Un tā viņi atvadījās no pilsētas, no tās trokšņiem, burzmas un cilvēkiem, kuri beigu beigās, prātoja Seidžo, šeit ir tādi paši kā visur citur — vairāk ir labo nekā ļauno. Taisnību sakot, gandrīz visi ir labi, viņa pēdīgi nosprieda un nolēma pastāstīt indiāņiem, kādi šie cilvēki patiesībā :r.
Viņi atsveicinājās no uzrauga Aleka, kas tik labi bija izturējies pret ībaga vientuļo Čikeniju un tagad priecājās, redzot, ka mazais gūsteknis kal ir brīvība; atsveicinājās arī no dīvainā, rāmi smaidīgā mistera H , . ., is vēl labu laiku pēc šī notikuma jutās laimīgs, ka iepriecinājis šīs >skumušas sirsniņas. Un, lai gan Gitčijs Mīgvons grasījās samaksāt ņam par Čikeniju, viņš par to negribēja ne dzirdēt un sacīja, ka prieks, 1 viņš izjutis, visu atsverot.
Policists Petriks, nelokāmais O'Reiliju dēls, pavadīja viņus uz staciju vēlāk darba biedriem stāstīja: «Es pats ar savi abi roki iesēdināju lus vilcienā. Un, kad viņu papucis dzirdēja, kā es ar bērniem runāju iiāņu mēlē, plats smaids pārvēlās pār viņa ģīmi, jānudien!» Ļoti iespē- ns, ka tā arī bija. Kad vilciens sāka kustēties, bērni bez mitas māja roku šim labajam, uzticamajam un patiesajam draugam, bet viņš stā- a uz perona, augstu gaisā pacēlis ķiveri, it kā signalizētu, un plikais iris laistījās pa gabalu. Šepīens šķīrās no policista pilnīgā pārliecībā, uz kādas zaļojošas salas milzīga, sāļa ezera vidū dzīvo tauta, kuru c par bebriem.
Kad bērni ieradās Trušu ciemā, pirmo viņi ieraudzīja Dzeltenos Matus, uzlēca uz klāja, lai viņus apsveiktu, iekams kuģis bija kārtīgi pie- vojies. Šepīens nekavējoties atdeva viņam naudu, kas bija palikusi i, un Dzeltenie Mati jau dzīrās to atdot Lielajiem Nažiem, kas bija īkuši bērnus sagaidīt. Tad viens no viņiem iznāca priekšā un notu- i nelielu runu. Viņš sacīja — viņi visi priecājoties, ka viss tik labi ārtojies, un misionārs varot naudu atdot kādam trūcīgam indiānim, am tā ir vajadzīga. Gitčijs Mīgvons pateicās visiem par laipno iztu- nos pret viņa bērniem un izteica cerību, ka reiz pienāks diena, kad ziņš varēs kādam palīdzēt.
)zeltenie Mati paziņoja, ka dosies indiāņiem līdzi uz viņu ciemu un strādās kopā ar viņiem. To dzirdot, tirgotājs, kas līdz šim bija turējies aļus, panāca uz priekšu un paspieda Gitčijam Mīgvonam un viņa iem roku, piemetinādams, ka arī viņš dosies līdzi, lai labāk iepazītu iņu paražas, kā tas labam tirgonim pienākas, tomēr ne ar pušplēstu u nekad neieminējās un nekad neieminēsies, ne par kādu naudu ca arī viņš sniedzis bērniem palīdzīgu roku. Tā arī neviens nebūtu abūjis zināt, ja vien Dzeltenie Mati neredzējis visu toreiz skolā un ticējis tagad šo noslēpumu Lielajai Spalvai. Tikmēr abi Nieciņi bija āvuši ļaužu uzmanības lokā un tika bez gala glaudīti un mīļoti; §ni bija ar mieru par godu Gitčijiem Makomāniem sarīkot cīkstēša- ai gan, man šķiet, viņiem bija vienalga, vai uz viņiem kāds skatās e. Es domāju, ka viņi drīzāk izjuta atvieglojumu, kad ļaudis izklīda ņi tika atstāti grozā vieni.
elā Spalva airēja pats savu laivu, kurai vēl bija manāmas uguns- i pēdas. Šepīens ieņēma vietu priekšgalā, bet Seidžo šai braucienā īja neko; viņa bija tikai pasažiere kopā ar Čileviju un Čikeniju, kuri r nekad neko nestrādāja; viņa sēdēja, galvu visu laiku bebru kastē
iebāzusi. Dzeltenie Mati un tirgotājs brauca kopā ar citiem indiāņiem daudz lielākā laivā — vienā no tām milzīgajām bērzu mizas laivām, kas ar augsto, lepni izliekto priekšgalu un pakaļgalu ir līdzīgas staltam kara zirgam vai spāņu buru kuģim.
