Otrā dienā agri no rīta Petriks O'Reilijs, kā solījis, aizgāja pakaļ saviem aizbilstamajiem. Viņi negāja uzreiz uz zvēru dārzu, kā bērni bija cerējuši, bet gan devās uz kādu lielu ēku pilsētas centrā, kur zvēru dārza īpašniekiem bija kantoris.
Baidīdamies, ka tikai pēdējā brīdī neatgadītos kas ļauns ar naudu, Šepīens laiku pa laikam pataustīja zem krekla maisiņu; tas viņiem visai drīz būs vajadzīgs, un tāpēc Šepīens bija kļuvis nemierīgs. Otrā rokā viņš turēja groziņu ar Čileviju. Ne vairāk kā trīs pēdu atstatu no viņiem sīkiem meitenes solīšiem tipināja Seidžo, ap galvu un pleciem apņēmusi lakatu.
Viņi ātri uzbrauca augšā ar liftu, kas viņiem nepavisam nepatika, un tad kopā ar policistu stāvēja pie rakstāmgalda, aiz kura sēdēja kāds cilvēks.
Šā cilvēka rokās bija mazā pazudušā drauga liktenis.
Meiteni, kas līdz šim brīdim bija cieši ticējusi sapnim, pēkšņi pārņēma bailes un satraukums, un viņa ietrīsējās kā lapa. Seidžo nebija ne jausmas, ko viņi darīs, ja viņu lūgums tiks noraidīts, un tagad, kad šis brīdis bija pienācis, viņa gribēja iekliegties un skriet prom. Tomēr viņa varonīgi palika stāvam, nolēmusi gaidīt beigas, lai arī kādas tās būtu.
Aiz rakstāmgalda sēdēja pajauns cilvēks bālu, šauru seju un neizteiksmīgu zodu. Mutes kaktiņā viņafti rēgojās gandrīz līdz lūpām izdegusi cigarete. Viena acs bija nepatīkami piemiegta, lai tajā neiekļūtu dūmi, bet ar otru viņš tikmēr skatījās apkārt, tāpēc dažbrīd likās, it kā viņš šķielētu. Viņš runāja, cigareti no mutes neizņēmis, ar redzīgo aci uz viņiem blenzdams. Tā bija pavisam bezkrāsaina un nelaipna acs.
— Kas jums vajadzīgs? — viņš strupi vaicāja.
Uz bridi bija iestājies klusums — drūms, nomācošs klusums. Man iekas — Seidžo un Šepīens bija pat aizturējuši elpu.
— Ser, — iesāka policists, — es vakar zvanīju misteram H … un pa- tāstīju viņam par saviem jaunajiem draugiem. Mums bija norunāts šeit atikties, lai nokārtotu kādu darījumu, varbūt…
— Jūs varat to nokārtot ar mani, — ne visai pieklājīgi pārtrauca iņu jaunais cilvēks. — Misters H … pašlaik ir aizņemts. — Viņš uzmeta katienu pusviru atstātajām durvīm, kas veda uz otru istabu.
— Redziet, lieta ir tāda, — vēlreiz uzsāka Pets, bet jaunais cilvēks, araudzījies rokas pulkstenī, atkal viņu pārtrauca:
— Runājiet veicīgāk, kārtībniek, esmu šodien aizņemts.
Pets mazliet pietvīka un atsāka savu runu, taču šoreiz veiksmīgi. Šo mu viņš bija rūpīgi iestudējis iepriekšējā vakarā. Tas bija stāsts, kuru zirdot, kā viņš bija izteicies stacijā, «cilvēks ar akmens sirdi ieraudā- ies». Acīmredzot jaunajam cilvēkam tomēr akmens sirds nebija, jo viņš enobirdināia nevienu asaru. Taisnību sakot, kamēr Pets runāja, šī ne- acietīgā persona vairākkārt uzmeta acis rokas pulkstenim un pie ciga- ites gala mutes kaktiņā aizkūpināja jaunu. Šim cilvēkam nebija akmens rds, un visdrīzāk viņam vispār nebija sirds. Godīgajam policistam uz mas galu dūša mazliet saplaka, un viņš beidza savu stāstu diezgan ne- ārliecinoši:
— … un tā šitie jaunie ļaudis grib zvērēnu no jums atpirkt. Es vēl ^drošinos piebilst, ka, manuprāt, jūs izdarītu labu darbu, ja bebrēnu vi- iem atdotu. — Un, paveicis visu, kas viņa spēkos, viņš stāvēja un sa- aukts rauša no sejas sviedrus ar lielo, sārto kabatas lakatu. Jaunais cil- īks izgludināja dažas papīra lapas uz rakstāmgalda un atlaidās krēslā.
