Tam vajadzēja izvērsties par lielu notikumu.
Seidžo izskatījās grezna košajā, rūtainajā kleitā, jaunajā, spilgtajā akatā un skaistajos, pērlītēm rotātajos mokasīnos. Šepīens un Gitčijs 4īgvons bija uzvilkuši samtaini brūnus briežādas apģērbus, ko nēsāja ikai īpašos gadījumos. Uz slavenā groziņa Seidžo bija uzkrāsojusi lapas, pilgtus ziedus, putnus, mazus dzīvnieciņus, lai jautrāks būtu Čilevija un ^ikenija pēdējais ceļojums. Lielā, baltā spalva, kas nokārās no roktura, n uzkrāsotie zīmējumi piešķīra vecajam groziņam pavisam citu izskatu, iezgala rūpīgi Seidžo bija izklājusi groziņu ar smaržīgām zālēm un pieej usi pie tā putna spalvām rotātu nelielu ādas maišeli ar abām gauži ārgajām bļodiņām.
Laiva, kas tik uzticīgi un labi bija viņiem kalpojusi un dalījusies r viņiem daudzajos piedzīvojumos, arī nebija atstāta novārtā. Uz tās airs nebija samanāmas ugunsgrēka pēdas. Sāni bija nokrāsoti spilgti zelteni kā agrāk, pārkrāsoti bija arī margapmaļi un uzzīmēta cita acs īe tik plēsonīga kā iepriekšējā, drīzāk gan jautra, ieskatieties vien ibāk!), tika uztaisīta arī jauka, jauna aste. Laiva izskatījās varen lepna,
kā zinātu, ka šim ceļojumam jābūt neparastam; izbraukusi ezerā, tā itiesi draiski luncināja jauno asti vējā, un, kad lokoties un šūpojoties īdēja garām niedres un meldri, likās — tā mirkšķina aci, it kā par kaut 3 priecādamās.
Viņi devās uz Dzelteno Bērzupi, kas plūda zilajā tālē starp Čukstošo tpu Pakalniem, kur Čikenijs un Čilevijs bija nākuši pasaulē.
Viņi ceļoja jau sešas dienas. Un, jo tālāk viņi brauca, jo gaiss kļuva klusāks un ūdeņi rāmāki. Katru nakti meža zosis gariem kāšiem lidoja pāri viņu galvām uz dienvidiem, un tumsā bija skaidri sadzirdami to spārnu vēzieni. Ar katru jaunu ritu saule likās mazdrusciņ lielāka un sārtāka, lapas vēl košākas, jo mežs Krītošo Lapu Mēnesī, atvasarai iestājoties, ir neaprakstāmi skaists.
Seidžo patiesi bija laimīga; viņa nemaz negaidīja, ka tā jutīsies. Un, lai justos tāpat arī turpmāk, viņa paturēja vērā, ka šie sīkie, tik ļoti mīlētie bebrēni, viņas Mazākie Brāļi, dzīvos labāk nekā līdz šim un drīz tiks labāk aprūpēti, nekā dzīvojot pie viņas, ka viņi dodas mājup, mājup pie savējiem. Rotaļu laiks tuvojās beigām, to viņa saprata, bebrcni kļuva jo dienas jo prātīgāki. Necik ilgi, un viņi sāks strādāt tāpat kā
visi meža dzīvnieki, tāpat kā agri vai vēlu jāsāk strādāt gandrīz visiem cilvēkiem. Seidžo pārliecinājās (vai jūs jebkad esat manījuši, cik viegli ir sevi pārliecināt?), ka bebrēni radīti darbam, nevis būt par luteklīšiem. Tā tam jābūt. Tikai strādājot bebri varēja justies patiesi laimīgi.
Tomēr palaikam Seidžo sirsniņa sāpēs sažņaudzās un skatiens mazliet aizmiglojās, taču ikreiz viņa žigli izslaucīja ar roku acis un sacīja sev: «Es tikai žēloju sevi. Esmu gan es palmīle. Mums jādara viss, lai viņiem klātos labi. Es taču viņus tik ļoti mīlu.» Saņēmusies viņa pārlaida skatienu pār kokiem un ezeru, palūrēja groziņā, pakutināja jocīgās, mīkstās bebrēnu austiņas un domāja par to, cik jauki būtu, ja viņa varētu redzēt, kas notiks tālāk, un dzirdēt, ko viņi cits citam teiks, kad ieies alā.