Pie pirmās valkas viņi ieraudzīja veco Virsaiti, kas bija uzcēlis šeit nometni un viņus gaidīja. Viņš prasīja, lai viņam pastāsta visu, kas bija noticis; viņš klausījās ļoti vērīgi un izšķirošajos brīžos un interesantākajās vietās dobjā, aizsmakušā balsī izsaucās «Ho!» vai «Hā!», vai «Hm!» — bet acis saprotoši dzirkstīja. Brīdi visu apsvēris, viņš sacīja, ka Seidžo un Šepīens ir viņu tautas gods un lepnums un par viņiem un viņu piedzīvojumiem ar Mazajiem Runājošajiem Brāļiem, kā viņš nosauca Nieciņus, tikšot sacerētas dziesmas un šis notikums kļūšot par viņu cilts vēstures daļu. Uzmetis skatienu Cilevijam un Cikenijam grozā, viņš piebilda, ka ari tie abi tagad pieder pie cilts un tautā par tiem saglabāsies nostāsts. Kamēr viņš runāja, viņa viedajā, grumbainajā sejā rotājās smaids — pirmais smaids, kas bija atplaiksnījies pēc daudzajām, mokoši garajām dienām, jo, taisnību sakot, Virsaitis bija padrūma izskata sirmgalvis. Tad, apņēmis segu ap vidukli, viņš izslējās un, garajiem baltajiem matiem uz pleciem nokarājoties, pastiepa roku pret sauli, sacīdams:
— Hā! Mīno-ta-kijā! Kīget kī mīno-ta-kijā! (Tas ir labi, patiesi, tas ir ļoti labi!)
Pārējie indiāņi, Gitčijs Mīgvons un Dzeltenie Mati reizē atkārtoja:
— Mīno-ta-kijā! — Un viņi visi izskatījās tik svinīgi un cēli.
Kad viņi devās tālāk uz Opīpīsoveju, koki upes krastā, likās, cits citam māja un klanījās, bet caur zaru un lapu šalkoņu varēja it kā sadzirdēt viņu nopūtas: «Kīget mīno-ta-kijā!» («Tas ir ļoti labi!») Kraukļi gaisā ķērca: «Mīno-ta-kijā!» Zāle vējā žūžoja: «Se-e-e-ei mīno-ta-kijā!» Straujās krāces, kas kādreiz likās tik mežonīgi brāzmainas, tagad ierasti burzguļoja un bez rimas skandēja tos pašus vārdus. Sīkie ūdens virpu- līši no airu apakšas murmināja: «Mīno-ta-kijā!» — un viss par godu Seidžo.
Nekad vēl mežs nebija licies tiķ brīnum skaists, nekad vēl debesis nebija zilgmojušas tik dzidri, nekad vēl saule nebija mirdzējusi tik spoži, vāverītes nebija lēkājušas tik līksmi un putni dziedājuši tik skanīgi kā toreiz — atpakaļceļā uz Opīpīsoveju par godu Seidžo.
Un nekad vēl mūžā ne Seidžo, ne Šepīens nebija jutušies tik laimīgi.
Pārradušies mājās, viņi sapulcināja tovakar savā. būdā ļaudis un sarīkoja svētkus. Bija ieradušies visi cieminieki, pat divi vai trīs metisi, kuri gāja garām (nebūt netraucēdami vietējos medniekus) un, kā parasts, nesa sev lidzi vijoles. Dejotāji griezās strauji un izveicīgi, kamēr muzikanti skandināja senlaicīgas īru džīgas un skotu rīlus, iepīdami tajos savdabīgos, metisu dejām tik raksturīgos ritmus. Tika atskaņotas arī indiāņu kadriļas, kurās griezās vismaz divdesmit cilvēku uzreiz. Jautrībai nebija robežu.
Visi ciema zēni gribēja dejot ar Seidžo, un viņa nenosēdēja nevienu deju. Es, starp citu, varu jums pateikt, ka viņa bija gluži laba dejotāja. Es tur pats biju klāt un visu redzēju. Arī Šepīens visu redzēja un jutās lepns kā pāvs, redzot, kāda piekrišana ir māsai. Jūs varat nešaubīties, ka Šepīenam nekādas raizes nesagādāja izraudzīties starp ciema jaunietēm sev vispievilcīgāko deju partneri, jo viņas seju neslēpa aiz lakata, kā šādos gadījumos rīkojas vecākās lēdijas.