— Vai jūs visu pateicāt? — viņš salti vaicāja.
— Jā, — Pets atbildēja ne visai pārliecināts, jo viņam uzmācās šau- is un visai pamatotas, vai tikai cīņa nav zaudēta.
— Pateicos! — sacīja ierēdnis. — Atjaujiet man piemetināt… — ņa vārdi skanēja tā, it kā uz stikla šķīvja birtu Iedus gabali, — ka :brs tika nopirkts godīgā ceļā un ne jau no šiem skrandaiņiem, bet no Bnījama tirgotāja. Mēs par to samaksājām piecdesmit dolāru, un tas ir udz vairāk, nekā šis mazais lopiņš vērts. Mums nav nekādas vajadzības rdot to atpakaļ, vienīgi ja mēs šai darījumā krietni nopelnītu… — te ņš palūkojās uz mazajiem indiāņiem, — … taču, spriežot pēc jūsu sar- mādainajiem draugiem, kā jūs tos nosaucāt, es nedomāju, ka tie ir iksāt spējīgi.
Pets piesarka vēl vairāk, un viņam radās pamatotas aizdomas, ka šo pēto zelli varēs pārliecināt vienīgi ar naudu, tāpēc viņš pabīdīja Še- mu uz priekšu.
— Naudu, — Pets aizsmacis čukstēja. — Do' viņam naudu!
Šepīens, pagalam pārbijies, jo gandrīz visu bija sapratis, pagāja uz
iekšu, bridi pagrābstījās maisiņā un nometa nelielo naudas žūksni uz cstāmgalda.
Ierēdnis paņēma naudu un saskaitīja. Viņš pavīpsnāja.
— Tur ir tikai četrpadsmit dolāru. — Viņš atdeva naudu atpakaļ. — Neko darīt, — viņš noteica un, lai pārliecinātos, vai visi sapratuši, skaidrības labad piemetināja: — Viss ir nokārtots, nekada izpardošana, nekas nenotiks, nav vērts. Sapratāt?
Visi bija sapratuši. Itin visi.
Neviens nebilda ne vārda, neviens pat nekustējās, bet Sepīenam šķita, ka pienācis pasaules gals… taču nē… vai tas var būt? Klusums, likās, smacēja viņu nost; bālā seja viņpus rakstāmgalda kļuva aizvien lielāka un lielāka un it kā traucās viņam pretī, grīda zem kājām slīdēja prom. Vai tiešām viņš nokritīs zemē kā sieviete, paģībs kā vārga meitene! Viņš aizdarīja acis, lai neredzētu ierēdņa bālo, vājo seju ar vienu aci, kas glūnēja uz viņu tik izsmējīgi; viņš sakoda zobus, sažņaudza dūres un izslējās taisns, ieņemdams agrāko lepno stāju; reibonis pārgāja, bet viņu apņēma salti drebuļi. Policists tikmēr, bezpalīdzīgs un apjucis, stāvēja blakus un rauša sviedrus no kailās galvvirsas, aizsmakušā balsī murminādams:
— Ai, tavu kaunu! Cik žēl! Viņi man uzticējās, bet es viņus pievīlu. Manu veco sirdi tagad ilgu laiku mocīs sirdēsti.
Bet Seidžo? Ar mokošām gaidām viņa bija sekojusi katrai kustībai, viņas skatieni lidinājušies no vienas sejas uz otru gluži kā divi izbiedēti putnēni būrī. Viņa visu bija sapratusi. Nevienam nekas vairs nebija viņai jāskaidro.
Viss bija zaudēts. Pāris mirkļos viss bija zaudēts.
Seidžo klusītēm piegāja pie Sepīena.
— Es zinu, brālīt, — viņa ierunājās tik klusā, savādā balsī, ka Sepīens uzmeta viņai ašu skatienu un apskāva viņas plecus, bet viņa stāvēja, cieši piespiedusies, un raudzījās brālī. — Tagad es zinu. Viņš neatdos mums Čikeniju. Es nepareizi iztulkoju savu sapni. Mēs esam atbraukuši uz pilsētu nevis lai atdabūtu Čikeniju… bet… man liekas… varbūt… tāpēc … lai aiznestu Čileviju pie viņa. Māmiņa laikam tā bija domājusi. Viņi varēs būt kopā un vairs nejutīsies vientuļi. Tā tam jābūt. Tā …
Viņas bērnišķā balstiņa pārgāja čukstos un mazā, tumšā galviņa noliecās.
