Bet kā šai laikā klājies Čikenijam?
Mēģināsim atsaukt atmiņā dienu, kad tirgotājs izgāja no Gitčija Mīgvona būdas, uz visiem laikiem, likās, aiznesdams no draugiem bebrēnu.
Pagāja četras vai piecas dienas, kamēr tirgotājs odžibveju laivā sasniedza Trušu ciemu. Tur Čikenijs jutās gluži labi, jo kāds indiānis bija azņēmies to aprūpēt — pabarot un padzirdīt. Bebrēns vienīgi nekādi nevarēja saprast, kāpēc šeit nav Čilevija, un brīnījās, kur palikuši Seidžo m Šepīens. Bet tad bebrēnam kļu\a skumji bez viņiem, un viņš bieži smilkstēja, cerēdams, ka Seidžo, izdzirdusi viņa balsi, kā allaž, pienāks :ūlīt klāt. Taču pienāca vienīgi svešais indiānis, lai apmainītu ūdeni un nņu pabarotu. Sis cilvēks pēc tirgotāja rīkojuma aizveda Čikeniju kuģī īdz dzelzceļam un tur atstāja; indiānis saņēma naudu par bebrēnu, un, Јas notiks tālāk ar dzīvnieciņu, viņam bija vienalga.
Čikenijs nosprieda, ka ir atvests mājās, un, lai tiktu brīvībā, ņēmās ikaļi brēkāt. Viņš gaidīja, ka atnāks rotaļu biedri un atbrīvos viņu no šīs macigās, neērtās kastes. Taču neviens nenāca. Viņš sāka kasti grauzt, in svešas, netīkamas balsis bargi viņam uzkliedza. Tad viņš mēģināja
rāpties pa sava cietuma sienām, bet tās bija pārāk augstas. Svešie cilvēki atkal uzkliedza un padauzīja pa kasti, lai viņš norimtu. Pagalam pārbijies, bebrēns apgūlās un, juzdamies vientuļš, klusu smilkstēja. Kur, ai, kur gan palikusi Seidžo, kura aizvien bija bēdās viņu mierinājusi un kuras rokās viņš bija juties tik laimīgs? Kur palicis Čilevijs, no kura viņš nekad ilgāk par stundu nebija šķīries?
Mazliet vēlāk bebrēns tika ienests vilcienā, kas vairākas stundas drāzās rībēdams un dārdēdams. Kad vilciens tikko sāka kustēties, bebrēns bija piemirsis aizvērt ausis[11] un no trokšņa tā apstulba, ka šausmās mēģināja ienirt savā ūdens trauciņā, lai tiktu brīvībā. Trauciņš apgāzās, un tā pārējām nelaimēm pievienojās klāt vēl slāpes. Čikenijs tika aizrauts no mājām tādā steigā, ka Seidžo nebija paguvusi iemest grozā bennoka gabaliņu, kura būtu pieticis vairākām dienām, bet tagad neviens neiedomājās viņu pabarot. Noguris, izsalcis, pārbiedēts, vientulības mākts, bebrēns izmisīgi- ņēmās grauzt kasti, lai izkļūtu laukā. Ar šo darbu viņš būtu ticis galā gluži ātri, ja pret naglu nebūtu nolūzis viens no četriem priekšzobiem. Nekas cits viņam neatlika kā darbu pārtraukt, jo graušana sagādāja stipras sāpes. Bebrēna jau tā pieticīgā guļvieta tika piegružota. Vilcienam kustoties, viņš zvalstījās pa kasti un pamatīgi apdauzījās pret tās cietajām sienām. Čikenijs pūlējās noturēties sava sprosta vidū — tālāk no sienām, tomēr tas viņam nekādi neizdevās. Viens no konduktoriem, iežēlojies par dzīvnieku, pameta tam maizes garoziņas, kas bija palikušas pāri no paša maltītes. Bebrēns izmisīgi pieķērās viņam pie rokas, un viņš nosprieda, ka tam ir neganta daba (šie cilvēki nesaprata, ka bebrēns lūdz palīdzību, un uzskatīja viņu par bīstamu zvēru). Kopš šā brīža visi baidījās no viņa — ak vai, baidīties no tik sīka radījuma! — un neviens vairs nemēģināja viņu barot vai apmainīt viņa guļvietas klājumu, un tā paša iemesla dēļ palika tukšs arī ūdens trauciņš.