Ārā dega milzīgs ugunskurs, uz kura tika gatavota tēja. Turpat bija sapulcējušies vecāki vīri. Viņi sēdēja, smēķēja un atcerējās sen pagājušās dienas. Bērni tikmēr starp šaudīgajām ēnām spēlēja sunīšus un paslēpes. Gitčijs Mīgvons, kas līdz šim lielākoties bija skumjš, bet dažreiz pat bargs, tagad smaidīgs sasveicinājās ar viesiem un sarunājās ar tiem. Laiku pa laikam ar lielu tējas trauku viņš apstaigāja viesus, bet Seidžo un Šepīens piedāvāja krūzītes, tomēr neaizmirsa pa brīdim arī padejot.
Bet tad dejotāji sasēdās plašā lokā gar sienu, it kā gaidīdami kaut ko, un telpā iestājās klusums. Pēc tam divi bundzinieki ieņēma vietu apļa vidū un sāka rībināt tamtamus. Pa durvīm ienāca vecais Virsaitis Nīgeni- kebo ar lielu ērgļa spalvu cepuri galvā un savādiem, mežonīgiem zīmējumiem uz sejas un bungu pavadījumā uzsāka deju. Lejpus viņa ceļgaliem karājās riņķi no dobtiem brieža ragiem, un pie katra soļa tie grabēja un žvadzēja; rokā Virsaitis turēja sarkanmelni nokrāsotu klabekli no vesela bruņurupuča bruņām; bruņurupuča galva un kakls noderēja par rokturi. Virsaitim dejojot, dobtie brieža nagi šķindēja kā mazi zvārgulīši vienā taktī ar ātrajām kāju kustībām, bārkstis pie briežādas biksēm trīcēja un drebēja un milzīgā cepure gan plaši pavērās, sniegdamās pāri pleciem, gan atkal sakļāvās, un tas viss notika precīzi vienā ritmā ar bungu rībieniem, kas skanēja bez rimas. Dejojot viņš spēcīgi kratīja klabekli un zemā balsī dziedāja savādu dziesmu, kurā tika cildināti Seidžo, Šepīena, Čilevija un Čikenija piedzīvojumi, gluži tāpat kā senos laikos indiāņu karavīri dziesmās daudzināja kaujās izcīnītās uzvaras. Katram pantam sekoja piedziedājums, ko. izpildīja koris. Dīvainā, uzmācīgā melodija satrauca.
Šo dziesmu Virsaitis bija apsolījis sacerēt, un tagad tā kļūs par vienu no cilts leģendām. Šādas dziesmas, kurās tiek apdziedāti dažnedažādi atgadījumi, vai arī neveikli gleznojumi, kuros atainoti kādi notikumi, kļuvuši par indiāņu tautas vēstures pieminekļiem. Tirgotājs, kas nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebija redzējis, nodomāja, ka tā ir kara deja, un ne pa jokam satraucās, bet tad Gitčijs Mīgvons paskaidroja viņam, ka tā ir nevis kara deja, bet Vobeno, ko izpilda vienīgi zintnieki vai arī ko dejo par godu ievērojamiem notikumiem. Ar skaļu un stieptu kliedzienu Vobeno beidzās.