Kaut bebrēnu tētis, māmiņa un pārējie mazuļi viņus pienācīgi saņemtu un viņa varētu redzēt tos visus kopā! Seidžo vēlējās — ai, cik karsti viņa vēlējās! — lai nekad neviens mednieks bebrēnus neuzietu.
Ceļojuma pēdējā vakarā viņi apmetās starp priedēm tai jaukajā vietā blakus nelielajam strautam, kas iztek no bebru dīķa, — tai vietā, kur pirms krietna laika sprīža mēs pirmo reizi ieraudzījām Gitčiju Mīgvonu ieturam pusdienas maltīti. Šai neaizmirstamajā vakarā, kad viņi bija paēduši un visu nokopuši, kad bija satumsis un jautri sprēgāja ugunskurs, Lielā Spalva paziņoja, ka viņam ir kas svarīgs sakāms un to viņš gribējis pataupīt pēdējam brīdim.
Visapkārt valdīja klusums; bērni sēdēja pie kvēlojošā ugunskura un klausījās. Čilevijs nekustēdamies tupēja pie sava groziņa un, pieliecis galviņu uz vienu sānu, kā jau daždien bebri dara, arī šķita klausāmies; Čikenijs gulēja kluss kā pelīte, nolicis galviņu Seidžo klēpī, un droši vien arī klausījās. Platā, dziļā upe, kas tik klusi un ātri plūda garām, noteikti to visu dzirdēja un, bez šaubām, atkārtoja neskaitāmas reizes līdz pat pirmajām krācēm, kuras gulēja ūdens ceļā. Pat augstie, tumšie toki, kuri tik svinīgi un rāmi slējās ap nometni, ugunskura atspulgiem iaudoties starp tiem, likās, stāvēja un klausījās, kamēr Lielā Spalva unāja.
— Seidžo un Šepīen, — uzņēma valodu Gitčijs Mīgvons, — šī ir pēlējā nakts, ko mēs pavadīsim kopā ar Čikeniju un Čileviju. Rīt viņi itgriezīsies pie savējiem un dzīvos tā kā visi bebri. Cik brīnum jaukas jijušas dienas, ko mēs kopā pavadījām! Bebrēni ienesa daudz prieka nūsu mājā, un saulainās vasaras dienas kļuva vēl saulainākas, jo viņi >ija ar mums.
Es uzgāju viņus šai vietā novārgušus un bezpalīdzīgus — gandrīz vai nirstošus. Tagad viņi šeit atgriezušies veseli un stipri, lai dzīvotu tālāk. Ziņu piedzīvojumi beigušies, un viņi kļūs laimīgi kā vēl nekad savā nūžā.
Vienu gan es varu jums apsolīt: viņi nekad netiks nogalēti.
Šai brīdī Seidžo izdvesa tik tikko sadzirdamu skaņu, taču tūlīt pat ielika pirkstu pie lūpām, lai to apslāpētu.
Gitčijs Mīgvons turpināja:
— Jūs redzējāt, ka Virsaitis dejoja Sīšīgvanu — Klabekļu deju; tas bija
Vobeno un nozīmēja, ka viņš aizliedz indiāņiem šai vietā vai šās vietas tuvumā bebrus medīt. Neviens baltais cilvēks šeit nekad nenāks. Šie ir mani medību lauki, bet es nemūžam nedarīšu pāri ne viņiem, ne arī viņu ģimenei. Nogalēt viņus būtu tas pats, kas nogalēt mazus, draudzīgus cilvēciņus. Viņi bija vērtuši manu bērnu dzīvi laimīgu. Ja viņi būtu spējuši mani saprast, es viņiem būtu pateicies. Lai notiktu kas notikdams, šeit viņi vienmēr būs drošībā.
Rīt, kad jūs palaidīsiet viņus brīvībā, es iekliegšos kā bebrs, jo tā viņi parasti cits ar citu sasaucas. Jaunie bebrēni alā to nedzirdēs, bet vecie varbūt ieradīsies, lai viņus saņemtu. Es neesmu par to pilnigi pārliecināts, tomēr es mēģināšu.
Seidžo cieši piespieda pie mutes roku, lai šoreiz ne skaņa pār lūpām nenāktu.[15] Tieši tobrīd no pakalniem atplūda kluss kauciens, uz mirkli kļūdams skaļāks, tad atkal izgaisdams klusumā, — mežonīgs, dobji vientulīga vilka kauciens. Gitčijs Mīgvons nogaidījā, kamēr atbalss pēdējās skaņas izzūd. Viņi visi tikmēr klausījās. Indiāņi no vilkiem nebaidās; viņi uzskata tos, tāpat kā paši sevi, par medniekiem un dēvē par Vientuļniekiem.
