Vilciens, kurā brauca Seidžo, Šepīens un viņu mazais ceļa biedrs Čilevijs, apstājās pēdējā no daudzajām stacijām un tālāk vairs nekustēja. Bērni baidījās kāpt ārā. Konduktors, kas visu ceļu bija viņus uzmanījis, palīdzēja viņiem izkāpt un, uzmundrinājis viņus, aizgāja pildīt savus pienākumus.
Bērni bija nokļuvuši trokšņainā pasaulē. Ļaudis bariem kaut kur steidzās, lokomotīves manevrējot pūta tvaikus, zvanīja un svilpa, un pērkonīgi dārdēja. Tas viss apdullināja un biedēja bērnus, kas, rokās sadevušies, stāvēja uz perona, nezinādami, kurp iet, pat neiedrošinādamies pakustēties. Gan priekšā, gan aizmugurē valdīja briesmīgs juceklis un nerimstošs troksnis. Kravas mašīnas, līdz augšai pilnas ar dažādām mantām, rībēja garām, bet viena no tām drāzās tieši viņiem virsū. Šepīens laikus paspēja paraut māsu sānis, lai mašīna viņus nesabrauktu. Stacija viņiem šķita kā milzīga ala, kurā drausmīgi atbalsojas visas skaņas.-Nekad agrāk viņi nebija jutušies tik sīki un neaizsargāti. Seit, visu šo cilvēku vidū, viņi jutās vientuļāki nekā mežā, kur rimtos kokus apņem miers un klusums. Garāmejot ļaudis uzmeta bērniem ziņkārus skatienus, tomēr, būdami pārāk nevaļīgi, aizsteidzās kur kurais, nepievērsdami viņiem īpašu uzmanību.
Tā viņi stāvēja, šie divi mazie cilvēciņi no Klusuma Valstības, un apdullinošajā troksnī šķita tikpat izbijušies, apjukuši un bezpalīdzīgi kā tie
divi bebru mazuļi, kurus Gitčijs Mīgvons bija atradis peldam Dzeltenajā Bērzupē. Lai arī cik pārbijusies bija Seidžo, viņas prātu nodarbināja tikai viena doma — Čikenijs to visu pārcietis viens! Šepīens ilgojās nokļūt atpakaļ uguns apņemtajā mežā, atrasties meža iemītnieku pulkā, bet Čilevijs, cieši aizspiedis ausis kā divus mazus, melnus naudas maciņus, ierāvās groza stūrī un gulēja pavisam rātns.
Viņi nostāvēja tur, kā viņiem likās, veselu stundu (lai gan patiesībā bija pagājuši tikai daži mirkļi). Šepīens jau grasījās virzīties uz milzīgo durvju pusi, pa kurām plūda ļaudis kā nebeidzama straume, kad pēkšņi viņu priekšā nostājās zēns, apmēram tikpat vecs kā Šepīens. Ģērbies tas bija glītā sarkanā formas tērpā. Pie šaurās, cieši pieguļošās žaketes mirdzēja spožas pogas, galvā bija uzmaukta uz vienas auss nošķiebta cepurīte, kas drīzāk atgādināja mazu kārbiņu.
— Ei, jūs sīkie! — zēns līksmi uzsauca. — Vai esat nomaldījušies? Ko jūs meklējat?
Nabaga Šepīens, aci pret aci saticies ar šo nosvērto brīnišķīga izskata cilvēku un līdz šim nekad agrāk neredzējis izsūtāmo, atklāja, ka pilnīgi aizmirsis angļu valodu. Viņš atcerējās tikai vienu vārdu, kuru satraukumā arī nomurmināja:
— Poli-sists!
* — Tev policists vajadzīgs, jā? — sacīja izsūtāmais, kas bija atjautīgs Duisis un uzreiz noprata, par ko ir runa. — Nāciet man līdzi! — Pamājis aērniem ar roku, viņš ātrā gaitā devās prom, mirdzošo zābaku papēžus >kaļi klaudzinādams uz cietā perona.
