Tūlīt pēc atgriešanās faktorijā misionāram bija ilgāka saruna ar tirgotāju viņa kantorī. Kad misionārs iznāca ārā, viņš turēja papīra lapu, uz kuras bija uzrakstīts paziņojums. Viņš piesprauda to pie mājas. Tūristi aizvien vēl pastaigājās pa ciemu un, ieraudzījuši, ka tiek izkārts paziņojums, gribēja tūlīt redzēt, kas tur rakstīts. Tajā bija teikts, ka pulksten četros visi tiek aicināti uz sapulci kādā ļoti svarīgā jautājumā. Sapulce notiks indiāņu skolā, kas atrodas kalnā viņpus veikala. Tik mazā ciemā šī vēsts izplatījās ātri, un, tā kā cilvēkiem nekā labāka nebija ko darīt un šis nevaļīgais puisis bija modinājis viņos zināmu interesi, visi, kas vien varēja, posās uz skolu.
Telpa bija maza, un dažiem vajadzēja stāvēt ārpusē un klausīties pie logiem un durvīm. Jaunais cilvēks ar dzeltenajiem matiem nostājās pie skolotāja galdiņa un, kad visi bija apklusuši, sāka runāt. Vispirms varēja dzirdēt sačukstēšanos, klepošanu un kāju šļūkāšanu, bet tad viss norima, un pavisam drīz cilvēki ieklausījās — ieklausījās ļoti vērīgi. Viņš stāstīja viņiem par to, ko viņi nemaz nebija gaidījuši, kas atšķīrās no visa kādreiz agrāk dzirdētā. Viņš prata aizrautīgi runāt, tāpat kā prata izjautāt. Telpā iestājās klusums un bija dzirdama vienīgi jaunā cilvēka balss.
Viņš stāstīja ļaudīm par Seidžo un Sepīenu, par Lielo Nieciņu un Mazo Nieciņu.
Beigās viņš sacīja: — … jo mums joprojām jāaizstāv brāļi. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka par šiem bērniem, kuri drosmīgi raudzījušies briesmām acīs — ne jūs, ne arī es droši vien to nebūtu uzdrošinājušies darīt —, kuru ādas krāsa
varbūt atšķiras no mūsējās, kuru valoda nav tāda kā mūsējā un kuru paražas ari nav tādas kā mūsējās, mēs tomēr esam atbildīgi — jūs un es, un viņi nav vis nekādi divi indiānēni, bet gan ir divi gauži nelaimīgi bērni. Kas zina — varbūt viņi spriež pilnīgi pareizi, piedēvēdami šiem sīkajiem dzīvnieciņiem — saviem draugiem jūtas, kas ir līdzīgas mūsējām. Atļaujiet man vēl piemetināt — ejot pa durvīm laukā, labajā pusē jūs ieraudzīsiet lielu, tukšu tējas kārbu. Ko jūs par to teiksiet, draugi?
Kad viņš bija beidzis, telpā sacēlās neliela kņada un visi uzreiz, liekas, gribēja izteikties. Lēdijas sacīja:
— Ak, vai jūs kaut ko tādu bijāt dzirdējuši!
— Iedomājieties, visu ceļu vieni!
— Nabadziņi, pārciest tik drausmīgu ugunsgrēku!
Džentlmeņi piecēlās un bāza rokas kabatās, skaļi cits ar citu triekdami:
— Es neparko negribētu palaist to garām!
— Kur viņi ir? Mums kaut kas jādara viņu labā!
— Kur, viņš teica, tā kārba atrodas? i— kāds iejautājās.
Kad ļaudis gāja pa durvīm ārā, tējas kārbā līksmi šķindēja naudas gabali, čaukstēja jaunās banknotes un čabēja vecās un ne tikai viena dolāra banknotes, es atļaušos piebilst, bet divu, piecu un pat desmit dolāru banknotes. Palīdzēt vēlējās arī jaunieši un bēra kārbā ietaupīto brīvdienu naudu.