Vijoles tagad ieskanējās priecīgāk, telpa sanāca pilna dejotāju, un atsākās jautrība; atkal gāja vaļā kadriļas un džīgas. Dzeltenie Mati dejoja veikli un smējās visu cauru nakti; viņš aicināja dejot visneizskatīgākās vecākās sievietis un, ja līksmība kaut uz brīdi atslāba, tūdaļ ņēmās visus
atkal uzjautrināt. Tirgotājs, smejošā pūļa apņemts, aizmirsa visu savu cienīgumu un priecājās līdz ar citiem, nemaz to neslēpdams, un dejoja tikpat aizrautīgi kā pārējie. Viņš pat sadraudzējās ar abiem Nieciņiem, bet, lai arī kā Šepīens, kurš vairs nenīda tirgotāju, pūlējās viņam ieskaidrot, kā tos sauc, viņš tomēr nekādi to neatcerējās. Tirgotājs joprojām sauca tos gan par Cilekiju, gan Čerokiju, gan Čikerū, gan diezin vēl kādos līdzīgos vārdos, kuru viņam, liekas, bija neierobežots krājums, taču īsto nekad netrāpīja,
Čilevijs un Čikenijs jautrībā neatpalika no pārējiem; šai ziņā jūs varat būt pilnīgi mierīgi. Viņi nemūžam nestāvēs maliņā, kamēr vien viņiem būs divas balsis, ar ko kliegt, un katram četras kājas, ar ko dipāt apkārt; mūzikas, trokšņa un jautrības satraukti, viņi ļekatoja pa grīdu, maisījās dejotājiem pa kājām vai diedelēja no tiem, kas sēdēja malā. Reiz Čilevijs iznāca istabas vidū un, izslējies pakaļkājās, skaidri un gaiši nostājās dejotājiem ceļā. Dejošana tika pārtraukta, un visi sastinga katrs savā pozā, jo neviens negribēja šo mazo draiskuli samīt vai arī uzkrist tam virsū. Kādus pāris mirkļus viņš jutās kā uzvarētājs un, tā sacīt, visu grīdu turēja savā varā; viņš stāvēja un skatījās apkārt, it kā gribēdams sacīt: «Šeit es esmu, un šeit es arī palikšu, un jūs varat kaut vai no ādas līst laukā.» Seidžo galu galā bija spiesta aiznest mazo nekauņu prom, lai arī kā tas spārdījās un spiedza. Tikmēr Čikenijs (šis svētulis!), kas bija dzīvojis pilsētā un tāpēc zināja šo to vairāk, bija uzgājis kasti ar āboliem, kurus kāds bija atnesis no faktorijas, un, atskārtis, ka vairāk par vienu ābolu iestūķēt vēderā nevarēs, ņēmās stiept tos citu pēc cita uz savu slēpni; kad viņš tika atklāts un aizturēts, sākās īsts cirks un kārtējā spiegšana. Lai bebrēnus nomierinātu, Seidžo iedeva viņiem bennoka gabaliņus, tā cerēdama, ka viņi aizies gulēt. Bet bebrēni savā būcenī ilgi neuzkavējās un, izlīduši laukā, prasīja vēl. Tā viņi ar kārtējo «kukuli» nepārtraukti ļepatoja šurp un turp, un bija pilnīgi skaidrs — pat ja viņi cauru nakti būtu locījuši bennoka gabalus iekšā, viņi no tiem būtu notiesājuši labi ja pusi.
Beidzot, noguruši no garā ceļojuma, satraukuma, no šā un tā un diezin vēl no kā, bebrēni devās uz savu būceni, lai no tā vairs nešķirtos, un, purniņus cieši kopā sabāzuši, ķepiņām viens otra kažociņā iekārušies, bennoka gabaliņu no visām pusēm apņemti, ieslīga miegā, bet visas bēdas un raizes un bezgala garās vientulības dienas pagaisa un aizmirsās uz visiem laikiem.
Kopš tās dienas atkal skanēja klaigas un smiekli rotaļu namiņā un ezera krastā — tāpat kā toreiz, kad Čikenijs vēl nebija aizvests prom. Likās pat, ka tas nekad nav noticis, viss ir bijis tikai ļauns murgs. Būdā, kas tik ilgu laiku bija stāvējusi tukša un pamesta, atkal skanēja līksmība. Mīkstajā zemē pie laivu piestātnes no jauna varēja redzēt mazu pēdu nospiedumus. Bet cik tur trūka, ka to īpašnieki — kā divkājainie, tā arī četrkājainie — vairs nekad un nekur savas pēdas nebūtu atstājuši.
Nebēdnis Čilevijs bija atkal kļuvis tikpat pārdrošs un stūrgalvīgs kā agrāk vai pat, ja atļausiet piebilst, vēl neciešamāks. Viņš pazuda kaut kur kā parasti, un jūs varat būt droši, ka tika arī atrasts, kā parasti, strādājot kādu nedarbu, un, pieķerts tajā, tūdaļ uzsāka muļķoties — novēlies uz muguras, skaļi kliegdams, valstījās pa zemi vai nu aiz prieka par savu nerātnību, vai arī aiz tīrās palaidnības. Abi bebrēni bija brangi pastiepušies garumā, tomēr Čikenijs augumā mazliet atpalika, un tagad skaidri varēja noteikt, kurš no viņiem lielāks, lai gan pašā sākumā bija
grūti viņus atšķirt. Čikenijs bija palicis tas pats Vismazākais Nieciņš un bija tikpat mīlīgs un maigs kā agrāk. Lai gan ne vienmēr viņš bija rātns, to no viņa nevarēja gaidīt. Tomēr vai maz iespējams saskaitīt tās reizes, kad viņš gulēja Seidžo rokās tāpat kā senāk, cieši jo cieši purniņu piespiedis pie viņas kakla tai vietiņā, ko viņš tik labi pazina. Tad viņš saritinājās, aizvēra actiņas, mazliet pašņāca un sāka no laimes ņurkstēt, kā tas tik bieži bija noticis sapņos, kad viņš vientuļš gulēja salmos uzrauga virtuvē. Tagad viņu nekad vairs nemāks vientulība, un, kad viņš pavērs vienu aci un paskatīsies, viņš pārliecināsies, ka aizvien vēl ir turpat un nesapņo.