Mazie indiāņi mokasīniem kājās klusi slīdēja izsūtāmajam pakaļ, eizēm palaizdami teciņiem, lai neatpaliktu. Vienā rokā Šepīens nesa jroziņu ar Čileviju, otrā bija sažņaudzis māsas plaukstu. Tas droši vien zskatījās pagalam jocīgi. Izsūtāmais izvadīja viņus cauri ļaužu pūlim līdz eejai, tad cauri plašai, ļaužu pārpilnai hallei («Te nu gan salasījušies vai r isi pasaules cilvēki,» nodomāja Šepīens) un pēdīgi pieveda viņus pie iela, tukla vīra, kas stāvēja pie durvīm viņā galā. Šā cilvēka formas vārkiem arī bija daudz spožu pogu.
— Ei, Pet! — izsūtāmais viņam uzsauca. — Šeit pāris sīko grib satikt iolicistu, — un, pagrūdis bērnus uz priekšu, turpināja, es pat teiktu, diez- an necienīgā garā: — Tu esi pietiekami liels, lai tevi uzreiz ieraudzītu, iekas — viņi ir indiāņi; skaties, ka tevi nenoskalpē! .— Un, nekaunīgi ašķielējis uz kārtībnieku un pamirkšķinājis bērniem, izsūtāmais ienira ūlī un pazuda.
— Ak tā gan! — skaļi sacīja policists un, rokas aiz muguras salicis, īudzījās bērnos. — Ak tā gan, jums skalpi ievajadzējušies, — viņš tur- ināja, bargi viņus noskatīdams, kā grasītos apcietināt, bet acis viņam īvaini iedzirkstījās, un ap to kaktiņiem savilkās jautras krunciņas. — Tā- d jūs esat mazi indiāņi, vai tā, vai? Divas sīkas radībiņas! No mana lura, kas jau divdesmit gadu ir tik kails kā ola, nekāds lepnais :alps vis neiznāktu. Tas mazais delveris, kas jūs šurp atveda, to dikti bi zināja.
Policists bija līdzīgs ziemsvētku vecītim, un, lai gan runāja bargā balsī, viņa apaļo seju rotāja labsirdīgs smaids; pat ķiveri viņš bija bezrūpīgi uzmaucis uz vienas auss, it kā policista amats būtu varen uzjautrinoša nodarbošanās. Taču, redzēdams, ka «sīkās radībiņas» aizvien vairāk satraucas, policists, kā viņam likās, ierunājās klusākā balsī (manuprāt, klusi runāt viņš nemaz neprata):
— Ar ko varu jums pakalpot?
— Jūs — poli-sists? — Šepīens bailīgi vaicāja.
— Tā gan, puikiņ, — kārtības sargs atbildēja, pabīdījis ķiveri vēl vairāk uz vienas auss. — Esmu policists, pie tam policists uz goda. O'Rei- liji vienmēr bijuši vīri uz goda … Paklau, kas tev tamā groziņā?
čilevijs bija sācis smilkstēt.
— Emmiks, — atbildēja Šepīens, noņemdams vāku, lai policists redzētu, kas tur ir iekšā. — Emmiks, — viņš atkārtoja.
To dzirdot, policists, zēnam par pārsteigumu, pilnā kaklā iesmējās:
— Ha-ha-hā! Viņš mani nosauca par emiku; uzreiz saprata, ka esmu īrs[14]. ir gan apķēriens tam pagānēnam. Kā tad, puikiņ. Esmu emiks, skaidrs, ka esmu emiks.
Viņš patiešām aplam lepojās, ka ir īrs, un iedomājās, ka Šepīens to zina, ja reiz bija nosaucis viņu par emiku. Indiāņu valodā tas nozīmē — «bebrs». Viņš uzskatīja, ka šis indiāņu zēns ir ļoti attapīgs, to atklādams, turpretim Šepīens, jau nez kuro reizi dzirdēdams, ka policists sevi dēvē par emmiku, nosprieda, ka tas pieder pie kādas neparastas balto cilvēku rases, kas saucas «bebri», un tas tik tiešām ir godpilns vārds. Pēc tam kad viņi viens otrā bija saskatījuši šīs teicamās rakstura īpašības, viņu starpā nodibinājās labas attiecības.
