Augšup pa platās, straujās Dzeltenās Bērzupes straumi tais dienās, kad baltā cilvēka acs vēl ne reizi nebija skatījusi tās vēsos, dzidros ūdeņus, reiz rītausmā bērza tāss kanu laivā īrās kāds vientuļš indiānis. Tas bija spēcīgs liela auguma vīrs skadrām, tumšām acīm, gariem melniem matiem, kas, divās bizēs sapīti, nokārās uz pleciem. Mugurā viņam bija koši brūns, bārkstīm apdarināts briežādas apģērbs, un viņš izskatījās pēc tāda paša indiāņa, kādu jūs esat redzējuši attēlos vai par kādu lasījuši grāmatās.
Viņa gaišdzeltenā alkšņu sulā krāsotā laiviņa harmonēja ar spēcīgajiem, zeltainajiem dzelteno bērzu stumbriem, kas auga uz apkārtējo pakalnu nogāzēm. Spraugas laivas sānos bija aizdrīvētas spīdīgiem, tumšiem egļu sveķiem, lai iekšā nesūktos ūdens. Laivas priekšgalā vīdēja milzīga putna acs, bet pakaļgalu rotāja lapsas aste, kas vējā viegli šūpojās. Indiāņi uzskatīja, ka laiva ir dzīva un tai vajadzīga galva un aste tāpat kā citām dzīvām būtnēm; tai jābūt asredzīgai kā putnam un žiglai un veiklai kā lapsai. Laivas dibenā atradās rūpīgi saritināta telts, mai- šelis ar pārtiku, cirvis, tējas katliņš un gara, veclaicīga šautene.
No bērzu galotnēm atplūda klusi čuksti — šalkoņa, kas, šķiet, nekad neaprimst, jo vējš ar lapām mūžam rotaļājas; indiāņi nosaukuši šos pakalnus par Čukstošo Lapu Pakalniem. Gar upes krastiem stiepās milzīgs tumšu priežu sils; varenie zari augstu liecās pār ūdeni, bet zem tiem laidelējās sarkanrīlclītes, meža strazdi un ģirliči, meklēdami ēsmu jaunajā zālītē un riestošos vītolu pumpuros. Gaisā vēdīja skurbinoša salvijas un mežrozīšu smarža, un kolibri kā mirdzošas purpura bultas šaudījās no zieda uz ziedu. Bija maijs, ko indiāņi dēvē par Ziedu Mēnesi.
Gitčijs Mīgvons — Lielā Spalva, tā sauca indiāni, piederēja pie odžibveju cilts. Jau daudz dienu viņš bija airējis pret spēcīgo Dzeltenās Bērzupes straumi un tagad atradās tālu no sava ciema. Dienu no dienas bez mitas viņš virzījās uz priekšu, brīžam viegli slīdēdams pa gludo ūdens virsmu kā pašlaik, brīžam ar kārts palīdzību traukdamies pār bīstamām krācēm, brīžam lauzdamies ar trauslo laivu caur putās sakultajām ūdens gāzmām, brīžam līkumodams starp šķautnainām, draudīgām klintīm tik prasmīgi, kā to spēj tikai daži baltie un nedaudzi indiāņi. Šorīt viņa ceļu aizšķērsoja ūdenskritums, mežonīgs un skaists, augstāks par vislielākajām priedēm, un ūdens šļakatas tā pakājē saules
staros zaigoja visās varavīksnes krāsās. Šeit viņš izkāpa krastā, lai negantais, alkainais atvars neparautu viņa laivu zem dārdošā ūdenskrituma. Uzvēlis laivu plecos, viņš aiznesa to pa krēslainu taku starp milzīgiem, šalcošiem kokiem — pa simtgadēju taku, līdz kurai neviens saules stars nekad vēl nebija izlauzies. Šo ceļa gabalu viņš nogāja vēl vienu reizi, lai pārnestu nelielo mantību, un, sakrāvis visu laivā, turpināja ceļojumu spožā saules gaismā pa rāmo ūdeni augšpus ūdenskrituma.
Aiz katra upes līkuma Lielā Spalva pārlaida skatienu apkārtnei un pamanīja daudz tāda, ko pamanīt varēja tikai mednieks: pāris saspringtu pūkainu ausu, kad pats dzīvnieks noslēpies, vai arī sev pievērstas pustumsā zalgojošas acis. Reiz viņš ieraudzīja sidrabainu lūsi, kas līdzīgi pelēkam spokam izzuda pamežā. Šur un tur kāds briedis gluži kā ruds šūpuļzirgs aši ielēca biezoknī, nāsīm skaļi svelpjot," bet aste līdzīgi baltam karogam aizviļņoja starp kokiem. Reiz viņš pamanīja alni — tik lielu kā zirgu; tas stāvēja līdz krūtīm upē, galvu iegremdējis ūdenī, un rāva no upes dibena ārā lilijas saknes. Sākumā alnis, nodevies savam darbam, mednieku nedzirdēja, pēkšņi lielais dzīvnieks cēli izslēja galvu un stāvēja, izbrīnā blenzdams cilvēkā, bet ūdens plūda straumēm pa viņa purnu un kaklu. Tad viņš pagriezās, aizmetās uz krastu un drīz vien izzuda skatienam, bet vēl kādu mirkli varēja dzirdēt, kā dun zeme un lūst zari un sīkāki koki, viņam joņojot caur mežu.
