Tālu, tālu aiz lielām un mazām pilsētām un fermu laukiem, ko radusi skatīt cilvēka acs, tālu aiz Ziemeļkanādas ciemiem plešas mežonīga, gandrīz nepazīstama zeme. Ja kādam rastos vēlēšanās to apskatīt, tam būtu jādodas kalniem pāri, aizvien tālāk un tālāk — turp, kur nav ne dzelzceļu, ne zemes ceļu, ne māju, pat ne taku, — pēc tam būtu jābrauc laivā ar indiāņu pavadoņiem pa ezeriem un upēm caur bezgalīgiem, vientulīgiem mežiem, kuros brīvi klejo aļņi, brieži, lāči un vilki un lāgiem ziemeļbrieži tik milzīgos baros klīst apkārt, ka nebūtu iespējams tos ne saskaitīt, kaut arī to būtu vajadzējis darīt.
Šais ciemos strādā visi, sava daļa jāpadara arī jaunajiem. Indiāņu dzīve saistīta ar ceļošanu; viņi pastāvīgi pārvietojas no vienas vietas uz citu. Gadās, ka dzīvnieki, no kuriem viņi pārtiek, pazūd no attiecīgā apvidus, un ļaudis spiesti vai nu iet tiem līdz, vai arī meklēt jaunus
medību laukus. Ciemi tad ir jānojauc un visa mantība (izņemot, protams, baļķu būdas) jāiekrauj atkarībā no gadalaika vai nu laivā, vai arī kamanās un jādodas jūdzēm tālu prom. Ja pārceļošana iekrīt ziemā, zēni un meitenes ar sniegkurpēm iebrauc vienu vai divas jūdzes garu sliedi; par to viņi jūtas ļoti lepni, jo aiz viņiem seko suņu vilkto kamanu un cilvēku karavāna. Vasarā kopā ar vecākiem ļaudīm viņi noairē visu cauru dienu, un katram ir sava neliela nasta, ko vilkt pa sauszemi. Viņiem šis darbs patīk, un pret saviem pienākumiem viņi izturas tikpat nopietni un lietišķi kā viņu vecāki.
Indiāņu dzīve ir grūta un smaga, tāpēc neviens šais ciemos ilgi neslinko, citādi visai drīz var palikt bez pārtikas, drēbēm, pajumtes; indiāņi cits citam palīdz un dalās visā, kas vien viņiem ir, taču uz sliņķiem raugās nicīgi. Kaut arī viņu darbs ir grūts, jaunieši tomēr atrod laiku vienkāršām, kustīgām rotaļām. Dažkārt, kad diena ir galā un uznākusi tumsa, viņi sasēžas nometnes ugunskuram apkārt un mirgojošo ziemeļu zvaigžņu gaismā klausās, ko stāsta vecie ļaudis. Daži stāsta par mednieku gaitām, tālām indiāņu ciltīm vai ievērojamiem cilvēkiem, kas dzīvojuši senatnē; citi — par neparastiem piedzīvojumiem mežā. Taču visaizraujošāk stāsta tie pieaugušie, kas paši pabijuši brīnišķīgajā
zemē tālu prom dienvidos, no kurienes ierodas baltie cilvēki un kur milzīgas kamanas uz riteņiem vēja ātrumā brāžas pa dzelzs takām un, dūmu mutuļus izpūzda- mas, tikpat žigli trauc laivas, kur nav ne indiāņu, ne daudz koku, bet ir vienīgi augstu akmens māju rindas, starp kurām kustas ļaužu pūļi nez kurp iedami un nez no kurienes nākdami- Tai zemē, stāsta, bez naudas nevarot ne nakti pārlaist, ne paēst. Un tas indiāņiem liekas pagalam savādi, jo ceļinieki, kas ierodas šeit, balto' traperu apmetnē vai indiāņu ciemā, vienmēr ir gaidīti un var par brīvu atpūsties un paēst. Indiāņu bērni un lielākā daļa pieaugušo zina par lielpilsētas dzīvi tikpat daudz, cik jūs varbūt par viņu skarbo dzīvi.
Un, tāpat kā ceļinieki, kuri, iemaldījušies no tālām apmetnēm, stāsta šiem melnacainajiem, smaidošajiem indiāņu bērniem par zemēm, ko tie nekad nav redzājuši, tāpat arī es, kurš reiz dzīvojis kopā ar indiāņiem, pastāstīšu jums par šiem mežonīgajiem, bezgala tālajiem novadiem.