Bebrēns joprojām žēli smilkstēja un bez mitas sauca savus draugus, bet tie nevarēja viņu dzirdēt, Viņš šņukstēja kā mazs bērns un gaidīja, ka draugi atnāks un paglābs viņu no lielās nelaimes, kas viņam uzbrukusi. Taču neviens nepievērsa viņam uzmanību, viņa vārgā balstiņa noslāpa vilciena riteņu dārdoņā.
Pēc neskaitāmām pieturām, kurās vilciens piestāja un atkal devās tālāk, bebrēnu raustīdams un dauzīdams pret cietajām sprosta sienām, un pēc nežēlīgās kratīšanās kravas automašīnā pēdīgi iestājās miers. Naglām šaušalīgi šņirkstot, kastei tika atrauti daži dēļi, un kāda liela, spēcīga roka stingri, tomēr saudzīgi satvēra bebrēnu aiz astes un izcēla ārā. Otra roka satvēra viņu pie galvas un paslēja to uz augšu, pirksts viegli pieskārās karstajai, nogurušajai, sīkajai ķepiņai, un klusa balss sacīja mierinošus vārdus. Bebrēns uzreiz jutās omulīgāk. Šis cilvēks bija dzīvnieku kopējs un uzraugs zvēru dārzā, kurā vajadzēja palikt arī Cikenijam, un savu darbu prata labi. Aplūkojis mazo gūstekni un ieraudzījis,
cik nožēlojams un netīrs ir šā radījuma kažociņš, ar kuru tas vienmēr bija tik ļoti lepojies un to uzmanījis, uzraugs kravas izvadātājam nikni uzkliedza (nabaga puisis, viņš nepavisam nebija vainīgs).
— Ne lāsītes ūdens, ne kripatas ēdamā, sausas ķepiņas, sausa astīte, sauss purniņš, salauzti zobi! Kaunēties jums vajadzētu! Tā nu, jāatzīst, ir pavisam dīvaina bebru pārvadāšana! Nekas, draudziņ, tūlīt savedīsim tevi kārtībā.
Kopējs bija saņēmis vēstuli, ka tiks atsūtīts bebrs, un viņam viss bija sagatavots mazā ciemiņa sagaidīšanai. Čikenijs drīz vien tika ievietots jaunā sprostā, kas bija celts no akmeņiem līdzīga materiāla, tomēr ne tik patīkama kā akmens, un apjozts dzelzs treliņiem.
Šai betona būvē ar dzelzs režģiem Cikenijam, kas neko jaunu nebija nodarījis, vajadzēja pavadīt atlikušās sava mūža dienas.
Čikenijs — paklausīgais, mīlīgais Čikenijs tika uzskatīts tagad par meža zvēru un droši vien arī par bīstamu!
Pēc brīves milzīgā ezera krastā, kur bebrēns bija aizvadījis sava īsā mūža lielāko daļu, šeit nekāda sevišķa plašuma nebija, taču šobrīd viņš par to neraizējās, jo saoda tuvumā ūdeni. Un tad tieši sev priekšā viņš ieraudzīja dziļu, dzidru dīķi, protams, ne īpaši lielu, bet vismaz ar ūdeni. Acumirklī viņš iemetās iekšā un, peldēdams pa ūdens virsmu, alkaini dzēra. Sasprēgājušo un izžuvušo astīti un ķepiņas apņēma viņam tik nepieciešamais, dzīvinošais valgums, un, kamēr viņš šurpu turpu lēni peldēja, dubļu pikuči, kas bija pielipuši pie kažociņa, atmirka. Pēc vairāk nekā triju dienu ilgās kratīšanās un badošanās, pēc pārciestās netīrības un galējā izmisuma bebrēns jutās kā septītajās debesīs. Karstuma un drudža pārņemtais rumpītis atvēsa, un apdauzītās vietas vēsajā ūdenī pārstāja smelgt.
Bebrēns nodomāja, ka šī ir nirtuvē, bet tur iejā būs izeja uz dzimto ezeru, kura krastā viņš ieraudzīs rotaļu biedrus. Čilevijs sveikdams skries viņam klāt un priekā valstīsies uz pūkainās muguriņas. Tad pienāks Seidžo, pacels augšā, paglaudīs, čukstēs viņam kaut ko austiņā un kutinās tai jocīgajā vietiņā zem zoda — un visas nedienas aizmirsīsies.