— Saki šim vīram … es … atdošu viņam … arī Čileviju.
Viņa nolika grozu ar Čileviju uz rakstāmgalda un pakāpās atpakaļ. Seja viņai bija balta kā papīra lapa, lūpas bālas, acis, platas un sausas, stīvi raudzījās uz groziņu.
O'Reilijs, pārtraucis vaimanāšanu, stāvēja kā sastindzis. Kas šeit notika?
— Kas tad tas? — saniknots iesaucās ierēdnis.
— Vēl bebrs, — sacīja Šepīens. — Čilevijs. Brālis. Tas Čikenijs skumst. Ņemt viņu, Čileviju, arī; tas nebūs skumt. Tas ir mans māsa vārdi. Mans… — Balss viņam iestrēdza kaklā, un viņš vairs nespēja parunāt.
— Labi, — sacīja ierēdnis, pirmo reizi pasmaidīdams, lai gan smaids ;z vai vērta viņa seju patīkamāku. — Tā jau ir cita lieta. To mēs no- irtosim_ ļoti ātri. — Viņš pastiepa roku pēc pildspalvas…
— NE! — piepeši iekliedzās policists šausmās pārvērstā balsi un, Ј spēka, trieca dūri pret rakstāmgaldu. Visi salēcās; arī tintnīca, galda ese, pildspalvas un zīmuļi salēcās; salēcās pat bālais vīrs un kļuva vēl ilāks, arī cigarete salēcās un no mūtes izkrita uz grīdas.
— Nē, to jūs nedarīsiet! — ieaurojās Pets briesmīgā balsī. — Neviens Reiliju dēls mierīgi nenoskatīsies, kā jūs un jums līdzīgi ļaudis ņirgā- s un apkrāpj divus bezpalīdzīgus bērnus. Jūs esat caurcaurēm nelieli — viņš brēca. — Es esmu likuma kalps, un es jūs apcietināšu par sa- ērestību, par krāpšanu, par pārkāpumiem, par lielceļu laupīšanu, par irdarbību, par… — Te viņam aptrūkās vēl skanīgāku vārdu noziegumu izīmēšanai, un, zvērīgi rēkdams, viņš apgāja apkārt rakstāmgaldam un vojās pārbiedētajam jaunajam cilvēkam, kas kāpās atpakaļ, cik ātri vien rēdams, blakus istabas virzienā, bet Seidžo un Šepīens, acis iepletuši, ivēja blakām. Ko tieši šis neprātīgais O'Reiliju dēls bija nodomājis rīt, toonēs nekad nedabūsim zināt, jo tobrīd blakus istabas durvis atrās un bēgošajam jaunajam cilvēkam atkāpšanās ceļš bija nogriezts — ņš uzgrūdās virsū kādam šā nama iemītniekam.
— Piedodiet'! — bija dzirdama mierīga, klusa balss, un istabā ienāca vecs slaida auguma džentlmenis sirmiem matiem un apstājies pāri enēm raudzījās, kas šeit notiek.
Ieklepojies viņš atkal ierunājās:
— Piedodiet par iejaukšanos, — un tad pieklājīgi uzaicināja: — Vai 3 neapsēdīsieties?
Pets aizvien vēl nikni šņākuļoja un acīm urbās jaunajā cilvēkā, kuru ja draudējis apcietināt un kurš nebija visai pārliecināts, vai nav pa- ādājis kādu noziegumu. Rokas šim cilvēkam mazliet trīsēja, kad viņš jklēja jaunu cigareti.
— Lūdzu, apsēdieties, džentlmeņi, — atkal uzaicināja sirmgalvis. Viņi sēdās, jo juta, ka nav iespējams noraidīt šā pieklājīgā vecā cilvēka gumu. Šis džentlmenis bija zvēru dārza īpašnieks, pats misters H… .