Pēdējais ārā izgāja tirgotājs. Pie durvīm viņš pameta visapkārt skatienu, lai pārliecinātos, vai neviens neredz, tad, pamirkšķinājis ar vienu aci (to, kas atradās tālāk no tējas kārbas), aši pastiepa roku, it kā bīdamies, ka to kāds varētu pamanīt, un, pie sevis murminādams, iemeta kārbā cieši saritinātu naudas žūksni.
— Čikevij jeb Čilekij, jeb Cikelij, jeb kā tevi sauc, — lai tev labi veicas!
Taču šis brūni iedegušais jaunais cilvēks, kas aizvien vēl stāvēja pie skolotāju galdiņa, ne tikai prata, kā nākas, izjautāt, atbildēt un lie- .iski runāt, bet viņam piemita arī brīnum laba redžētspēja. Un viņš visu
redzē j a.
Todien vēlāk Dzeltenie Mati devās pie bērniem uz nometni, un, kad Šepīens ieraudzīja tik daudz naudas, viņš negribēja lāgā ticēt, ka tas riss pieder viņam. Zēns pat mazdrusciņ nobijās un vaicāja:
— Kas man jādara?… Ko viņi grib, lai es daru?
— Neko, — Dzeltenie Mati atbildēja. — Tagad nav laika strādāt. Fums tūdaļ jādodas ceļā, citādi jūsu mazais draugs var aiziet bojā; dzīv- īieki tik ļoti skumst, ka dažreiz pat nomirst. Šie Gitčiji Mokomāni lika )ateikt, ka visu naudu jums dāvina. Tālā pagātnē viņu tautieši bija iz- urējušies gaužām nežēlīgi pret indiāņiem, tagad viņi to saprot, savējo īcību nožēlo un grib jums palīdzēt. Viņi ir lieliski, augstsirdīgi cilvēki, /iņi lūdz, vienīgi lai jūs, sastapuši cilvēku nelaimē, ja vien varat, pa- īdzētu tam.
— Jā, es palīdzēšu, palīdzēšu, — nopietni sacīja Šepīens. — Sakiet viņiem, ka es palīdzēšu, un pateicieties viņiem. — Un asaras sariesās viņam acīs.
Naudas žūksnis tika prātīgi ielikts aploksnē. Seidžo visā noraudzījās, un aiz prieka, satraukuma un vēl nez kādām neizprotamām jūtam acis viņai pletās aizvien lielākas un apaļākas. Naudas lietās viņa galīgi neko nejēdza, taču to gan saprata, ka tagad ceļu pie Čikenija viņiem nekas neaizšķērsos, itin nekas. Viņa bija priecīga, taču nepavisam ne pārsteigta, jo bija paredzējusi, ka viss beigsies labi. Baltie cilvēki nemaz nav tik ļauni, par kādiem tiek iztaisīti, un viss liecina, ka viņas sapnis piepildīsies!
Dzeltenie Mati ielika aploksnē stacijas priekšniekam zīmīti, kurā lūdza, lai tas pārdod šiem bērniem divas biļetes uz pilsētu un atpakaļ. Lai gan Šepīenam likās — te naudas gandrīz ir tik, cik visā pasaulē, tomēr, kad bija samaksāts par biļetēm, maz kas palika pāri. Izrādījās, ka augstsirdīgu tūristu nemaz tik daudz nebija. Misionārs prātoja, Ka Šepīens varbūt varētu palikt pilsētā un nopelnīt naudu, par ko izpirkt Čikeniju, ja vien zvēru dārza īpašnieki būs tā ar mieru. Nekas cits neatlika kā mēģināt. Dzeltenie mati iedeva Šepīenam vēstuli, kura bija adresēta viņa priekšniekam un kurā viņš lūdza atrast bērniem apmešanās vietu. Viņš lika, lai Šepīens, ieradies pilsētā, tūlīt uzmeklē policistu un parāda viņam aploksni ar adresi. Misionārs sīki aprakstīja, kā policists izskatās un kas viņam būs mugurā, un mācīja Šepīenam pareizi izrunāt vārdu «policists». Šepīenam gan iznāca «polisists», tomēr saprast varēja. Čikenijs bija pārdots, kā stāstīja misionārs, pilsētas Atpūtas parka īpašniekam, un jebkurš policists viņus turp aizvedīs.