— Kur't jūs abi stūrējat? — tagad jautāja policists.
Reizē ar angļu valodu Šepīens pavisam bija aizmirsis vēstuli, ko iedeva Dzeltenie Mati. Tagad atcerējies, viņš izvilka to un pasniedza kārtības sargam, kas, izlasījis uz aploksnes adresi, sacīja:
— Ak tā gan! Es pašlaik dežurēju un nedrīkstu iet prom, bet jūs piesēdiet un pagaidiet, vēlāk es jūs turp aizvedīšu. Petriks O'Reilijs pats gādās, lai jums nekāda ķibele neatgadītos. — Viņš mīļi noglaudīja Seidžo galvu, un, kad Šepīens beidzot bija spējīgs angliski pastāstīt, kas Čilevijs īstenībā ir, policists lūdza viņam to parādīt. Ieraudzījis bebrēnu, policists nosauca to par «mazu, jauku kustonīti, ko lāgā nevar pat ieraudzīt». Mūsu drosmīgais čilevijs bija kļuvis pavisam rāms un, pēc visa spriežot, droši vien domāja, ka pienācis pasaules gals. Viņš paslēpa galvu, asti un ķepiņas zem rumpīša, pats saraudamies cik iespējams sīks un nepamanāms, un šobrīd no viņa tiešām nebija ko redzēt.
Un tā mūsu abi ceļinieki, mazliet nomierinājušies, apsēdās garā sola galā un gaidīja. Bet dūšīgais policists, kas joprojām nezaudēja humora izjūtu, bez sava gala bērnus izprašņāja, un Šepīens, atguvis spēju izteikties angļu valodā, stāstīja par savu ceļojumu. Lādzīgais īrs pagalam
sadrūma, to dzirdot, un sacīja, ka viņš pats, Petriks O'Reilijs, — iegaumējiet! — aizvedīs bērnus pie zvēru dārza īpašniekiem.
— Es pats šiem visu izstāstīšu, kā es te stāvu, — viņš ska]ā balsī teica. Visu vēlreiz apsvēris, cienījamais kārtības sargs tik ļoti uztraucās, s:a sāka runāt mazliet juceklīgi.
— Te jau cilvēks ar akmens sirdi ieraudāsies, — viņš sacīja, — un sveces ziemsvētku eglītē izkusīs, tā gan!
Vēlāk viņu nomainīja cits kārtībnieks, kas labsirdīgi pajokoja, sacīdams, ka ir gan pagādājis O'Reilijs sev «ģimenīti». Tad dūšīgais policists kopā ar bērniem izgāja uz ielas, kur ļaužu bija mazāk un burzma un troksnis arī nebija tik liels. Mazo indiāņu jaunais draugs pļāpāja gandrīz bez pārstājas, lai tikai bērni justos labi. Arī Šepīens runāja, tikai lauzītā angļu valodā. Seidžo tikmēr, acis iepletusi, uzmanīgi klausījās, neko nesaprazdama. Meitene nojauta, ka viņi var justies droši, ja blakus ir šis lielais vīrs zilā formas tērpā. Un, kad pārbīlis bija pārgājis, viņa būtu varējusi aiz laimes vai kliegt, jo vai tad Čikenijs nebija šeit, šajā pašā pilsētā, varbūt šajā pašā ielā? Viņa sajūsmināta vērās brīnumos, kas bija redzami vai uz katra soļa, — zirgos, par kuriem viņa bija gan dzirdējusi, taču kurus agrāk nekad nebija redzējusi, tramvajos, kurus nevilka zirgi, bet kuri paši žigli traucās pa ielām, un skaisti ģērbtās lēdijās. Bet viskrāšņākie viņai šķita veikalu skatlogi. Ejot garām restorānam, bērni sajuta tīkamas ēdienu smaržas un, aši pagriezuši galvu, logā ieraudzīja kārdinošas smalkmaizītes un kūkas. Pamanījis to un izdzirdis, ka bērni sačukstas indiāņu valodā, policists noprata, ka viņi ir izsalkuši.