Lai arī visapkārt bija jaušama dzīvība, Lielā Spalva tomēr jutās vientuļš, jo ciemā, no kura viņš šobrīd bija tik tālu prom, viņš bija atstājis abus savus bērnus — meitu un dēlu. Viņu māte bija mirusi, un, kaut gan ciema sievietes izturējās pret bērniem labi, viņi tomēr ļoti izjuta mātes trūkumu, un Lielā Spalva zināja, ka viņi tagad jūtas tikpat vientuļi kā viņš pats. Viņi visi trīs dzīvoja ļoti draudzīgi un reti kad šķīrās. Lai kur Lielā Spalva gāja, viņš allaž ņēma bērnus līdzi. Taču šoreiz viņš bija devies viens, jo malu mednieku dēļ šis ceļojums varēja izvērsties bīstams. Lielā Spalva ciemā bija uzcēlis jauku baļķu namiņu savai nelielajai ģimenei, kur vasarā viņi visi kopā laimīgi un mierīgi atpūtās pēc grūtajām ziemas medībām. Bet tad pēkšņi draudzīgās krī cilts indiānis bija ieradies ar ziņu, ka apkārtnē uzklīduši metisi, kas bariem iznīcinot bebrus. īstie mežu indiāņi nekad nemedīs svešos medību laukos, uzskatīdami šādu rīcību par zagšanu, turpretim šie pilsētās uzaugušie metisi, atmetuši vai arī aizmirsuši tēvu tēvu tikumus, bija spējīgi aptīrīt jebkuru medību vietu, kas gadījusies ceļā. Ja nebūs kažokādu, par ko faktorijā nopirkt pārtiku, Lielā Spalva un viņa ģimene cietīs badu. Tāpēc viņš bija devies uz ziemas medību vietām, lai tās pasargātu no svešiniekiem. Taču viņš nevienu nesastapa un arī nekādu pēdu nemanīja. Tā kā laiks pieturējās silts un kažokzvērus medīt nebija vērts, viņam nekas cits neatlika kā nākamajā dienā atgriezties mājās.
Nogrimis tīkamās domās par mājām, viņš laivā slīdēja gar pašu krastu un vēroja, vai nemanīs kādas pēdas, ko šeit būtu varējuši atstāt bezrūpīgie metisi, kad pēkšņi sajuta spēcīgu, asu smaržu — varbūt
kāds zvērs vai cilvēks bija gājis tepat garām un saminis aromātiskās piparmētras? Mirklī viņš uzmeta modru skatienu krastam un ieraudzīja, ka neliels, tumšs, spēcīgs dzīvnieks turpat laivas priekšā ielec upē un kā akmens nogrimst dibenā. Gandrīz tūdaļ gabaliņu tālāk parādījās melna galva un brūna, spalvaina mugura; dzīvnieks veikli appeldēja apkārt laivai, lai nokļūtu tādā vietā, kur var saost vēja atpūsto cilvēka smaku, no kuras pagalam bīstas visi mežu iemītnieki. Tad, plato, plakano asti ar troksni pret ūdeni triekdams, tā ka šļakatas pašķīda uz visām pusēm, dzīvnieks kā bulta ienira ūdenī un pazuda tur uz visiem laikiem.
Lielā Spalva nopurināja dažas ūdens lāsītes no ādas krekla piedurknes un pasmaidīja. Tieši to viņš bija vēlējies redzēt. Tas bija bebrs. Un nebija vēl apklususi bebra trauksmes kliedziena atbalss, kad aiz nā- | kamā upes līkuma atskanēja otrs kliedziens — spalgs un skaļš kā šāviens. Tātad te bija divi bebri.