Šepīens saprata, ka viņiem laikus jābūt atpakaļ, lai sagaidītu mājās tēvu, jo viņa brigādei drīz vajadzēja atgriezties. Zēns cerēja — ja viss labi izdosies, tēva priekšā būs vieglāk attaisnoties.
Dzeltenie Mati palīdzēja bērniem salauzt apšu zariņus Čilevijam, iesaiņot bennoku, ko Seidžo bija izcepusi, un apsolīja pieskatīt laivu un pārējās mantas, kamēr viņi atgriezīsies. Otrā dienā, kad kuģim vajadzēja doties prom, ļaudis no tuvākās apkaimes bija ieradušies piestātnē, lai bērnus pavadītu. Dažas amerikāņu lēdijas bija taisni vai iemīlējušās mazajā Seidžo un dēvēja viņu par «Brūnajām Acīm» un «Mazajiem Mokasīniem», bet viena pat nosauca viņu par «Madame Butterfly». Vīrieši spieda Šepīenam roku, sauca viņu par drosmīgu puisi un teicās lepojamies, ka viņu pazīstot. Uzmanības centrā bija nokļuvis pat Čilevijs, lai gan, man šķiet, viņam tas sevišķi nepatika, jo viņš uzgrieza visiem muguru — tas neapšaubāmi ir pagalam nepieklājīgi — un noņēmās pats ar sevi. Bija atnācis arī tirgotājs un meta apkārt bargus skatienus, tādējādi it kā pauzdams nepatiku pret visu, kas tur notiek. Viņš negribēja, lai kāds dabūtu zināt, ka arī viņš ar savu artavu atbalstījis šo smieklīgo pasākumu.
Pašās beigās misionārs (kas bija stāvējis nomaļus viens un, par šo to smaidīdams, noraudzījies tirgotājā) piegāja pie kuģa kāpnēm un,
kad Seidžo un Šepīens devās pa tām augšā, saņēma viņu rokas, paglaudījis mazo bebrēnu, sacīja:
— Laimīgu ceļu, Gitčija Mīgvona bērni! Es visu pastāstīšu jūsu tēvam. Lai jums labi veicas un jūs visi četri sveiki un veseli atgrieztos mājās! Mēs gaidīsim.
Tajā pašā dienā trīs laivas tuvojās izdegušajai valkai, kur Seidžo, Šepīens un Čilevijs bija pārdzīvojuši izmisuma pilnus mirkļus. Laivas steidzās milzīgā ātrumā. Tajās sēdēja indiāņi līdz pusei kaili, galvvidū mezglā sasietiem garajiem matiem. Tie bija klusi drūma izskata vīri. Viņu kailie pleci laistījās sviedros no spēcīgās airēšanas. Brūnie ķermeņi liecās uz priekšu un atpakaļ, un airi saulē zibēja, kad laivas žigli traucās uz valku. Tikko pirmā laiva bija skārusi zemi, kāds cilvēks izlēca krastā. Tas bija Lielā Spalva. Brigāde bija atgriezusies un viņš atradis māju tukšu.
Nometies ceļos ūdens malā, viņš ņēmās attīrīt krastu no nesenā ugunsgrēka paliekām un ieraudzīja zemē asi iezīmējušos laivas priekšgala līniju un maza mokasīna nospiedumu, ko ūdens bija jau daļēji aizskalojis. Uzlēcis kājās, viņš iekliedzās:
— Viņi ir bijuši šeit! Atri! Nern ie t cirvjus un atbrīvojiet valku, bet es meklēšu pēdas, jo …
Vecs vīrs sirmiem matiem, gudru, grumbām izvagotu seju viņu pārtrauca:
— Pagaidi, mans dēlsi Manas vecās acis daudz ko redzējušas. Pagaidi un atpūties. Pirmais pa taku. iešu es; varbūt es izdibināšu…
Gitčijs Mīgvons nolieca galvu, izdzirdis Virsaiša vārdus, un pacietīgi gaidīja. Pār taku krustām šķērsām bija sagāzušies nomelnējuši, sakropļoti koki. Indiāņi trakā niknumā cirta sakritušos kokus, lai atbrīvotu eju, pa kuru pārvilkt laivas. Darba te bija ilgākam laikam, tāpēc Gitčijs Mīgvons, nespēdams nekur rast mieru, ķērās pie ēdiena gatavošanas.