Gitčijs Mīgvons runāja atkal tālāk.
— Lielais Nieciņš un Mazais Nieciņš, — viņš pasmaidīja, šos vārdus izsacīdams, — nekad nebūs jums pilnīgi zuduši. Bebri nav tādi kā pārējie dzīvnieki, viņi ir stipri līdzīgi cilvēkiem. Ja viņi jūs pazīst un sadraudzējušies ar jums, viņi jūs neaizmirsīs. Viņi vienmēr paliks jūsu draugi.
Un tagad nāks visjaukākais. (Neviens neizdvesa ne skaņu, arī vilks ne.) Reizi gadā, Krītošo Lapu Mēnesī, kad lapas mežā lidinās mums visapkārt kā koši nokrāsotas sārtas un dzeltenas sniegpārslas un debesīs lido meža zosu kāši, jūs brauksiet uz šejieni — uz bebru dzimto vietu, pastāvēsiet mazliet šeit, pavērosiet viņu dīķi vakaros un paskatīsieties, kā viņi peld, strādā un rotaļājas. Iespējams, ka viņi piepeldēs jums klāt un jūs varēsiet ar viņiem parunāt, varbūt pat viņus paglaudīt. Bebri var arī visu neatcerēties, daudz kas par jums būs izzudis no viņu atmiņas, tomēr jūs viņi nemūžam neaizmirsīs. To man stāstīja sirmgalvji, kas dzīvē daudz ko pieredzējuši. Savās jaunības dienās par to pārliecinājos arī es pats.
Mīļie bērni, tādi ir mani vārdi.
Un šie vārdi izdzēsa pēdējās skumju paliekas no mazās Seidžo sirsniņas — bet varbūt arī ne gluži pēdējās, jo viņa galu galā bija tikai maza meitenīte, kura atteikusies no visa, kas vien viņai piederējis, — no divām sīkām radībiņām, kuras mīlēja tā, kā spēj mīlēt tikai maza meitenīte. Bebri nebija no tiem, kas visu ātri aizmirst, — tēvs tā bija teicis, un Seidžo pie sevis nosprieda:
«Es pakāršu groziņu kokā tuvu zemei un atstāšu ari abas mazās
bļodiņas, un, kad bebrēni atnāks uz šejieni un tās ieraudzīs, viņi atcerēsies mani.» Tonakt, kad Seidžo gulēja uz balzama baltegles zariņiem, pēdējo reizi apskāvusi Lielo Nieciņu un Mazo Nieciņu, viņa pārdomāja visu, kas bija noticis kopš bebrēnu ierašanās tai nemūžam neaizmirstamajā dzimšanas dienā, "domāja par kopā pavadīto jauko laiku un par to, cik laimīgi viss pēdīgi bija beidzies, domāja arī par tēva vārdiem — ka viņš iekliegsies kā bebrs un varbūt tad parādīsies mazuļu vecāki. Kauns būtu šo pēdējo nakti nogulēt. Viņa gulēja nomodā, cik vien ilgi varēja, un klausījās mierīgajā Čilevija un Čikenija elpā. Pēdīgi arī viņa nolika savu mazo, dompilno galviņu blakus abiem sīkajiem, miklajiem purniņiem, kuri pūta un elsa, un reizumis gandrīz vai šņākuļoja, un drīz vien kopā ar bebriem pārcēlās uz Aizmirstības Zemi.
Otrās dienas pievakarē, saulei rietot, kad no miega mostas meža bebri, Gitčijs Mīgvons ar bērniem stāvēja pie bebru dīķa. Tieši no šejienes bija sācies Čikenija un Čilevija — divu mazītiņu noklīdušu bebrēnu dēkpilnais ceļojums, kam tagad bija pienākušas beigas. Daudzējādā ziņā šī vieta bija tāda pati, kādu mēs to redzējām pirmo reizi maijā — Ziedu Mēnesī. Dambis bija labā kārtībā un ūdens — papilnam. Bebru mājoklis kā varens, tumšs kalns aizvien vēl slējās augstu virs purvāja. Dīķis neizskatījās vairs pamests. Visur bija jūtams čaklu roku darbs, it kā te būtu noņēmusies vesela brigāde strādnieku ar cirvjiem un lāpstām. Tomēr to visu bija paveikuši divi bebri, jo mazuļus pirmajā vasarā par diez kādiem palīgiem vēl nevar uzskatīt. Mājokļa sienas bija pamatīgi notrieptas dubļiem, lai aizturētu aukstumu, bet pašā priekšā līgojās milzīga barības noliktava — ziemas iztikai savākti koku stumbri un zari. No krasta dažādos virzienos uz mežu vijās šauras, gludas, tīras taciņas; gar to malām rēgojās nesen nograuzto koku celmi, uz kuriem bija skaidri saskatāmas bebru zobu pēdas. Lielākā daļa koku bija jau paslēpti, bet daži, sagrauzti gabalos, vēl gulēja ūdens tuvumā. Viss liecināja, ka bebri joprojām vēl strādā, lai ievāktu ražu, pirms uznāk ziema, kas nebija vairs aiz kalniem.