Indiānis atkal pasmaidīja, jo nu viņš bija drošs, ka neviens šeit nav medījis. Tādus bebrus būtu bijis viegli noķert, un, ja neviens nebija noķēris šos bezrūpīgos zvērēnus, kas pielaida viņu tik tuvu sev klāt un tik skaļi sakliedzās, tad arī citiem jābūt sveikiem un veseliem. Tomēr, lai pārliecinātos, viņš nosprieda aplūkot bebru mājokli. Viņu mājiņu nav grūti atrast, jo bebri klaiņājot šur tur nograuž sīkus, zaļojošus alkšņu, apšu un kārklu dzinumus, noskrubina no tiem mizu, un pēc šiem apgrauztajiem baltajiem, spīdīgajiem zariņiem viegli var uziet, kur bebri mitinās. Necik ilgi, un indiānis pieīrās pie vietas, kur upē ietecēja neliels atrauts. Tur viņš atrada to, ko bija cerējis atrast, — bebru maltītes paliekas — tievus, spožus zariņus. Nebija vairs nekādu šaubu, ka viņu mājoklis atrodas kaut kur augšup pa strautu, mierīgā vietiņā, kādas bebri ļoti ciena.
Bebri bija mielojušies jaukas, klajas mežnoras malā, kur slējās dažas milzu priedes; likās — it kā tās būtu atklīdušas šurp no meža un nebūtu varējušas atgriezties vairs atpakaļ. Šeit Lielā Spalva iekūra nelielu ugunskuru un ieturēja pusdienas. Ceļojuma laikā indiāņi dzer krietni daudz tējas, tāpēc viņš pārlieca pār šaudīgajām liesmām tievu kārti, tās vienu galu stingri iesprauda zemē un uz otra gala uzkāra tējas katliņu, pēc tam uzdūra brieža gaļas sloksnītes uz iešķeltiem mietiņiem, nostiprināja tos pie karstajām oglēm un apakšā palika indiāņu maizes jeb bennoka šķēlītes, lai uz tām pilētu gardā sula, kas rodas, gaļai cepoties. Paēdis viņš mierīgi ievilka pāris dūmu un klausījās, kā vēdekļveidīgajos priežu zaros žūžo vējš. Tas viņam likās kā mūzika, un viņš, atliecies atpakaļ, apmierināts vēroja laiskos dūmu virpuļus, kas gaisā veidoja neparastus rakstus Te bija viņa gleznas un viņa mūzika —viss, kas viņam piederēja, un iespējams, ka viņš par to priecājās tāpat kā jūs, skatoties filmas vai klausoties radio.
Pabāzis savu mantību zem otrādi apgāztās laivas un paņēmis gar- stobreni, viņš devās gar strautu augšup uz bebru dīķi, kuram, kā viņš zināja, vajadzēja atrasties pie strauta iztekas. Viņa mokasīni neradīja ne troksni, ne arī atstāja kādas pēdas, kad viņš klusu soļoja pa rāmā
mierā dusošo mežu, toties vāveres zaros skaļi šmiukstināja un zivju dzenīši, šie jautrie putni, kuri te mežā visur sastopami, svilpdami bariem sekoja viņam līdzi, pārlidodami no koka uz koku; dažreiz tie aizlidoja viņam priekšā un saprātīgām ačelēm viņā noraudzījās. Viņam patika šo sīko radījumu sabiedrība, un viņš lēnā garā soļoja tālāk. Te piepeši viņš apstājās un ieklausījās. Viņa asā dzirde bija uztvērusi savādu, negaidītu skaņu, kas kļuva skaļāka un skaļāka un tad pārvērtās rēkoņā. Viņš ieraudzīja, ka pa strautu viņam pretī gāžas dzeltens, duļķains ūdens, līdzi nesdams gūzmu sprunguļu un visādu gružu, kas piepildīja strauta gultni līdz pat malām un vērta to par mežonīgu, trakojošu straumi. Bebru dīķī bija noticis kaut kas briesmīgs! Vai nu kāds cilvēks, vai zvērs bija augšpusē pārrāvis bebru dambi, un šajā mutuļojošajā straumē aizplūda ūdens, kuru bebri tik rūpīgi bija krājuši un bez kura viņi kļūs galīgi nevarīgi.
Vienā acumirklī Lielā Spalva ar šauteni rokās aizlēkšoja caur mežu, kas vēl pirms brīža bija šķitis tik jauks, bet tagad kļuvis tumšs un draudīgs. Vēja spārniem viņš drāzās, lai glābtu savas bebru saimes no bojā ejas, lēkdams augstu pār baļķiem, spraukdamies starp vētrā lauztiem kokiem un zariem, pīdamies pamežā, pametis vāveres un zivju dzenīšu barus tālu aiz muguras, lēkšodams kā briedis caur ēnaino mežu uz dīķi cerībā, ka nokļūs tur laikā. Viņš skaidri zināja, kas tur bija noticis.
Nīgiks — ūdrs, visniknākais un nāvīgākais bebru ienaidnieks, bija nostājies uz kara takas, un bebriem, kaut arī viņu ūdens bija aizplūdis, tagad vajadzēja cīnīties uz dzīvību un nāvi.