Vispirms jums jāzina, ka caur šiem tumšajiem, noslēpumainajiem mežiem, kuros mīt nezināmi dzīvnieki un cilvēki, tek milzum daudz upju, ko par ūdensceļiem izmanto ne tikai indiāņi ar savām žiglajām laiviņām, bet arī daudzi ūdensdzīvnieki: bebri, ūdri, ūdeles un bizam- žurkas. Mežiem cauri vijas arī neskaitāmas taciņas, kuras jūs varbūt nekad neatradīsiet, bet pa kurām pārvietojas sauszemes dzīvnieki. Visi šie radījumi atrodas nepārtrauktā kustībā. Tāpat kā cilvēki šai zemē, ari dzīvnieki ir mūžam nodarbināti. Tiem jāatrod vai arī jāuzceļ mājoklis, jāaprūpē un jāpabaro mazuļi. Daži dzīvnieki ir vienpatņi bez noteikta mājokļa, citi turpretim dzīvo lielos baros, būvē prāvas pilsētas ar apakšzemes tuneļiem, un katrai tādai ģimenei ir savs mājoklis, kas ejām savienots ār citiem mājokļiem. Visgudrākie no viņiem — bebri ceļ siltas mājas, veido ūdenskrātuves, kur peldēties, vāc barību ziemas mēnešiem, strādā gandrīz tāpat kā cilvēki un atpūtas brīžos cits citam kaut ko bubina, jo katram ir savas rūpes un raizes.
Lai izvilktu dzīvību, indiāņi dažreiz spiesti šos zvēriņus nogalēt, tomēr viņi apbrīno to gudrību un strādīgumu; viņi pat uzskata, ka bebri ir īpaša cilvēku cilts, kas daudz neko neatšķiras no viņiem pašiem. Daži indiāņi bebru bubināšanā saklausa cilvēku valodas skaņas, tāpēc arī viņiem liekas, ka viņi saprot, ko bebri bubina. Katram dzīvniekam, lai ari cik tas sīks un šķietami nevajadzīgs, daba ierādījusi savu vietu; indiāņi to zina un bez iemesla nekad dzīvniekus netraucē. Bebri dalās ar cilvēkiem visās meža dzīves grūtībās, tāpēc indiāņi sauc tos par saviem Mazajiem Brāļiem. Indiāņi bieži vien pieradina dzīvniekus, un nereti var redzēt, ka lāču, bebru, ūdru, dažkārt arī aļņu un briežu mazuļi skraidelē brīvībā pa indiāņu apmetni; dzīvnieki jūtas šeit kā mājās, un liekas — tiem nometnes kņada un nemiers patīk. Kad mazuļi paaugas, tie aizklīst prom, bet pēc neilga laika ciemā atkal uzrodas kāds mīlulis.
Tagad jūs zināt, kāda ir šī zeme un kā dzīvo indiāņi. So to esat dzirdējuši arī par dažiem dzīvniekiem. Tālāk es jums pastāstīšu kādu patiesu notikumu, kas aizsākās pie viena no ūdensceļiem, par kuriem es jau jums stāstīju. Tur uz dzīvi bija apmetusies laimīga bebru ģimene.
Tas būs stāsts par kādu indiāņu mednieku, viņa dēlēnu un meitiņu un to abu draugiem — diviem maziem bebrēniem. Jūs dzirdēsiet par viņu piedzīvojumiem milzīgajos ziemeļu mežos un lielpilsētā, par to, kā viņi visi sadraudzējās, kā viens no viņiem pazuda un tika atkal atrasts, par briesmām, kurās viņi nokļuva, par viņu priekiem un par to, kā pēdīgi viss beidzās.
Un tagad pilnīgi aizmirstiet automobiļus, radio, kino un visu to, bez kā, šķiet, mums nav iedomājama dzīve, un pārcelsimies uz tālo, apburto zemi ar suņu pajūgiem, laivām, teltīm, sniegkurpēm!
Tur jūs ieraudzīsiet milzīgas upes un ezerus, šalcošus mežus, neparastus dzīvniekus, kuri runā, strādā un dzīvo paši savās pilsētās; tur
augstie koki it kā mās jums sveicienu, kad iesiet tiem garām, un iūs dzirdēsiet klusās, dzidrās strautu čalas.
Mēs sēdēsim pie šaudīgajām ugunskura liesmām piedūmota tumšbrūnā vigvamā, un jūs klausīsieties stāstu par Sirmo Senatni.