Seit bija ļoti kluss un mierīgs; rimtie koki visapkārt dīķim spulgojās rāmajā ūdenī, taču koku galotnes vairs nebija zaļas, kādas mēs tās redzējām iepriekšējo reizi, salnas bija iekrāsojušas tās sārtos, zeltainos un brūnos toņos. Un visur klusajā mežā lēni laidelējās, riņķoja un čabēja krītošās lapas.
Gitčijs Mīgvons nedaudz atpalika, kad Seidžo un Šepīens ar groziņu rokās tuvojās ūdens malai. Un tur zem slaikas baltapses bērni groziņu atvēra.
Iebāzis roku iekšā un noglaudījis apaļīgos, zīdainos dzīvnieciņus, Šepīens sacīja:
— Palieciet sveiki, Nitčīkīveni, ardievu, Mazie Brāļi!
Viņš runāja klusu, jo balss viņam trīsēja, bet vīrietim, jūs saprotat, jābūt piesardzīgam, ja blakus ir sieviešu kārtas pārstāves. Tad, saņēmis māsas rokas savējās, viņš sacīja:
— Neskumsti, māsiņ! Katru gadu, kad lapas kritīs tāpat kā tagad, es vedīšu tevi uz šejieni, lai tu varētu uz viņiem paskatīties. Mēs visi četri esam daudz ko pieredzējuši un izdarījuši; mēs vienmēr viņus atcerēsimies, un viņi mūs arī neaizmirsīs. Tā teica tēvs. Tagad viņi būs visu mūžu laimīgi. Viņiem klāsies labi.
— Jā, — Seidžo čukstus atbildēja. — Es zinu, ka viņi būs laimīgi. Man arī jābūt laimīgai. — Viņa uzsmaidīja Šepīenam. — Paldies tev, brālīt!
Šepīens aizgāja pie tēva un nostājās viņam līdzās, bet Seidžo palika viena. Uz brīdi viņa piespieda bebrēnus sev cieši klāt un mazajās, melnajās austiņās čukstēja:
— Ardievu, Čilevij, ardievu, Čikenij, mani Mazie Brālīši! Neaizmirsīsim nekad . . . neko!
Un viņa palaida tos vaļā.
Viņa gāja aiz bebrēniem līdz pašai ūdens malai un tur apstājusies noraudzījās, kā tie aizpeld. Bebrēni peldēja aizvien tālāk pāri dzimtajam dīķim, un abas mazās, apaļās galviņas, kā vienmēr, bija vienotrai blakus: spēcīgā, jautrā, niķu pilnā Čilevija galviņa un maigā, domīgā, pieglaudīgā, mīlīgā Čikenija galviņa. Vēl daži mirkļi — un dzīvnieki izzudīs skatienam. Lai arī cik lieli viņi izaugtu, kādā maigā, mīlošā mazā sirsniņā viņi mūžam būs divi sīki, bezpalīdzīgi bebru mazuļi.
Seidžo atmiņā viņi allaž paliks Nieciņi.
Kad bebrēni tuvojās milzīgajam, no dubļiem veidotajam cietoksnim, Lielā Spalva stiepti un skaņi iekliedzās; tā kliedz bebri, meklēdami savus biedrus. Vēlreiz melodiskais sauciens pāršķēla klusumu, tad vēl vienu reizi. Pēc tam gluži negaidot virs ūdens tuvu mājoklim parādījās melna galva, aiz tās otra. Spēcīgas, melnas galvas un lieli, spalvaini, brūni ķermeņi.
