tvaikonis — ogļu kuģis ar diviem klājiem un milzīgiem ratiem sānos. Šis neizskatīgais kuģis uzturēja satiksmi līdz dzelzceļam un atpakaļ. Taču bez naudas neviens nedrīkstēja uz kuģa kāpt. «Vienmēr tikai nauda,» Šepīens nosprieda un gudroja, cik kapteinis varētu prasīt par braucienu. Katrā ziņā vairāk, nekā viņam bija, jo naudas viņam vispār nebija. Laiku pa laikam ar šo kuģi ieradās diezgan daudz amerikāņu. Iespējams, ka vienam otram būs vajadzīgs pavadonis, viņš prātoja, un tas bija darbs, ar kādu viņš varētu tikt galā.1 Jauno nodomu spārnots, Šepīens pēc brokastīm aizsteidzās uz faktoriju, taču tur līdz pašai pusdienai, kad tika gaidīts tvaikonis, rosījās vienīgi tirgotājs. īsi pirms dienas vidus upes līkumā ieelsās neveiklais dūmotājs un, apmetis plašu pusloku,
' Medības, zvejošana un gleznainā Ziemeļkanādas daba vienmēr saistījusi daudz tūristu, galvenokārt amerikāņu, kuri, dodamies uz visattālākajām vietām, izmanto par pavadoņiem indiāņus. Daudziem indiāņiem šī nodarbošanās ir vienīgais ienākumu avots. (Autora piezime.)
tuvojās piestātnei. Dzenrati kūla ūdeni, kuģinieki izkliedza pavēles, un zvans dimdēja — kā jau tas bija gaidāms no visā apkaimē vienīgā, īstā cienīga izskata tvaikoņa.. Patiešām, grupa tūristu, apkrāvušies nometnes piederumiem, izkāpa krastā, un katram bija tik daudz mantu, ka, pēc Šepīena domām, to būtu pieticis vismaz četrdesmit cilvēkiem. Viņi ziņkāri vērās indiāņu zēnā, viņa briežādas mokasīnos un garajos, bizēs sapītajos matos. Daži no viņiem īstu indiāni skatīja pirmo reizi mūžā! Viņi kaut ko čukstēja cits citam, un daži pavērsa pret zēnu melnas kārbiņas un klikšķināja ar tām. Viņam kļuva kauns un neērti tā stāvēt šo skaļo, savādi ģērbto cilvēku priekšā, kuru sejas bija vai nu varen pie- sārtušas, vai pavisam bālas. Un piepeši viņš jutās gauži mazs un gauži vientuļš. Viņš saprata, ka viņam nekad nepietiks drosmes būt par pavadoni kaut vienam no viņiem. Viņš pagriezās un, cik ātri vien iespējams, lai nebūtu gluži jāskrien, devās prom.
— Pagaidi, manu dēliņ, pagaidi! Es gribu tev ko pateikt, — viņš izdzirda, ka viņu kāds uzrunā indiāņu valodā.
Kaut arī viņš nevienu indiāni nebija manījis, viņš tomēr apstājās un atskatījās. Viņš ieraudzīja, ka tuvojas kāds cilvēks, kas runā odžibveju valodā tikpat labi kā viņš pats, un tomēr tas nav vis indiānis, bet ir baltais cilvēks, liels un spēcīgs, gaišiem matiem un zilām acīm, nevis saltām kā tirgonim, bet smaidīgām un labsirdīgām. Baltais krekls tam pie kakla bija vaļā, piedurknes uzrotītas virs elkoņiem, kakls un rokas saulē iedegušas un izskatījās tikpat brūnas kā indiāņiem. Kājās viņam bija mokasīni, un Šepīens pat satraukumā ievēroja, ka soļus viņš sper piesardzīgi, it kā nebūtu pie šādiem apaviem lāgā pieradis. Svešinieks pienāca pie zēna un uzlika roku viņam uz pleca. Šepīens nez kāpēc uzreiz jutās brīvi un nepiespiesti un nepievērsa vairs nekādu uzmanību skaļajiem tūristiem, kas viņu joprojām vēroja; viņš redzēja tikai smaidošo, brūno seju un dzirdēja tikai vārdus, ko gaišmatainais cilvēks izrunāja indiāniski, pareizi lietodams skaņu mīkstinājumus, kas Šepīena ausij bija tik tuvi un tīkami.
— Nebaidies! — sacīja cilvēks ar dzeltenajiem matiem (klusībā Šepīens jau bija nosaucis viņu — Dzeltenie Mati). — Šie člitčiji Moko- māni, amerikāņi, visi ir labi ļaudis. Viņiem patīk indiāņi, un viņi gribēja tevi tikai nofotografēt. — Viņš pavilka Šepīenu sānis un turpināja: — Iesim uz tavu nometni un parunāsimies tur. Es gribu dzirdēt, ko jūs piedzīvojāt ugunsgrēka laikā, bez tam sen jau esmu vēlējies tikties ar Gitčija Mīgvona bērniem. — Viņš vēl piebilda, ka labi pazīstot viņu tēvu, un, tāpat kā citi baltie, nosauca to par Putna Spalvu.