Sirmgalvis devās uz priekšu pa valku un ugunsgrēka lauzumos centīgi meklēja kādas pēdas, kas liecinātu, ka te gājuši bērni. Viņš cēla augšā visus kritušos kokus, ko vien varēja pakustināt, un vērīgi aplūkoja zemi tiem apakšā cerībā kaut ko ieraudzīt. Uguns dažbrīd izplatās ar tādu ātrumu, ka vietām nepaspēj visu iznīcināt. Un tā zem kāda krituša koka viņš atrada salauztu, pussadegušu Čilevija groziņa vāku. Valkas viņā galā mīkstajā zemē viņš pamanīja dziļas pēdas, kas būtu varējušas izveidoties, laivai ar visu spēku triecoties krastā.
«Kāpēc?» viņš sev jautāja. «Laiva taču devās pretējā virzienā.»
Vērīgi aplūkojis milzīgo, pusapdegušo koku, kas bija iegrimis ūdenī ne vairāk kā divu laivu attālumā no krasta, viņš visu saprata. Viņš bija gudrs vīrs, savā laikā bijis karotājs un meža biezokni pazina kā savus piecus pirkstus. Tāpēc arī tauta viņu bija nosaukusi par Nīgenikebo — Vīru, Kas Stāv Priekšgalā jeb Stāv Pirmais.
Viņš atgriezās pa valku atpakaļ un teica nelaimīgajam tēvam, lai tas vairs neskumst. Viļņainiem, sirmiem matiem, tumšu, bargu seju viņš stāvēja indiāņu vidū un stāstīja tiem, ko redzējis. Viņš bija pārliecināts, ka bērni ugunsgrēkā izglābušies. Gitčijs Mīgvons ar apdegušo groza vāku rokās vēlējās tikai vienu — kaut tā būtu taisnība.
Vakarā, kad bija uzcelta nometne un uznākusi jau tumsa, Lielā Spalva uzkāpa augstā, kailā klintī, kuras pakājē uz visām pusēm pletās izpostītais, izdegušais mežs, un, pacēlis rokas pret debesīm, dziļās bēdās sadugušu seju skaļā balsī lūdza Vareno Mežu Garu:
— Ovej! Ovej! Menito, ak, Visuvarenais Gars, kas esi nomodā pār Mežu Iemītniekiem, pasargā manus bērnus, lai viņiem nekas ļauns nenotiktu! Kopš viņi ir prom, manas dienas tapušas pelēkas kā šie pelni no meža ugunsgrēka pie manām kājām. Saule man vairs nespīd un putnu dziesmas neskan. Es dzirdu vienīgi Seidžo smieklus un redzu, cik drosmīgi Šepīens raugās liesmām acīs. Menito, esmu darījis aplam. Tā ir mana vaina. Esmu sāpinājis Seidžo sirsniņu un apēnojis viņas smaidošo vaigu. Ak, Gitčij Menito, liec, lai mani bērni sveiki un veseli atgriežas Opīpīsovejā — Runājošo Ūdeņu Ciemā! Mūsu Varenais Tautas Gars, pasargā viņus! Ovejsoum! Ovej!
Kamēr viņa balss skanēja pār tuksnesīgo, kluso, izdegušo zemi, viņam aizmugurē mēness gaismā sēdēja vecais, sirmais Virsaitis grumbu klāto seju un viedo skatienu un lēni un klusu sita izkrāsotas bungas.
Bet Seidžo un Šepīens tikmēr, raižpilnajam tēvam neko nezinot, steidzās aizvien tālāk un tālāk prom no Runājošo Ūdeņu Zemes, un vilciens ar viņiem vēja spārniem traucās cauri tumsai pretī tālajai pilsētai.