Tagad viss bija tāpat kā agrāk, un dienas pagāja darbā un priekos. Viņi gan peldējās, gan rakņājās un mīcījās pa dubļiem, gan tīrīja un sukāja kažociņus, gan spēlēja paslēpes zem laivas, gan cīkstējās, gan ne visai prasmīgi ņēmās būvēt mazo, jocīgo bebru māju, kurā no lietus tā arī nevarēja paslēpties. Un, kad diena darbā un rotaļās bija pagājusi, bebrēni uz īsajām, nogurušajām kājelēm klunkurēja pa taku augšā uz būdu, kur viņus gaidīja mazās bļodiņas (tās pašas mazās bļodiņas!) vai nu ar vārītiem rīsiem, vai pienu, vai īpašos gadījumos pat ar kriksīti konservu. Pirms gulētiešanas viņi vēl katrs saņēma pamatīgu, biezu riku bennoka, bet pēc tam ieslīga saldā miegā savās mīkstajās, siltajās guļvietās . . .
Tā pagāja laimīgā vasara.
Pienāca rudens un reizē ar to Krītošo Lapu Dienas, Klusās Dienas. Bija pienācis arī laiks vest Čileviju un Čikeniju atpakaļ uz vecajām mājām. Bija jādod viņiem iespēja sākt īstu — bebriem vien piemērotu dzīvi. Ziemā būtu neiespējami sagādāt viņiem nepieciešamās peldes un pastaigas iespējas. Kādudien Gitčijs Mīgvons pasauca bērnus un saudzīgi viņiem visu paskaidroja. Viņš sacīja, ka bebri drīz izaugs lieli1 un nevarēs justies laimīgi, dzīvojot tādos nedabiskos apstākļos, tāpēc tie cik ātri vien iespējams jānogādā pie citiem bebriem, kur tie dzīvos tā, kā daba tiem lēmusi.
Bērniem jau agrāk tas bija ienācis prātā, tikai viņi viens otram par to ne vārda nebija bilduši. Jo tuvāk nāca šķiršanās brīdis, jo Seidžo kļuva klusāka un domīgāka un stundām ilgi noņēmās ar mazajiem nebēdniekiem, kuri drīz vien viņai vairs nepiederēs. Bebrēni tikmēr, kā allaž, bezrūpīgi ar viņu rotaļājās, ne brīdi neiedomādamies par nākotni, kaut ari tā solījās būt viņiem laimīga.
Seidžo mīlēja bebrus tik ļoti, ka domāja nevis par to, kā viņa skums, kad bebru vairs nebūs, bet gan par to, kā priecāsies viņi, atkal ieraugot savu tēti un māmiņu.
' Bebri aug ļoti lem; paiet kadi tris gadi; kamēr tie pilnīgi nobriest. (Autora piezīme.)
«Ka es varu skumt?» viņa pati sev vaicāja un tad skaļi, balsij trīsot,
sacīja:
— Es esmu ļoti laimīga! Tik tiešām\ Es zinu, ka esmu tāda! Ta gan!
Jā, Seidžo, tu biji laimīga, laimīga, jo darīji otram labu.
Un tad kādā oktobra rītā, Krītošo Lapu Mēnesī, kad pakalnu rotā rudens jau ieaudis tumšsārtus, brūnus un zeltainus dzīparus, Čikenijs un Čilevijs — Mazais Nieciņš un Lielais Nieciņš šķīrās no sava mājokļa un būdas, kur bija pavadījuši laimīgās un bezrūpīgās bērnu dienas. Atvadījušies no ļodzīgās, mazās bebru mājiņas, no rotaļu namiņa, no takas, no visām vietām ezera krastā, viņi ierāpās vecajā bērza tāss groziņā, kas viņiem tik ilgi un labi bija kalpojis, un uzsāka sava mūža pēdējo vissvarīgāko ceļojumu.
Un diez vai bebrēni, iekārtojušies saldi smaržīgajās zāļu guļvietās, apjauta, kāds liels notikums viņus gaida ceļojuma galā.