— Ak vai! — viņš iesaucās. — Jūs tak gribat ēst, bet es, vecā tenku vācele, tik tērgāju un nemanu, ka jūs varbūt no kātiem krītat nost. oReiliji vis nepieļaus, ka viņu draugi, tā teikt, uz sliekšņa badā nomirtu, spersimies tik iekšā un uzkodīsim!
— Jā, lūdzu, — Šepīens bilda. — Man mās sen grib ēst.
Grūti būtu bijis pateikt, kurš no viņiem ir vairāk izsalcis. Petriks ar bērniem iegāja restorānā un, kad viņi visi bija apsēdušies, pajautāja, ad tie pēdējo reizi ēduši.
— Faktorijā, — Šepīens atbildēja. — Mans nenobijās. Bet man mās ļot. ēd vien vieta viss laik, neko neēst. Mans palīdz mās. Neatstāj vien man tās. Neviens neēst. Čilevijs drusku bennok.
— Tu esi drosmīgs zeperis. O'Reiliji… — policists iesāka, bet nepabeidza.
Un mums tā arī nebija lemts dzirdēt, kā O'Reiliji būtu rīkojušies attiecīgajā gadījumā, jo tobrīd parādījās viesmīlis ar pasūtītajiem ēdieniem. Ieraugot piekrauto, kairi kūpošo paplāti, bērni iepleta acis apaļas kā pogas. Ēdieni izskatījās tik kārdinoši un smaržoja tik jauki, ka bēriem vai galva noreiba, kad viņiem priekšā tika nolikti šķīvji. Seidžo tā ztraucās, ka likās — zaudēs samaņu. Drīz vien viņi ne vairs ko runāja, ne skatījās apkārt, ne klausījās, bet tikai ēda un ēda. Pēc brīža pie šī galda tika pastrādāts kāds brīnum jauks darbs. Kamēr viņi ar baudu turēja maltīti, Seidžo atcerējās, ka arī Čilevijs droši vien ir izsalcis, un,
paņēmusi no sava šķīvja vienu otru gardāku kumosu, ielika to groziņā. Tur bija gan sviestmaize, gan taukos vārīts pīrādziņš, gan smalkmaizīte, gan vēl šis tas, un drīz vien bebrēns, tāpat kā pārējie, ņēmās atgūt zaudēto.
Viņi sēdēja vienā no tām mazajām, mājīgajām ēdamzālēm, kādas ir lielākajā daļā restorānu. Kad mielasts bija galā un neviens, arī Čilevijs nebūtu varējis apēst ne kumosu vairāk, viņi atgāzās krēslos un jutās varen omulīgi. Misters O'Reilijs aizkūpināja cigāru un, būdams, ja vien tas ir iespējams, vēl labākā noskaņojumā nekā iepriekš, starojošu seju pilnīgi apmierināts noraudzījās savos viesos. Ķiveri viņš bija noņēmis, un Šepīens, nenododamies vairs ēšanai, varēja pārliecināties, ka policista galvas virsa nemaz nebija tik kaila, kā viņš bija apgalvojis («Kaila kā ola,» viņš bija teicis); viņa galvu no vienas auss līdz otrai apņēma plats matu vainags, un diez vai uz kādas olas, pat vislabākās, varētu atrast tādu vērā ņemamu daudzumu matu.
Seidžo, kā jau kārtīga mājsaimniece, salika visus šķīvjus glītā kaudzītē galda vienā galā. Viņai patika turēt rokās šos traukus, un, lai gan patiesībā tie bija tikai parasti porcelāna šķīvji, viņa, nabaga bērns, kā tovakar atzinās Šepīenam, nekad tādus nebija redzējusi.