Lai gan Šepīens tikai nupat bija ar svešinieku iepazinies, viņš uzreiz juta, ka tas ir draugs, kuram var uzticēties, un viņam kļuva silti ap sirdi. Viņš jauno draugu nesēdināja laivā, bet veda uz nometni cauri mežam, jo ne vienu reizi vien bija dzirdējis, ka baltie cilvēki tik mazas laivas apgāžot. Taču vēlāk Šepīens redzēja, ka šis jaunais, saulē iedeg tīšais cilvēks prot kanu laivu lieliski vadīt.
Seidžo gatavoja pusdienas. Ieraudzījusi viņus nākam, viņa žigli paslēpās teltī, jo nekad agrāk baltos cilvēkus nebija tuvumā redzējusi, vienīgi tirgotāju, kuru nīda. Šepīens nodomāja, ka viņam krietni vien būs jānopūlas, kamēr pierunās māsu iznākt ārā.
Izdzirdusi, ka ciemiņš līksmi smejas un runā indiāņu valodā, Seidžo palūrēja atnācējā/un viņas skatiens sastapās ar tik labsirdīgu un jautra acu pāri, kādu viņa bija redzējusi vienīgi tēvam. Seidžo jutās savaldzināta un, iznākusi ārā, apsēdās pie ugunskura, izlikdamās, ka darbojas ar katliņiem un bļodām. Viņa trakoti gribēja paskatīties uz šo patīkamo svešinieku, tāpēc pārvilka galvas lakatiņu dziļi pār acīm un paslepen glūnēja uz viņa pusi. Kad svešinieks to pamanīja — un tas notika ne vienu reizi vien —, viņa pietvīkusi nolieca galvu zemāk, ieslēpdama seju vēl dziļāk lakatiņā, un atkal sarosījās pie ugunskura. Pusdienas pēdīgi patiešām bija gatavas, un viņi ieturēja maltīti visi kopā. Šepīens izjuta vēl lielāku cieņu pret svešinieku, redzot, ka tas prot iekārtoties tikpat ērti kā indiānis, — Šepīens nekad nebija redzējis, ka tā sēdētu baltie, vienīgi traperi, kuri palaikam savos ieradumos ir stipri līdzīgi indiāņiem.
Dzeltenie Mati uzslavēja pusdienas, sacīdams, ka sen neesot baudījis tādu maltīti, un es domāju, ka tā bija taisnība, jo pusdienās bija tikai bennoks ar cūku taukiem sviesta vietā, dažas šķēles kaltētas brieža gaļas un tēja bez cukura. Taču viņš uzvedās tā, it kā tas būtu svētku mielasts.
Pēc pusdienām ciemiņš aizdedza cigareti un brīdi smēķēja. Seidžo tas likās gauži dīvaini. Visi indiāņi, pat vairums vecu sieviešu kūpināja pīpes, bet viņa nekad agrāk nebija redzējusi cigaretes. Viņa nodomāja, ka šim svešiniekam, kas tik labi runā indiāniski, ir dīvaini paradumi, tomēr tie ir varen patīkami, — tā Seidžo un Šepīens sačukstēdamies nosprieda.
Svešinieks smēķēdams stāstīja par sevi. Viņš esot misionārs, taču — viņš pasteidzās piebilst — ne jau tāds, kas gribētu visur iejaukties un pārmainīt visus indiāņu paradumus un ticējumus, no kuriem daži viņam šķiet brīnišķīgi; viņš negribot indiāņiem arī neko uzspiest, tikai jūtoties kā brālis viņiem. —
Indiāņu valodu viņš iemācījies no grāmatām, vēlāk apbraukājis dažādas vietas un dzīvojis kopā ar dažādām indiāņu ciltīm — gan ar buš- krī un soto ciltīm, gan ar elgonkvīniem un odžibvejiem (visām šīm ciltīm valoda ir līdzīga), strādājis kopā ar viņiem, bijis par skolotāju viņiem, ārstējis slimos, centies, cik viņa spēkos, darīt šos ļaudis laimīgus, jo viņam licies, ka visi cilvēki pasaulē ir vienas lielas ģimenes locekļi un neatkarīgf no tā, vai viņiem ir sarkana vai balta ādas krāsa, viņi visi ir vienādi. Viņš pastāstīja, ka pilsētās dzīvo labi cilvēki, kas dod viņam naudu, lai viņš varētu savu laiku ziedot indiāņiem, pretī neprasot no tiem neko.
Šie mazie indiāņi kā apburti klausījās svešajā, jo viņiem allaž bija licies, ka indiāņi ir visu aizmirsti un tagad, kad viņiem atņemta zeme,
nevienam vairs nerūp, kas ar viņiem notiek. Bērni noticēja, ka šis cilvēks viņiem ir kā brālis, kaut ari āda saules neskartajās vietās bija balta un acis nevis melnas kā viņiem, bet zilas kā debesis dienas vidū.