— Tagad visu pārrunāsim, — viņš ierosināja un paskatījās te uz poli- ;tu, te ierēdni, te uz bērniem, te atkal uz policistu. Kad jūs, kārtībniek, m vakar vakarā zvanījāt pa tālruni, es apsolīju noklausīties šo bērnu istu un apsvērt, kas būtu darāms. Es visu dzirdēju… no blakus istabas, 5 tam daudz labāk, nekā ja es būtu bijis šeit, jo tad nebūtu noticis i, kas notika tagad. Es no jums jau biju dabūjis zināt, kādu tālu ceļu rni nobraukuši, kādas grūtības un briesmas pārcietuši, lai atgūtu savu luli. Taču man vajadzēja būt piesardzīgam. Man vajadzēja pārlieci- ties, ka tā nav krāpšana, un, tā kā es nesaprotu viņu valodu, es ibēju, pirms izlemju šo jautājumu, redzēt, kā viņi uzvedīsies. Tagad es >u šo notikumu zinu un uzskatu, ka apstākļi sarežģījušies man par klu.
To dzirdot, ierēdnis apmierināts noskatīja visus pēc kārtas, it kā gribēdams sacīt: «Nu vai es jums neteicu?» Misters H … arī noskatīja visus un paplikšķināja acenes pret ceļgalu.
— Es ceru, ka visi manī klausās, jā? — viņš turpināja.
Bija skaidri redzams, ka viņš radis saistīt cilvēku uzmanību. Viņš turēja pensnejam līdzīgās acenes ar īkšķi un rādītājpirkstu virs šaurās virsdegunes un visus pēc kārtas caur tām nopētīja. Bērniem viņa skatiens likās caururbjošs, gluži citāds nekā balss.
— Redziet, — viņš iesāka, uzskatīdams, ka visi no viņa gaida ko vairāk (lai gan Seidžo nesaprata ne vārda, viņu apbūra šā cilvēka neparastā iznešanās un mierīgā, pat plūstošā runa). — Viss ir ļoti jauki. Es dzirdēju, ka šie indiāņu bērni piedāvā otru mīluli, lai abi dzīvnieki varētu būt kopā. Tas liecina, ka bērni ir patiesi. Taču šim jautājumam ir arī otra puse, kas skar mani, un par to jāpadomā. Kā jau Džordžs šeit minēja, tas bija augstākā mērā godīgs darījums un maksāja krietnu naudas summu. So jautājumu es nevaru izšķirt uzreiz. Bez tam nav labi, ja cilvēki, it sevišķi jaunieši, dabū visu, ko vien vēlas. Pavisam kas cits, ja viņi to nopelna ar savu darbu. — Un viņš diezgan bargi pavērās bērnos caur acenēm, kuras atkal bija uzlicis.
— Ko jūs grasāties darīt, ser? — noraizējies jautāja O'Reilijs, vēlēdamies, kaut šis sirmgalvis beigtu lūrēt caur acenēm un ķertos pie lietas.
Bet misters H … pievērsās ierēdnim:
— Jūs, Džordž, esat labs komersants; dažreiz man liekas — pat pārāk labs.
— Es tikai pildīju savu pienākumu, ser, — atbildēja Džordžs, un viņam bija zināma taisnība.
— Ak, šie mūsu pienākumi, jā! — dziļdomīgi novilka misters H… .
— Nu, nekas!
— Bet ko galu galā jūs grasāties darīt, ser? — atkal jautāja Pets, bezmaz vai sprāgdams pušu no nepacietības.
— Ko darīt? — it kā kaitinādams atvaicāja šis vecais vīrs. — Ko darīt? Ak jā, man šķiet, es jau esmu izlēmis, ko darīt, — lūk, šito! — Un viņš paņēma groziņu, kurā bija Čilevijs, un pamāja ar roku bērniem.
— Lūdzu, — viņš laipni sacīja, — saņemiet savu mazo draugu. Bet tagad, — te pēkšņi viņš kļuva varen rosīgs un lietišķs un, uzrakstījis zīmīti, iedeva to Petam, — tagad dodieties ar misteru O'Reiliju uz zvēru dārzu un saņemiet tur otru. Viņš ir jūsu. Jūs esat viņu nopelnījuši.
Šepīens blenza šai vīrā, muti pavēris, — vai viņš pareizi bija dzirdējis? Vai arī tas bij'a vēl viens no Seidžo sapņiem, kurā iejaukts arī viņš? Vai arī varbūt viņš pats tagad sapņo? Toties Seidžo nesapņoja un sagrāba Čilevija groziņu.