Mazajā telpā bija silti, un Seidžo noņēma no galvas spilgto lakatu. Kļuva redzamas viņas garās, mirdzošās, melnās bizes un maigās, laimē starojošās melnās acis. Policists, tikai tagad pirmo reizi pa īstam ieskatījies viņas sejā, sacīja, ka viņa ir visjaukākā meitene, kādu viņš redzējis, kopš «aizbraucis no Īrijas, kur ir vissmukākās meitenes pasaulē». Šepīens pastāstīja māsai, ko policists teicis; viņa pietvīka, nolieca galvu un atkal apsēja lakatu. Taču kopā ar šo labsirdīgo cilvēku neviens nespēja pārāk ilgi justies neērti. Drīz vien Seidžo, pārvarējusi kautrību, paskatījās uz policistu, un lakats atkal noslīdēja uz pleciem, taču šoreiz viņa vairs neapsēja to ap galvu. Viņa smējās par visu, ko sacīja policists, lai gan ne vārda nesaprata. Šepīens, redzēdams māsu tik līksmu, smējās gandrīz tikpat daudz, cik māsa. Policists O'Reilijs, pagalam apmierināts ar to, ka mazās viesības izdevušās, smējās tik sirsnīgi, ka bija spiests atpogāt formas svārkus un, no piedurknes izvilcis lielu, sārtu kabatas lakatu, rauša ar to sviedrus no kailā pakauša. Vārdu sakot, viņi visi bija neparasti labā noskaņojumā. Pat Čilevijs atļāvās pacelt balsi, un viņi abi ar Seidžo kaut ko pārrunāja, bet misters O'Reilijs tikmēr ar Šepīena starpniecību centās apgūt indiāņu valodu. Manuprāt, viņš sevišķus panākumus vis neguva, taču indiāņiem ir kāds vārds, ko viņi lieto ļoti bieži, — tas ir «kī- get» un nozīmē— moteikti» vai «neapšaubāmi», vai «tik tiešām», un, ja jūs par kaut ko esat pārliecināts, jūs sakāt — «kīget». So vārdu ir viegli izrunāt, un Pets to visai ātri iegaumēja. Kad Šepīens pateica, ko tas nozīmē, Pets vingrinājās tik ilgi, kamēr iemācījās to pareizi izrunāt. Pēc tam «kīget» viņam bija viss, lai arī par ko viņš runātu. Viņš bija milzīgi lepns, ka iemācījies jaunu vārdu. Kad viņš stāstīja par nākamās dienas plāniem, viņš centās runāt tādā pašā lauzītā angļu valodā kā Šepīens.
— Zvēru dārzs, — viņš sacīja, piemērodamies Šepīena runas veidam, — tas zvēru dārzs ciet. — Un cieši aizvēra edamzales durvis. — Ritu zvēru dārzs vaļā, dod nauda, būs bebrs! — Un, plaši atvēris durvis, izstiepa roku, parādīdams, ka ceļš ir brīvs; pēc tam viņš pakāpās sānis, it kā gaidīdams, ka vesels eskadrons bebru iesoļos iekšā. Tad viņš izvilka vēstuli un, uzsizdams pa to ar pirkstiem, sacīja:
— Mans nāk uz turieni. Rītu. Jūs gaid, — un, atkal noplātījies ar rokām, piebilda: — Kīget!
Šepīens, kas angliski nemaz nerunāja tik lauzīti, nevarēja noturēties īepasmaidījis. Viņš bija visu sapratis un to arī pateica. Labais misters D'Reilijs bija varen apmierināts ar savu pirmo indiāņu valodas stundu un )atiesi nodomāja, ka sāk jau šo valodu saprast.