Un viņš varen dižmanīgi nonira lejā, bet… sadauzīja galviņu pret cieto baseinu dibenu, tā ka gluži vai apdulla. Viņš vēlreiz mēģināja nirt, taču viss bija veltīgi. Tad viņš ņēmās skrāpēt un kost betona dibenu, cerēdams izlauzties līdz tunelim, pa kuru vajadzētu izkļūt no šejienes ārā, bet savainoja tikai nadziņus un aplauza vēl dažus zobus. Izrāpies no baseina, viņš devās pie dzelzs režģa un lūkoja izspraukties tam cauri, bet režģis bija pārāk ciešs. Tad viņš nopūlējās, lai to sagrauztu, bet aplauztie zobi pat ne reizes dzelzi neieskrambāja. Viņš skraidelēja pa sprostu ap- cārt, šur tur apstādamies un mēģinādams parakņāt zemi, bet panākumu iebija nekādu. Viņš darbojās tā krietni ilgi — gan skrēja pie dīķa, gan jriezās atpakaļ pie režģa, mēģinādams grauzt to, gan pūlējās rakties zemei :auri, bet viss bija veltīgi. Pēdīgi viņš atskārta, ka šeit nav ne cauruma, 3a kuru aizmukt, ne vietas, kur ienirt, — itin nekā. Noguris un īelaimīgs, zaudējis cerības, viņš izstiepās garšļaukus uz cietās, sakar- lušās savas mītnes grīdas un smilkstēja. Viņš smilkstēja arī agrāk. Seidžo
viņu tad paijāja, kamēr viņš iemiga. Tikai toreiz viņš smilkstēja aiz prieka, bet tagad aiz bēdām. Viņš alka pieskarties ar ķepiņu pie mīkstā, zīdainā Čilevija kažociņa. Bet šeit nebija ne Seidžo, ne arī Čilevija, bija tikai Mazs Nieciņš, kas viens skumst cietumā.
Kopējs, nostājies pie būra, bebrēnu brīdi vēroja un, šūpodams galvu, runāja:
— Cik tev gan ir grūti, mazais, tik tiešām grūti!
Kopēja pienākumos ietilpa pieradināt meža zvērus, kas laiku pa laikam tika uz šejieni atsūtīti. Tomēr, lai arī kā viņam patika dzīvnieki, savu darbu viņš dažbrīd nīda. Viņam bieži vien likās — tie nav nekādi meža zvēri, bet ir nelaimīgi, cerību zaudējuši mazi cilvēciņi, kuri nespēj ne runāt, ne arī izlūgties līdzcietības, kas viņiem dažreiz tik ļoti ir vajadzīga. Viņam allaž bija licies, ka cilvēkam, kas ir daudz lielāks, stiprāks un zinošāks, dzīvnieki jāsaudzē un cik iespējams tiem jāpalīdz. Viņam sametās žēl mazā bebrēna, kas tik bezspēcīgi pūlējās izkļūt brīvībā. Sis nebija vienīgais bebrs, ko viņš aprūpējis, tāpēc viņš labi zināja šo dzīvnieku maigo dabu. Iegājis pa durvīm būrī, kopējs uzmanīgi, tāpat kā pirmo reizi, pacēla Čikeniju, lai tas nenobītos, bet gan justos ērti viņa rokās, kas tik tiešām bija daudz patīkamākas nekā betons.
Kopējs aiznesa Čikeniju uz savu māju, kas atradās turpat zvēru dārza teritorijā. Viņam bija trīs mazi bērni. Ieraudzījuši, ka tēvs atnesis bebrēnu, viņi piesteidzās klāt un no prieka sāka klaigāt un plaukšķināt rokas. Čikenijs atkal nobijās un lūkoja paslēpties kopēja žaketē — viņš juta, ka šim cilvēkam var uzticēties. Tēvs apklusināja mazos un nolika dzīvnieciņu uz grīdas. Atskārtis, ka atrodas mājās, nevis būrī, tas jutās uzreiz labāk.
Viņi visi stāvēja un skatījās, ko bebrēns darīs. Kopēja sieva ierunājās:
— Cik sīciņš! Skaties, kā tas novājējis! Džoij, — viņa vērsās pie viena no zēniem, — ej atnes ābolu! Tie bebri, ko mēs esam audzējuši, bija kā sadeguši uz āboliem.