— Pastāsti, pastāsti, — viņa satraukta kliedza, — ko tas nozīmē, ko tas nozīmē?
Redzēdams, ka bērni nav lāgā sapratuši, misters H … dzīrās vēlreiz ;u paskaidrot, bet Pets vairs nespēja ilgāk klusēt (viņš tik 'oti vēlējās ziņot šo prieces vēsti pirmais): v
— Lūdzu piedošanu, ser, es runāšu viņu valodā. — Viņš pagriezās st Šepīenu. — Šitais, — viņš turpināja, vairākas reizes draudzīgi iunckādams pa muguru misteru H . . . , kurš, pēkšņi pārsteigts, gandrīz i nokrita ar seju zemē, bel acenes (visiem par atvieglojumu) aizlidoja
gaisu, — labs zellis. Šitais, — pēc šiem vārdiem viņš pamatīgi iebelza mnītajam misteram H… pa krūtīm, tā ka tas bezmaz apvēlās augš- du, — šitais liels virsaitis, labs, jā gan. Priekš manis indiāņu mēle ir r grūtu. Ar vienu rāvienu dabūt divus bebrus! Sapratāt? — un, lieliskā iiāņu valodā piebildis: — Kīget! Kīget! — sajūsmināts atkal pievērsās steram H… : — Ser, svešvalodas allažiņ bijušas O'Reiliju stiprā se.
— Tieši tā! — noteica misters H . . . . — Neapšaubāmi, nudien!
Smaidīdams viņš pavadīja laimīgos apmeklētājus līdz durvīm un, vēr-
ms aiz viņiem durvis ciet, aizvien vēl pie sevis smaidīja.
«Tā nu gan bija varen patīkama spēle,» viņš nodomāja, «kaut ari nu palicis zaudētājos.» Un viņš līksmi paberzēja rokas, it kā būtu no- īdzis visai izdevīgu darījumu.
Es ļoti šaubos, vai Seidžo un Šepīens kaut ko atceras no gājiena uz ēru dārzu līdz tam brīdim, kad Pets parādīja ieeju dārzā, kas bija re- ama pa gabalu. Seidžo metās skriet. Bālums no sejas pazuda, bet acis, s visu laiku drudžaini vērās apkārt, iegailējās. Lakats noslīdēja no gal- s, un biželes lēkāja pa pleciem, kad meitene ar mokasīniem mazajās jelēs dipināja pa ietvi. Aiz viņas gāja Šepīens: viņš netika māsai līdzi,
nesa groziņu ar Čileviju, kas, tik ilgi turēts sprostā, taisīja milzīgu >ksni. Aiz viņiem gāja uzticamais draugs misters O'Reilijs tumši pie- kušu seju, bez ķiveres, spiezdams lielu, sārtu kabatas lakatu pie galvas, s bija «kaila kā ola jau divdesmit gadu». Viņš pūta un elsa kā velko- j, kuram uznākusi viegla aizdusas lēkme.
Vienu reizi viņš ieaurojās:
— Ei! Vai tās ir skriešanas sacīkstes, vai?
Bet bērni devās tikai uz priekšu un diez vai viņu dzirdēja.
— Ak, tie mazie pagānēni, — policists murmināja, — viņi grib mani beigt, tā jā! — Tomēr varonīgi turēja līdzi.
Viens otrs garāmgājējs apstājās un noskatījās, kā mazie indiāņi, meža ānās ģērbušies, skrien pa ielu, bet policists acīmredzot dzenas tiem kaļ. Viņi dzirdēja arī, ka grozā kāds spiedz un smilkst, jo Čilevijs skaļi atestēja pret kratīšanos, kādu bija izraisījusi lielā steiga. Daži garām- jēji atgriezās un pievienojās šim neparastajam gājienam, kura priekš- lā traucās melnmatainā meitenīte.
Aiz viņiem visiem — tālu, tālu aizmugurē — gāja vēl kāds cilvēks: la auguma vīrs brūnu ādas krāsu. Viņš ātrā gaitā soļoja pa pilsētas
ielām. Viņš izskatījās tik drūms un bargs, ka ļaudis labprāt pagāja sānis, palaizdami viņu garām, un, lūrēdami viņam nopakaļ, cits citam jautāja:
— Kas tas tāds ir? Kas tas ir par cilvēku?
Bet viņš pat neuzmeta nevienam skatienu.