Policists aizveda, savu «ģimenīti» uz norādīto adresi un, nodevis >ērnus un vēstuli šā nama pārvaldniekam, lika bērniem noprast, ka no īta atnāks tiem pakaļ, un piekodināja nekādā ziņā neiet prom, iekams r iņš nebūs atnācis. Likās — pārvaldnieks viņus bija gaidījis. Taisnību akot, par bērnu ierašanos viņš bija saņēmis telegrammu un, kad tos bija akāitojis naktsguļai, devās nosūtīt atbildes telegrammu. Tai pašā laikā rī-policistam Petam viņa pieticīgajā dzīvoklī bija ilga telefona saruna — ri par bērniem, un tālajā zvērādu faktorijā Trušu ciemā bērnu dēļ bija icēlies diezgan liels tracis. Vārdu sakot, šo trīs mazo ceļinieku dēļ val- īja krietns satraukums — satraukums, par kuru viņiem pašiem nebija e vismazākās nojausmas.
Augšstāvā abi bērni, sirdīm pukstot, sačukstējās, jo šī plašā istaba ai altajām sienām viesa' viņos niecības un atstumtības sajūtu un viņi paši 3V likās kā divas pelītes, kas iezagušās svešā pieliekamā vai baznīcā.
Taču šai vietā nekādi starpgadījumi nevarēja notikt, tas nu bija ilnīgi skaidrs. Un tā šīs istabas klusumā Šepīens izvilka nelielo naudas īksni no briežādas maisiņa, kas karājās auklā viņam ap kaklu, un izlika audu uz galda, ļoti rūpīgi izgludinādams katru banknoti. Seidžo skatījās n māja ar melno, spīdīgo galviņu, it kā sacīdama: «Redzi nu, ko mans ipnis izdarījis!» Bērni gribēja zināt, cik daudz naudas tur ir. Seidžo stā- ēja blakām, pirkstu pie lūpām pielikusi, galviņu piešķiebusi, un visgudri :atījās; Šepīens turpretim te rauca pieri, te brīnījās, te vērīgi aplūkoja ātru naudas zīmi. Taču bērniem tās neko neizteica, un viņiem no skai- sanas vajadzēja atteikties. Tomēr abi bija vienis prātis, ka tik daudz rndas nekad agrāk nebija redzējuši. Tad Šepīens naudu atkal salika )pā un iebāza mazajā maisiņā, kas karājās auklā zem krekla.
Par šo naudu vajadzēja izpirkt Čikeniju, tāpēc tai ik brīdi jāatrodas i rokai.
Čilevijs tikmēr baudīja dzīvi skārda bļodā uz grīdas. Viņš bija sarī- >jis sev vēl vienu mielastu — sukāja iekšā maizi, ko bija pagādājis laip- is pārvaldnieks. Tas, ko bebrēns nebija spējis notiesāt, tika pamazām rvērsts mīkstā, saldā, lipīgā putrā, un es dodu jums savu godavārdu, ka klājs, uz kura šīs dzīres risinājās, nekādā ziņā nebija kļuvis labāks.
Neviens no viņiem nevarēja iemigt. Bebrēns tāpēc, ka bija atradis pārāk daudz interesanta gan pagultē, gan drēbju skapī, gan istabas kaktos, bet bērni tāpēc, ka nākamā diena kļūs viņu mūžā visievērojamākā, visbrīnišķīgākā, tā būs diena, kuras dēļ viņi bija tik daudz pūlējušies, tik daudz briesmu pārcietuši un kuru bija tik ilgi gaidījuši.
Rīt viņi atdabūs Čikeniju!
Nevienam no viņiem ne brīdi prātā neienāca doma, ka zvēru dārza darbinieki varētu viņiem atteikt, varētu neatdot bebrēnu, kurš tagad bija zvēru dārza īpašums.
Lai arī varbūt Šepīenam uzmācās kādas ļaunas nojautas, Seidžo bija pārliecināta, ka viņas sapnis piepildās, un, ne mirkli nešaubīdamās par to, tikai sacīja:
— Rīt mums būs Čikenijs. Es to zinu!