Zēns, kas tika nosaukts par Džoiju, uz vietas atnesa ābolu un nolika uz grīdas Cikenijam priekšā. Bebrēns vēl nekad nebija redzējis ābolu. Viņš paostīja to. Ai, kāda brīnumaina smarža plūda no tā! Viņš iekodās ābolā sīkajiem, nožēlojamajiem, aplauzītajiem zobiem. Kas tā bija par garšu! Neko jaukāku viņš savu mūžu nebija baudījis. Satvēris abām ķepiņām šo neredzēto gardumu, viņš ņēmās ēst to un notiesāja gandrīz pusi. To redzot, kopējs nopriecājās, jo daži viņa gūstekņi pavisam atteicās ēst un nobeidzās, bet šis, viņš cerēja, atlabs, lai gan pavisam pārliecināts nebija. Sajūsminātie bērni smējās, redzot, ka bebrēns sēž gluži kā mazs cilvēciņš un ēd.
— Nu, ko es jums teicu! — iesaucās kopēja sieva. — Viņš atspirgs, ka nebūs ko redzēt.
Tad kopējs ienesa iekšā svaigus apses zariņus ar sulīgām lapām. Tādus viņš pirmīt bija nolicis krātiņā, bet bebrēns nebija tiem pat pieskāries. Tagad dzīvnieks ēda, bet bērni ar interesi vēroja, kā tas, ķepiņās saspiedis vairākas lapas, bāž tās mutē. Bebrēns jutās pašlaik daudz mundrāks
un ēdot labsajūtā pat iepīkstējās. To dzirdot, bērni vēl vairāk brīnījās un meitenīte zeltainiem matiem un apaļu, sārtu sejiņu sacīja:
— Paklausieties, paklausieties, kā viņš runā, gluži kā bērniņš! Ai, tēti, lai viņš padzīvo pie mums virtuvē!
Arī māte ierunājās:
— Alek, patiesi, lai viņš kādu laiku padzīvo šeit; zvēru dārzā tagad neviena nav. Ielikt bebrēnu būrī būtu tas pats, kas ieslodzīt bērnu cietumā.
— Varbūt tev taisnība, — Aleks sacīja. — Sataisīsim viņam guļvietu, lai viņš šo nakti pārguļ te. .
Viņi ņēmās taisīt Cikenijam vietu virtuvē. Aleks piestiprināja pie grīdas lēzenu, paprāvu bļodu ar ūdeni, sagāza uz sāna lielu kasti un ielika tur tīrus salmus guļvietai. Bebrēns pārlaida šai kastē nakti un jutās ja ne gluži laimīgs, tad apmierināts gan.
Otrā dienā Aleks aiznesa bebrēnu atpakaļ uz krātiņu, lai zvēru dārza apmeklētāji varētu viņu apskatīt. Bet, kad metās krēsla un dārzs palika tukšs, viņš atnesa dzīvnieciņu atkal mājā. Tā tas turpinājās katru dienu. No «darba» brīvajā laikā Čikenijs mitinājās kopēja mājā, grauzdams zariņus un lapas. Virtuvē viņam bija pašam sava guļvieta un liela bļoda ar ūdeni. Bez tam katru dienu viņš dabūja brīnum gardu, sulīgu ābolu, kuru ēdot aizmirsa vienu otru nedienu, tomēr skumt nekad nebeidza.[12] Ik rītu virtuvē valdīja liela nekārtība — ūdens bija izšļakstīts un nomizotie m apgrauztie zari un lapas pa grīdu izmētāti, taču bērni labprāt virtuvi izposa, līdzko bebrēns tika aiznests pildīt savus dienas pienākumus: tupēt 3ūrī, lai apmeklētāji varētu viņā blenzt. Neviens no kopēja ģimenes lo- :ekļiem neuzskatīja bebrēnu par lieku nastu. Dzīvnieks lieliski sapratās ir viņiem un drīz vien kļuva par šās ģimenes locekli.
Nepagāja ilgs laiks, un zobi bebrēnam atauga. Tagad viņš dienām Īgi noņēmās, tos asinādams, griezdams un klabinādams citu pret citu.[13]sākumā bebrēns bija pilnīgi atstājis novārtā savu kažociņu, un tas sacēlās un kļuva netīrs, tagad viņš to atkal mazgāja un sukāja, pats uz- ļarojās un neizskatījās vairs pēc kaulu kambara, bet atgādināja agrāko čikeniju. Dažbrīd viņš bija gluži apmierināts, tomēr laimīgs nekad.