Pie ieejas gadījās neliela aizkavēšanās, jo zvēru dārzs vēl bija ciet. O.'Reilijs bērnus drīz vien panāca un uzrādīja savu apliecību; tā viņi tika ielaisti iekšā. Pie ieejas bija salasījies prāvs ļaužu pūlis, un, līdzko vārti tika atvērti, visi spiedās iekšā. Kalpotājs, kas ir mums jau pazīstamais uzraugs Aleks, zināja, kas jādara, jo misters H… pēdējā brīdī bija nospriedis ierasties pats un tagad, nodevis rīkojumu, stāvēja pūlī. Kad viņš pamāja ar galvu, Aleks žigli aizveda Seidžo uz bebrēnu būri. Piepeši viņa atkal nobālēja. Viņai likās, it kā viņa skrietu pa milzīgu klajumu un šā klajuma viņā galā jūdzēm tālu tumstu atbaidoši režģi, un tad — tad viņa jau varēja redzēt tiem cauri, un tur — jā, tur, režģu pašā vidū, sēdēja brūns, pūkains dzīvnieciņš. Ak, vai tas bija Čikenijs? … Vai tas varēja būt Čikenijs? … Jā, tas bija . .. viņš!!
Seidžo, atmetusi kautrību, aizmirsusi svešos ļaudis, aizmirsusi trokšņaino pilsētu, aizmirsusi visu, redzēja vienīgi sīko spalvaino zvēriņu. Tagad tas atradās pavisam tuvu! Piedrāzusies pie dzelzs iežogojuma, viņa nometās uz ceļiem grantī un, izbāzusi abas rokas cauri režģim, spalgi iekliedzās:
— Čikenij! ČIKENIJ!! Č1KENIJ!!!
Nekam vairs neticēdams, bebrēns sēdēja, kā sēdējis, un tikai skatījās.
— Tā esmu es, Seidžo! Ak, Čikenij! — viņa caur asarām iekliedzās. Vai tiešām viņš visu aizmirsis?
Pagāja krietns brīdis, bet mazais radījums nepakustējās, tikai, apaļo, brūno galviņu uz vienu pusi piešķiebis, it kā ieklausījās. Seidžo atkal iekliedzās:
— Či-ke-ni-i-i-ij!!!
Beidzot viņš pazina. Viņš jocīgi ieguldzinājās un, cik ātri vien varēdams, ar savām īsajām kājelēm aiztipināja pie režģa.
Pūlī atskanēja prieka saucieni. Uzraugs Aleks panāca uz priekšu un, atvēris mazās dzelzs durtiņas, sacīja:
— Šeit, mis … e … mamzel… e … senjorita… — Viņš lāgā nezināja, kā lai meiteni uzrunā, un pats arī bija gauži uztraucies. Seidžo iebrāzās iekšā, notupās uz ceļiem un, iecēlusi sen pazudušo Čikeniju sev klēpī, noliecās pār to. Viņi abi pieklusa. Košais galvas lakats apslēpa visu, un ne jūs, ne es, ne arī kāds cits nekad nedabūs zināt, kas starp viņiem abiem notika tai liktenīgajā, tai brīnum jaukajā, tai nemūžam neaizmirstamajā rītā.
Sirmais misters H … izņēma no kabatas mutautu un visai skaļi izšņauca degunu, uzraugam Alekam pēkšņi uzmācās klepus:
— Hamf! Haramf!
— Skaidrs! — policists Pets saprotoši noteica, lai gan uzraugs netika bildis ne vārda.
Un tagad vajadzēja notikt visbrīnišķīgākajam. Bija pienākusi kārta ies abiem bebrēniem. Viņi atradās tikai desmit pēdu attālumā viens no otra, taču nezināja to. Kas tas bija par satraukumu! Sirdij mežonīgi dauzoties, Seidžo un Šepīens ienesa grozu būrī un par abiem nocēla vāku (viņi bija tāda stāvoklī, ka viens to nespēja izdarīt), ma Čileviju un nolika to zemē pa gabalu no Cikenija. Elpu aizturējuši, bsrni stāvēja un skatījās. Kādus pāris mirkļus bebrēni nekustējās, ļoti vērīgi viens otru pētīja. Tad viņu mazajos, miglainajos prātiņos pazām atausa apjēga un viņi sāka rāpot viens otram pretī, acīm no pieres sprāgstot vai laukā. Ieklausīdamies un ošņādami viņi lēni rāpoja uz priekšu, tad pārgāja soļos, no soļiem — uz sīkiem rikšiem un pēdīgi, pārliecinājušies, ka viens otru atraduši, spēji salēcās, ar galvām uzdrāzies viens otram virsū. Sadursme, maigi izsakoties, bija tik pamatīga, ka viņi, nespēdami nekur tālāk pavirzīties, izslējās pakaļkājās un, spalgi spiegdami, viens otru cieši satvēruši, turpat — visu šo ļaužu acu priekšā uzsāka cīniņu.