Seidžo aizrāvās elpa. Bija noticis tas, ko viņa bija cerējusi, bet kam nebija iedrošinājusies ticēt, — izdzirduši Gitčija Mīgvona kliedzienu, bebrēnu tētis un māmiņa patiešām peldēja šurp. Viss bija piepildījies, viss — ak vai! …
Lielā Spalva, Seidžo un Šepīens stāvēja klusi kā apkārtējie koki, kamēr vecie bebri lēni tuvojās Cikenijam un Čilevijam. Appeldējuši bebrēniem pāris reižu apkārt, papētījuši un apošņājuši tos, vecie bebri izdvesa klusas, trīsuļojošas skaņas, un tālāk viņi aizpeldēja kopā — lielās galvas un mazās galvas blakus. Viņi peldēja droši un ātri (ak vai, visi pārāk ātri!) uz savu mājokli, atstādami aiz sevis garas, ņirbošas vadzi- ņas. Vienu vai divas reizes tālumā varēja saklausīt vārgas, bērnišķas balstiņas. Melnās galvas — lielās aizvien vēl blakus mazajām — attālinādamās kļuva sīkākas un sīkākas, kamēr tieši pretī ieejai mājoklī cita pēc citas bez trokšņa iegrima ūdenī.
Lielais Nieciņš un Mazais Nieciņš bija nokļuvuši mājās.
Seidžo stāvēja tur pavisam rimta un savā košajā, rūtainajā kleitā un skaistajos mokasīnos atgādināja daudzkrāsainu tēlu; lakata no galvas bija noslīdējis uz muguras, un jmelnās bizes rietošās saules staros mirdzēja un laistijas. Tā viņa stāvēja, sārtās lūpas pavērusi, bet melnās, dzidras, zaigojošas acis vērās pāri nelielajam dīķim, līdz pēdējā brūnā galva pazuda un pēdējā ņirbošā ūdens vadziņa izgaisa.
Tieši tobrīd zeltainajās, čabošajās lapās meitenei virs galvas ieskanējās maza, baltkrūtaina dziedātāj putniņa dzidrā balss. Sīkā, spalvotā dziedoņa līksmā vīterošana pieskandināja kluso ieleju, un Seidžo likās, ka putniņš dzied par cerībām, laimi un mīlestību.
«Mīno-ta-kijā, tas ir labi,» putniņš it kā vīteroja. «Mī-mī-mī—ī-ī—no- no-no-o-o — no-ta-ki—no-ta-ki—jā!»[16]
Seidžo klusu stāvēja starp krītošajām lapām, acīm aizvien vēl urbdamās tumšajā paugurā, kas viņas bebriem bija kļuvis par mājvietu, un pie sevis atkārtoja: — Mī-no-ta-ki-jā!
Zvēriņiem, lapām un puķēm izkrāsoto groziņu ar smaržīgajām zālēm un abām mazajām bļodiņām Seidžo iekāra vienā no apakšējiem zariem tuvu zemei pie skaidrā, rāmā ūdens.
Tad pagriezusies, rokas izstiepusi, viņa mierīga un smaidīga steidzās pretī tēvam un brālim.
* *
Nu visi ir aizgājuši. Ceļojums ir galā, arī stāstam pienākušas beigas.
Kamēr jūs manī klausījāties, šaudīgās ugunskura liesmas vigvama vidū noplakušas un palikušas tikai gailošas ogles … Aizmugurē uz ādas sienām krīt mūsu tumšās, garās ēnas.
Mums jadodas prom.
Tomēr dažreiz vasaras nokrēslī, kad jūs būsiet viens un nezināsiet, ko darīt, padomājiet par šiem diviem indiāņu bērniem, kuri, tāpat kā jūs, gan baidījās, gan cerēja, gan priecājās, gan bēdājās. Neaizmirstiet arī abus bebrēnus — Čileviju un Čikeniju, kuri mīlēja šos bērnus. Viņi mīlēja arī viens otru, reizēm skuma, bet reizēm prata līksmoties.
Atmiņā vēlreiz pārstaigājiet Čukstošo Lapu Pakalnus, paverieties augstajās, tumšajās priedēs, kas it kā māj un klanās, jums ejot garām, un vēlreiz pavizinieties dzeltenajā bērza tāss laivā ar modro aci un drosmīgi plīvojošo asti.
Ja jūs sēdēsiet klusi un mierīgi, varbūt jūs izdzirdēsiet, kā čabēdamas krīt lapas, izdzirdēsiet Runājošo Ūdeņu apburto saucienu un klusās, mierīgās Meža Iemītnieku balsis, gan lielo, gan mazo iemītnieku, kuri mājo šai plašajā, tālajā, pamestajā zemē, kas ir tik pirmatnīga un tomēr tik skaista, — Ziemeļrietumu Vēju Zemē.