Krātiņā bebrēns patiesi izskatījās bēdīgs, un kopējs allaž jutās nelāgi, k rītu atstājot viņu dzelzs sprostā, kas spētu noturēt pat lāci. Iedams >rom, Aleks atskatījās un redzēja, kā sīkais, nožēlojamais radījums, uz :ementa grīdas tupēdams, skumji noraugās viņam pakaļ. Kopējs atce- ējās, ka bebri var nodzīvot vairāk nekā divdesmit gadu — divdesmit ;adu šai dzelzs un betona cietumā! Šo divdesmit gadu laikā viņa bērni zaugs lieli un aizies no šejienes; arī viņš pats varbūt aizies. Pilsētiņa iz- tugs par lielpilsētu; cilvēki nāks uz šejieni un atkal ies prom — brīvi
laimīgi cilvēki, bet šis mazais, nelaimīgais zvēriņš, kurš nevienam neko ļaunu nebija nodarījis un, liekas, tikai ilgojās pēc maiguma, visus šoš garos un vientulīgos divdesmit gadus lūkosies caur šā atbaidošā sprosta režģi kā bīstams noziedznieks un gaidīs brīvību, kas nekad neatnāks, gaidīs, lai beigās nomirtu. Un tas viss bija vajadzīgs tikai tāpēc, domāja kopējs, lai daži aprobežoti ļautiņi, kuriem tik tiešām ir vienalga, vai viņi bebru redzēs vai ne, varētu mirkli pablenzt bēdu nomāktajā mazajā gūsteknī un tad iet prom un viņu aizmirst. Šim labsirdīgajam cilvēkam tas likās negodīgi, un, kad viņš vēroja, kā mazais radījums tik jocīgi un neveikli draiskuļojas ai bērniem, viņš vēlējās, kaut varētu tā labā ko izdarīt. Viņš nolēma mazo gūstekni padarīt cik iespējams laimīgu un ļaut tam cik iespējams ilgi uzturēties mājā.
Taču
Čikenijs nebija vēl padevies. Viņš aizvien vēl cerēja un gaidīja, ka Čilevijs kādā noslēpumainā veidā uzradīsies un paliks pie viņa, jo arī tais tālajās dienās, lai kur draugs bija pazudis, pēc brīža atkal parādījās. Tāpēc šad un tad Čikenijs nodevās rūpīgiem meklējumiem. Viņš gan ielūkojās koka būdiņā, kas atradās iežogojumā, gan pacietīgi izstaigāja visas kopēja mājas istabas apakšstāvā, gan dažreiz izskrēja ārā, lai pārmeklētu malkas šķūnīti. Un tomēr viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka pienāks diena, kad viņš Cileviju atradīs.
Bet pēc mēneša, kad ik diena bija sagādājusi viņam vilšanos, viņš zaudēja ticību un savus meklējumus galu galā atmeta, jo tie vienmēr bija beigušies neveiksmīgi.
Bet simtiem jūdžu tālumā Čilevijs darīja to pašu un arī neveiksmīgi.
Čikenijs jau sāka samierināties ar likteni, kad pēkšņi kaut kas atgadījās. Tas bija visļaunākais, kas varēja notikt, un reizē visvēlamākais. Kādu dienu viņa krātiņam garām gāja indiāniete ar spilgtu lakatu galvā. Pamanījis viņu, bebrēns acumirklī metās pie restēm un, izbāzis tām cauri sažņaugtās ķepiņas, spalgi iekliedzās, bīdamies, ka viņa varētu paiet garām. To dzirdot, sieviete apstājās un sāka ar viņu runāt, un vārdi skanēja tik līdzīgi tiem, kurus bebrēns ne vienu reizi vien bija dzirdējis indiāņu zemē — savās mājās. Bet balss bija cita. Un, ieraudzījis viņas seju un sajutis viņas smaku, viņš novērsās un vēl nomāktāks un bēdīgāks gurdi aizvilkās uz tukšo koka būdiņu.
Bebrēns bija iedomājies, ka tā ir Seidžo.
