Pelēkā Pūce (indiāņu valodā — Vešekvonezin) — tādu iesauku bija dabūjis jaunais indiāņu mednieks, kura dzīves veids stipri vien atgādināja naktsputna dzīves veidu. Pelēkā Pūce tomēr īsts indiānis nebija: viņa tēvs, anglis, bija apprecējis indiānieti. Visiem ir zināms, cik nežēlīgi uzvarētāji angļi izrēķinājās ar indiāņiem Kanādā. Vēl šobaltdien augstprātīgie uzvarētāji neuzskata indiāņus par īstiem cilvēkiem, vēl šobaltdien izturas pret tiem netaisni. Pelēkās Pūces tēvs bija lāga cilvēks un, redzot, kā angļi izturas pret iedzimtajiem, atteicās no dienesta. Pēc tēva nāves Pelēkā Pūce uzsāka īstu indiāņu dzīves veidu: ķēra mežā dažādus dzīvniekus, galvenokārt bebrus, pārdeva kažokādas un tā pelnīja iztiku. Bez tam viņš strādāja par laivinieku, nesēju, pavadoni. Imperiālistiskā kara laikā viņš tika iesaukts kara dienestā, bija snaiperis un divas reizes tika ievainots. Pēc kara. viņš atgriezās Amerikā, dzimtenē, bet viņa dzimtie meži bija izcirsti un bebri iznīcināti. Pelēkā Pūce ilgi meklēja tādu novadu, kur būtu daudz bebru, taču tādu vietu viņš neatrada. Tostarp viņš nejauši kaut kur uzgāja divus bebrēnus, kas bija zaudējuši vecākus, un ņēmās tos audzēt; abi ar sievu Anahareo viņi tik ļoti pieķērās tiem, tik ļoti iemīļoja šos gudros dzīvniekus, ka Pelēkā Pūce vairs nespēja medīt un nogalēt bebrus. Viņš sāka rakstīt grāmatu par saviem bebriem un citiem meža dzīvniekiem un īsā laikā kļuva par ievērojamu rakstnieku. Būdams slavens, viņš tomēr bebru audzēšanu nepameta — viņš iestājās darbā Kanādas nacionālajā parkā un uz visiem laikiem apmetās dzīvot meža biezoknī ezera krastā. No viņa namiņa uz ezeru veda pazemes eja, un bebri pa to gan devās uz ezeru, gan nāca atpakaļ uz namiņu. Tā viņš visu laiku dzīvoja kopā ar saviem mīluļiem.
Lasot šo Pelēkās Pūces grāmatu, jāpatur vērā, ka autoram nepatīk izdomāt to, kā nav, viņš raksta tikai to, ko pats pieredzējis un pārdzīvojis, — vārdu sakot, viņš raksta patiesību. Es iemīlēju viņu par patiesību, iejūtīgo sirdi un vīrišķību.
Mihails Prišvins