nebeidzamie, bezcerīgie meklējumi, mūžīgā vilšanas, nemitīgās mokas
gas, drūmās, vientulības māktās naktis — viss pagaisa.
ielais Nieciņš un Mazais Nieciņš bija atkal kopā.
drīz vien viņi līksmi skraidelēja pa iežogojumu, kas no drūma, baiga
cietuma tagad bija pārvērties par rotaļu laukumu, un es varu galvot, ka nekad agrāk tik lietderīgi tas netika izmantots. Bērni sita plaukstas,
;klaigāja, smējās un satraukti bebrēnus uzmundrināja, bet tikrņēr cīkstoņi
jeb dancotāji — sauciet tos, kā vien jums tik, — pacilāti šaudījās apkārt, kā negudri priecādamies par šo vienreizīgo bridi, kādu droši vien līdz šim nebija piedzīvojuši un varbūt nekad mūžā nepiedzīvos. Vēl ne reizes bebrēni nebija snieguši tik lielisku priekšnesumu, un cilvēki viņus iedrošināja un smējās, bet sirmais misters H .. . spēcīgi vēcināja pa gaisu mutautu un, man liekas, kaut ko pat kliedza.
Misters O'Reilijs, arī alkdams piedalīties šai līksmajā izrādē, ko bija palīdzējis sarīkot, un lepodamies ar to, ka ir vienīgais no klātesošajiem, kas zina visu šo notikumu, iecēla sevi par ceremonijmeistaru un, kamēr pildīja policista pienākumus, atturēdams ļaužu pūli, reizē darbojās arī kā īsts radio diktors, paskaidrodams cilvēkiem, kas šeit notiek, un lāgiem palaizdams pa kādam jokam. Viņš katram laipni uzsmaidīja un pats bezgala priecājās. Es domāju — mēs visi būsim vienis prātis, ka viņš pelnījis šādu godu, pat ja izlikās zinām vairāk, nekā patiesībā zināja. Un, kad abi Nieciņi uzsāka savu jocīgo danci, policists pat aizgāja tik tālu, ka sacīja — viņš pirmo reizi mūžā redzot vēl kādu, izņemot pašus īrus, tik labi dejojam īstu īru džīgu. Beigās, visiem dzirdot, viņš vel piebilda:
— Kaut arī es redzu to pats savām acīm, tomēr nekad tam neticēšu.
Šos vārdus viņam var viegli piedot, jo cilvēkam, kurš nekad nav
redzējis tādu skatu, tas tiešām var likties vienreizīgs.
Tad no pūļa iznāca liela auguma vīrs tumšu ādas krāsu, mokasīniem kājās. Viņš bija vērojis šos nelielos svētkus un nevēlējies tos pārtraukt. Šis cilvēks bija jau pieminētais vīrs, kas pirmīt ātrā gaitā pa pilsētas ielām devās zvēru dārza virzienā. Kad viņš iznāca priekšā, pār pārsteigtajiem ļaudīm nolaidās klusums. Bet Seidžo un Šeplens, aizņemti ar rotaļu biedriem, viņu pamanīja vienīgi tad, kad izdzirda sev aizmugurē viņa balsi — balsi, kuru pazina tik ļoti labi, un tagad tā mierīgajā, skanīgajā odžibveju valodā sacīja:
— Mākoņi no saules vaiga pazuduši. Manas bēdas arī pazudušas, izklīdušas kā migla agrā rīta stundā. Mani bērni, šie cilvēki mūsu labā darījuši daudz — ļoti daudz. Pateiksimies tagad viņiem. Mans dēls, mana meita, ņemiet savus Nitčīkīvenus, savus Mazos Brāļus! Opīpīsoveja mūs gaida!
Lielā Spalva bija ieradies, lai viņus visus četrus aizvestu atpakaļ uz Runājošo Ūdeņu Novadu — Ziemeļrietumu Vēju Zemi.
Seidžo sapnis tomēr bija piepildījies.