Šis pārdzīvojums modināja viņā jaunas cerības; viņš atkal ticēja, ka reiz tomēr Seidžo ieradīsies. Kopš tās dienas viņš pacietīgi gaidīja meiteni. Pēcpusdienās ļaudis apmeklēja zvēru dārzu bariem un lielākā daļa no tiem apstājās pie Cikenija būra, lai redzētu, kāds īsti izskatās bebrs. Taču apmeklētāji pie viņa nekad neuzkavējās ilgi un drīz vien gāja prom; vairumam ļaužu viņš bija tikai neizskatīgs dzīvnieku mazulis ar plakanu asti. Vieni uzmeta viņam paviršu skatienu, otri noraudzījās ar ziņkāri, trešie bāza kokus būrī un griezīgā, viņam pat likās — draudīgā balsī kaut ko sacīja; tikai daži, daži viņu pažēloja, bet pāris cilvēku bija tik laipni, ka iedeva viņam zemesriekstus un konfektes. Taču Seidžo starp viņiem nebija. Tomēr bebrēns cerības vēl nebija zaudējis un augu dienu pētīja katru seju, ostīja katru roku, ko varēja sasniegt. Ne reizi viņš neredzēja seju, ko meklēja, ne reizi nesajuta tik ļoti mīļotās mazās rokas smaržu. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka pienāks diena, kad sengaidītā balss uzsauks: «Cik-e-nij!» — mazās, brūnās rokas, kas tik bieži lika viņam laimē ietrīsēties, atkal pacels viņu augšā, un tad — ak, tavu prieku! — viņš no jauna ar purniņu pieskarsies pie siltā, maigā kakla, papūtīs un paelsīs mazdruciņ un tad iesnaudīsies un visu aizmirsīs.
Stundām ilgi bebrēns varēja tā vērot, gaidīt un cerēt, bet vēlāk, uz nazā salmu maišeļa virtuvē gulēdams, neskaidri atcerējās laimīgās dienas, cas tagad likās — ak vai! — tik sen pagājušas, atcerējās nelielo mājok- īti zem Šepīena gultas, mazo, ļodzīgo namiņu pie ezera un citas būves, co abi ar Čileviju tik dūšīgi bija cēluši. Pēdīgi Čikenijs kļuva pret visu denaldzīgs un turējās savrup; pat atnests virtuvē, nejutās laimīgs un ar >ērniem vairs nerotaļājās. Viņš nekopa arī savu kažociņu; tas savēlās un audēja spīdumu. Viņš atteicās no ēdiena un, sīko galviņu nokāris, acis izvēris, ātri un smagi elsodams, tupēja ar ābolu ķepiņās, tam pat nepie- karaamies.
Aleks skumīgi noraudzījās bebrēnā un saprata, ka vairs nav ko uz- raukties par tiem divdesmit gadiem, nav ko uztraukties arī par gadu.
Čikenijs nebūs dzīvotājs.
Niecīgās bebrēna smadzenes ilgās drudžaini kvēloja, un dažbrīd viņam likās, ka bijušos rotaļu biedrus viņš redz tepat acu priekšā, un, par viņiem domādams, viņš ieslīga miegā un redzēja viņus sapņos. Jūs droši vien zināt, ka arī dzīvnieki sapņo un bieži vien pamostas no drausmīgiem murgiem, tāpat kā jūs vai es, un pēc skaņām, ko viņi palaikam miegā izdveš, var pateikt, vai sapnis ir patīkams vai ne.
Kādu vakaru bebrēns pamodās no sapņa, kurā tik skaidri kā īstenībā redzēja sevi atkal mājās pie saviem rotaļu biedriem; viņš pielēca un smilkstēdams skraidīja pa virtuvi, viņus meklēdams; draugus neatradis, viņš no bēdām un skumjām skaļi šņukstēja un elsoja.
Kad Čikenijs smilkstēja, likās, it kā raudātu mazs, noklīdis bērns.
Bebrēns nezināja un arī nevarēja zināt, ka ne tālāk kā jūdzi no šejienes kādā citā līdzīgā istabā atrodas, kāds cits līdzīgs mazs bebrēns un kopā ar viņu, rītu gaidīdami un no satraukuma par gulēšanu pat nedomādami, atrodas arī divi mazi indiāņi — zēns, kas stāv lepni, kfl bulta taisni izslējies, un maza meitene, kurai galvā apsiets košs lakatiņš, un šās istabas vienā kaktā nolikts vecais, jau zināmais, apskrambātais bērza tāss groziņš.
Jā, jūs uzminējāt! Seidžo un Šepīens beidzot tik tiešām atbraukuši.