čilevijs tobrīd teltī pēc pēdējās peldes susinājās un sukājās. Izdzir- dis balsis un, kā man šķiet, nojautis, ka pie pusdienu galda kaut kas notiek, bebrēns izsteberēja ārā un ieraudzīja svešinieku. Viņš tūdaļ nosprieda, ka viņam ar to jāiepazīstas. Bebrēns piegāja pie pusdienu galda — zemē noklāta tīra, balta audekla gabala — un, uzkāpis uz tā, aiztenterēja starp traukiem tieši pie ciemiņa. Apsēdies uz pakaļkājām, dzīvnieks ņēmās pētīt svešinieku. Varbūt Čilevijs domāja — ja pareizi rīkosies, no tāda liela ciemiņa varēs dabūt prāvāku gabalu bennoka. Pamanījis, ka viņš tam iepaticies, bebrēns sāka šūpot galvu uz priekšu un atpakaļ, no viena sāna uz otru, pats šūpodamies līdzi, kā to darīja agrāk dejojot. Pēc brīža Čilevijs nokrita uz muguras zemē un ņēmās starp traukiem velties un valstīties. Tad trauki iešķindējās, krūzītes sagāzās, kaut kas izlija ārā un šķīvji pajuka kur kurais. Lai nomierinātu bebrēnu, Seidžo žigli iegrūda viņam pamatīgu ņuku bennoka, cerēdama, ka viņš ielīdīs teltī un tur to notiesās. Taču šoreiz bebrēns nebija vis tik viegli piekukuļojams pamest šo sabiedrību. Viņš notupās turpat uz galdauta un, saņēmis abās ķepiņās bennoku, sāka ar baudu to ēst, vienu spožu melnu aci uzmezdams ciemiņam.
Kopš Čikenija aizvešanas Čilevijs pirmo reizi izpildīja savu jocīgo deju. Seidžo uzskatīja to par labu zīmi un vēl vairāk pārliecinājās, ka viss nokārtosies, kā iecerēts. Dzeltenie Mati savukārt nodomāja, ka savu mūžu nav redzējis jocīgāku priekšnesumu, un smējās tik sirsnīgi, ka Seidžo, aizmirsusi visu biklumu, arī iesmējās. Tas tiešām izskatījās smieklīgi: pat raižu nomāktais Šepīens nevarēja noturēties mazliet ne- iesmējies.
Tad Dzeltenie Mati vaicāja bērniem, kā viņiem izdevies bebrus pieradināt, jo tie ir visbailīgākie no dzīvniekiem. Lai gan viņš daudz ko bija dabūjis zināt no tirgotāja, viņš tomēr bērnus vēl izjautāja. Bērni sākumā atbildēja nelabprāt, tomēr beidzot izstāstīja (šis jaunais cilvēks orata varen labi izjautāt), kā bebrēni tikuši izglābti, kad tiem gandrīz draudējusi bojā eja, kā tēvs dzimšanas dienā uzdāvinājis tos meitenei m kā tie nosaukti par Čileviju un Čikeniju •— Lielo Nieciņu un Mazo Nieciņu. Vēl viņš dabūja zināt, cik bēdīgi viņi visi kļuvuši, kad ticis aizvests Mazais Nieciņš, un cik nelaimīgs un vientuļš juties nabaga Čilevijs. Viņš klausījās (viņam patika arī uzmanīgi klausīties), kad bērni stāstīja, kā viņi devušies ceļā, lai uzmeklētu mazo draugu, un bezmaz zaudējuši meža ugunsgrēkā dzīvību. Beigās Šepīens piebilda, ka viņam tagad jāatrod darbs un jānopelna nauda, lai nokļūtu pilsētā un pārvestu Čikeniju atkal mājās.
Noklausījies to visu, jaunais cilvēks sadrūma, apklusa, un smaids no viņa sejas nozuda. Viņš zināja, ka Šepīens nekādu darbu nedabūs, tomēr nebilda par to ne vārda. Nogrimis domās, viņš pastiepa
roku, noglaudīja mīksto, zīdaino bebrēna spalvu un it ka sev angliski sacīja:
— Tātad šis ir Lielais Nieciņš, bet Mazais Nieciņš viens atrodas tālu prom pilsētā. Un šie bērni… Tas nedrīkst notikt!
Viņš paslepen uzmeta skatienu Seidžo, jo bija ievērojis, ka viņa atkal pavelk uz acīm lakatiņu, kas bija noslīdējis no galvas uz plecicm, un ieraudzīja, ka divas lielas asaras lēni rit pa viņas vaigiem, lai arī kā viņa pūlējās tās aizturēt.
Tad viņš piecēlās un atvadoties teica bērniem:
— Es esmu jūsu un jūsu tēva draugs. Rīt es atnākšu, un mēs atkal kopā ēdīsim pusdienas. Varbūt man laimēsies izklīdināt tumšos mākoņus, kas samilzuši pār jūsu taku. Es nezinu, vai man tas izdosies, taču es darīšu visu, kas manos spēkos. Tāds ir mans darbs — aizgainīt miglu no saules vaiga, lai tā varētu mūs visus apspīdēt.
Pamājis ar roku, viņš aizgāja.